Varbūt tomēr pagaidīt pusdienas un tad apjautāties: «Draugi, vai kādam nav par šķiedriņām?»
Gāzu mākoņu sablīvējumam garām tikām labi. Kilometru biezais dzelzs slānis mūs droši sargāja no radioaktivitātes. Drīz pārspējām tāluma rekordu, pārspējām ātruma rekordu. Puse no gaismas ātruma, tad 55 procenti, tad 60 procenti… Pieauga ātrums, pieauga masa, laiks samazinājās. .
Bet te uzglūnēja pārsteigums un diezgan nepatīkams.
Taisnību sakot, nav pat vērts to saukt par pārsteigumu. Sāka izpausties masas un laika relativitāte, to atkarība no ātruma. Šī relativitāte jau bija pazīstama kopš senseniem laikiem, tā bija izteikta formulās … tīri matemātiskās formulās. Matemātiski viss iznāca skaisti un gludi: sakne, zem saknes daļa, masa tiecas uz bezgalību, laiks — uz nulli. Lidot tu lido ātrāk, bet dzīve rit gausāk, gadi pārvēršas minūtēs..
Kas bija iznācis īstenībā?
Nevis laiks palēninājās, bet mainījās procesi: fiziskie, ķīmiskie un bioloģiskie procesi un katrs pēc īpatniem likumiem. Jo sarežģītāks process, jo sarežģītākas bija izmaiņas.
Taisnība, masa pieauga, visas lietas kļuva smagākas, kustības gausākas. Gausāk kustējās rokas un kājas, karotes un aparāti, acs muskuļi un nervu joni, gausāk sakopojās redzes iespaidi, gausāk smadzenēs nonāca reakcijas, un gausāk reaģēja smadzenes, gausāk ritēja dzīslās asinis, un gausāka bija molekulu kustība.
Laiks it kā palēninājās. Viss būtu bijis labi, ja nesāktu izpausties kādi agrāk nepamanīti procesi, kas dažādi ietekmēja aparātus un cilvēkus.
Ampērmetri rādīja pretēji voltmetriem. Vieni releji sadila drīzāk, citi lēnāk.
Rādītāji sāka mānīties, nerādīja vairs to, kas būtu jārāda. Automāti samaitājās, neveica to, ko vajadzēja veikt.
Par laimi, to kļūdās bija sava likumsakarība. Aparātus gan pārslēdza, bet ko lai iesāk ar cilvēkiem? Cilvēki, izrādās, bija visjutīgākie releji. Pirksti tirpa, stinga rokas un kājas, sagurušajiem, bālajiem, nosalušajiem astronautiem klabēja zobi, viņi tuntulējās segās, mīņājās pie apkures ietaisēm, nevarēdami vien sasilt.
Ķīmiķis Vagranjans bija labākais ekipāžas vingrotājs. Saulīti ap stieni viņš grieza tā, ka daudzi Zemes iemītnieki ar viņu vis nevarētu sacensties. Bet viņš bija apdedzinājis roku un divas nedēļas negāja klāt ierīcēm. Beidzot roka sadzija, viņš aizjoza uz sporta zāli, ar ieskrējienu ieķērās stienī… un iekliedzies pakrita. Viņš bija pārrāvis roku muskuļus, kas nevarēja izturēt ķermeņa smagumu.
Muskuļi pārtrūka nedaudziem, citiem plīsa asinsvadu sieniņas sasmagušo asiņu spiediena dēļ. Plīsa asinsvadi, parādījās zemādas izplūdumi no visniecīgā- kiem triecieniem un pat bez tiem. Radās asinsizplū- dumi muskuļos, plaušās, sirdī un smadzenēs. Trīs smagi infarkti, divas paralīzes. Un hipertonijas itin visiem, pat visveselīgākajiem.
Tad sāka izirt molekulas — vispirms olbaltuma molekulas, kas bija visgarākās, smalkākās, nestabilākās. Slimību skaits pieauga. Diagnostikas mašīna strādāja ar pilnu jaudu. Izpaudās vielu maiņas traucējumi nierēs, kuņģī un aknās…
Nogurušie, nomāktie cilvēki visiem spēkiem turpināja darbu. Viņi staigāja grūtsirdīgi, nospiesti, tik tikko cilādami kājas. Galvas sāpes ciezdami, viņi skaitīja un rēķināja, mašīnu aprēķinus pārbaudīdami, jo uzticēties nevarēja arī mašīnām.
Reiz, miegā laižoties, Šorins ieraudzīja kajītē Cjaņu. Nelaiķis Cjaņs smagnēji sēdēja atzveltnes krēslā, viltīgās acis piemiedzis. Viņš sacīja: «Kosmosā vajadzīgi zajoksni vīri bez hroniskām iesnām.» Viņš turpināja: «Saules sistēmā darba pietiek, nav jādzenas nezin kur.» Viņš teica arī tā: «Tu ej pa vieglāko ceļu, zināšanas jāiegūst darbā, nevis jānoraksta no zvaigžņu kaimiņiem.» Un vēclass="underline" «Nav nekā dārgāka par dzīvību, cilvēkus vajag saudzēt, vispirms gādāt, lai nedraudētu briesmas, tikai tad riskēt.» Cjaņs atkārtoja visu, ko bija teikuši lidojuma pretinieki.
— Arī es riskēju ar savu dzīvību, — Šorins atsacīja.
Cjaņs skumji pasmaidīja.
«Es zinu, tu paļaujies uz savu funkciju. Bet vai pasaulē katrs cilvēks pagūst savu funkciju izpildīt? Atceries savus draugus izmēģinātājus, atceries jaunekli, Arenasa dēlu. Vai viņš savu funkciju izpildīja?»
— Atkāpies! — Šorins atcirta. — Tu esi rēgs. Es tev neticu.
Ātrums pamazītēm pieauga par niecīgām procenta daļām diļennaktī, un nelaime zagās klāt nemanāma. Viņi novājēja arvien vairāk un vairāk, sirga, ārstējās, kaut kā jau aprada ar lielo nespēku, kā veci ļaudis aprod ar vecumu. Viņi pagulšņāja uzkrāja spēkus un turpināja atkal darbu. Tad vienā reizē nomira Gorjanovs. Gorjanovs bija visspēcīgākais un veselīgākais, kas mazāk par visiem citiem slimoja, taču sirds neizturēja. Jaunu sirdi ielikt nevarēja, vienmēr tāda operācija neizdevās.
Jaunais ekspedīcijas priekšnieks, matemātiķis un profesors Dins, izvirzīja smagu jautājumu: lidot tālāk vai griezties atpakaļ?
— Lidot, — noskaldīja Šorins.
Dins aizrādīja:
— Nebūsim vieglprātīgi. Puse no ekipāžas guļ lazaretē, sapulci mēs noturam lazaretē. Katram ir skaidrs, ka ātrumu palielināt nedrīkst, turpmāk būs arvien sliktāk un sliktāk.
—: Ātrumu nepalielināsim, — Sorins ierosināja. — Ja vajag, samazināsim to.
Tas nozīmēja — būt ceļā nevis desmit, bet divdesmit vai vairāk gadu.
— Divdesmit vai trīsdesmit gadiem mums trūkst rezervju.
— Mēs tās papildināsim uz Tau.
— Nav nekādas drošības, ka Tau ir ar planētām.
— Mūs sūtīja, lai riskējam.
— Nē, mūs sūtīja pēc zināšanām, — Dins stingri noteica. — Zināšanas mēs esam ieguvuši, gan nepatīkamas, taču patiesas. Izrādās, ka laika relativitāte nepalīdz uzveikt kosmosa telpu. Tas ir svarīgs secinājums, un mēs nedrīkstam divus gadu desmitus novilcināt šo ziņojumu. Ja Zeme atzīs par vajadzīgu, uz Tau mūs sūtīs no jauna. Ja griezīsimies atpakaļ, mēs zaudēsim tikai trīs gadus, turpretī, ja lidosim uz priekšu, Zeme zaudēs trīsdesmit gadu. Jāaiztaupa biedriem jaunu un veltīgu ekspedīciju rīkošana.
Notika balsošana. Divdesmit sešas nogurušas balsis izteica bēdīgo vārdu «atpakaļ». Trīs pateica «uz priekšu», starp kuriem, protams, bija arī Šorins. Trīs neteica nekā, jo tie bija nesamaņā.
Dins pavēlēja bremzēt.
Pusgads pagāja bremzējot, gads atceļā. Un tikai tāpēc, lai pārvestu uz Zemi bēdīgo «nē». Cilvēks nespēj lidot ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Ekspedīcijas iznākums ir bēdīgs un bēdīgs arī Šorina dzīves noslēgums. Cilvēces loks ir iezīmēts. Tas ir zvaigžņu simts, kuras cilvēce sasniegs, no tām savs desmits līdzīgas Saulei.
Vai uz tām ir saprātīgas būtnes? Varbūt arī nav. Bet Šarādei līdzīgās zvaigznes ir viņpus sasniedzamības robežām.
— Neko darīt, — noteica Dins. — Visums ir bezgalīgs, bet cilvēces spēki nav bezgalīgi. Kaut kur vajadzēs rimties.
Taču Šorins nebija ar mieru rimties. Par rimšanu viņš negribēja ne domāt, nedz nodoties galējo robežu aprēķiniem. Viņš gudroja par tālāku ātruma palielināšanu. Bet līdz kādam lielumam? Līdz jebkuram lielumam. Līdz ātrumam, kas tuvs gaismas ātrumam, līdz gaismas ātrumam un pat.. droši vien pāri tam …
Pusotra gada pārdomām — tas ir pietiekami ilgs laiks. Šorina pamattēzes ir šādas: cilvēkiem šķērslis ir liekā masa. Kur tā rodas? To var radīt apkārtējais vakuums. Nekas cits. Vai tad nevar raķeti-asteroīdu izolēt, nošķirt no vakuuma? Bet kā to izdarīt? Kaut vai ar Nguenga stariem, bez kuriem nav domājams fotonu dzinējs.
Šorins prātoja arī tā: ātrumu robeža ir gaismas ātrums vakuumā. Atkal jāsaduras ar vakuumu. Bet cik liels ir gaismas ātrums ārpus vakuuma? Ja nu to likvidētu ar tiem pašiem Nguenga stariem? Izveidosies kaut kas līdzīgs zemūdenei, kas savā apkaimē iztvai- cina ūdeni, kaut kas līdzīgs lidmašīnai, kas rada ap sevi bezgaisa telpu. Cik liels ir lidmašīnas ātrums bezgaisa telpā? Vai lielāks par parasto? Kas šo ātrumu limitē? Acīm redzot, bezgaisa telpas rašanās ātrums.