Bet tās bija tikai domas. Tām sekoja teorētiski aprēķini, ierosinājumi, mēģinājumu plāni un pārbaudes aparātu projekti.
Pusotra gada — pietiekams laiks, lai apdomātu, apspriestu un izstrīdētos. Dins neparko tam nepiekrita, jo Šorina domas bija pretrunā ar veco klasisko relativitātes teoriju. Dins risināja formulas, kur «C2» dalīts ar «C2», un zem saknes ieguva nulli. Nulles telpa — tas ir absurds! Šorins rakstīja savas formulas. (Tad arī radās jau pieminētā Šorina funkcija kā daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķermenis.) Viņš pat centās izdarīt mēģinājumus, izmantodams dzinēja griezējaparātu. Taču aparātam trūka vajadzīgās jaudas. Kaut kāds efekts jau iznāca, ātruma ieguvums bija procenta simtdaļas. Taču Dins šo efektu izskaidroja citādi.
Šorins nepacietīgi gaidīja atgriešanos. Gan jāteic, ka atgriešanos katrs kosmonauts gaida pat ar lielāku nepacietību nekā startu. Beidzot tā gribas izkļūt no
apnikušajām dzelzs alām, gribas ieraudzīt mīļo Mēnesi, apaļos krāterus — kosmosa iespiestos zīmogus, izstīdzējušos zaļumus, bezsmaržas puķes Mēness dārziņos un ciltsmātes Zemes zilgano vaigu virs robotajiem kalniem!
Trauksmaini zib vadibas pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņpadsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši.. Dzeltenā zvaigzne priekšā jau kļuvusi par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Slimniekiem vairs nestāv prātā slimības, katrs kaļ savus plānus — mēnesis pie jūras, mēnesis kalnos, trīs mēneši galvaspilsētā. Teātri un akadēmijas, bibliotēkas, burzmainās ielas! Beidzot pienāk brīdis, kad Zemi sasniedz radioviļņi. Zeme atbild. Vadības telpā uz sudrabaina ekrāna parādās Arenasa seja. Viņš ir tik ļoti vecs, noguris un tik bezgala mīļš, šis pirmais tautietis!
Dins, kājās piecēlies, ziņo:
— Ekspedīcija, uzdūrusies nepārvaramam šķērslim, atgriezusies pirms termiņa, cilvēka organisms nespēj.. cilvēks nekad nevarēs. .
Šorina ierosinājumu Dins ne ar vārdu nepiemin, neuzskata par vajadzīgu pat pieminēt, viņš netic šim ierosinājumam. Šorins ļaunā neņem. Katrs rīkojas, kā atzīst par labāku. Gaidāmi vēl daudzi strīdi, Šorins izteiksies ne vienreiz vien …
Mīļais un nogurušais Arenass uz ziņojumu neatbild. Neatbild ļoti vienkārša iemesla dēļ — viņš Dinu vēl nav sadzirdējis. Zeme atrodas trīs gaismas diennakšu attālumā, tikai pēc trim diennaktīm radioviļņi aiznesīs kosmonautu vārdus un sejas. Bet pagaidām Arenass runā savu, pareizāk sakot, priekš trim dienām viņš sacīja tā:
— Tas ir labi, ka jūs atgriežaties. Mums ir ārkārtīgi interesanti jaunumi. Ir izdevies atšifrēt Šarādes radiosignālus. To nozīme ir šāda: «Sūtiet pārstāvi šķidrā hēlijā.» Metodi esam jau izstrādājuši, izmantosim jūsu asteroīdu. Vispirms, protams, aicināsim jūs, veterānus …
Viņš min vairākus vārdus un Šorina vārdu kā trešo.
Sapņi piepildīsies un pie tam drīz, un bez lielām pūlēm. Pēc pusotra mēneša viņi nolaidīsies uz Mēness, vēl mēnešus trīs gatavosies aizlidošanai* Metode jau izstrādāta, šķidro hēliju iepildīt nav grūti. Iesaldētajiem guļot, sapņi nerādās. Šorins iegulsies vannā, atvadām paskatīsies uz ārstu baltajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusītēm sevī skaitīs. . Tad viņš acis atvērs un ieraudzīs vai nu baltus, vai krāsainus Šarādes ārstu virsvalkus. Kādas izskatīsies Šarādes būtnes? Kā nāras, kā mūsu Zemes cilvēki vai citādi?
Šorins ir laimīgs. Viņš ir tik laimīgs, tik dziļi un rāmi laimīgs kā alpīnists, kas veicis grūtu ceļu līdz virsotnei, kā noguris ceļinieks, kas ticis līdz tīrai gultai, kā zinātnieks, kas beidzot radījis sistematizētu teoriju, kā neatlaidīgs mīlētājs, kas guvis pretmīlestību … Ja Šorins būtu ekspansīvs cilvēks, viņš varbūt lēkātu uz vienas kājas, pilnā balsī dziedātu vai smietos, vai vienatnē dejotu pa savu istabu. Varbūt, spogulī lūkodamies, pats sevi apsveiktu vai arī, kājas tirinādams, vāļātos pa dīvānu un sauktu: «Ak tu Šorin, ak tu laimes bērns! Savu tomēr panāci!» Bet Šorins ir apvaldīts un nosvērts cilvēks. Viņš gavilē klusām, mazlietiņ iekšēji smaidīdams. Sirds samtaina maiguma pārpilna. Klusums, miers, apmierinātība. Šai mirklī nekādu vēlēšanos, nekā vairs nevajag. Laika mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!
Sapņi piepildīsies, Šarāde aicina Šorinu ciemos, ciemiņam un draugam tiks atklāts ikviens Visuma noslēpums. Arī atceļš nebūs grūts. Iesaldētie guļ nesapņodami. Uz Šarādes viņš iegulsies vannā, pametīs atvadskatienus uz turienes ārstu baltajiem vai krāsainajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusām skaitīs līdz desmit… un pēc mirkļa jau atvērs acis Saules sistēmā. Viņš ieraudzīs jaunu pasauli — nākotnes Zemi.
Viņam tas liksies kā mirklis, bet uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā divsimt gadu. Nebūs vairs kūkumainā Arenasa, skumjās Vandovskas, vairs nebūs neviena paziņas. Šorins it kā atklās vēl vienu planētu — 2400. gada Zemi. Viņš ieraudzīs tālo Nākotni, par kuru tik bieži mēdz sacīt: «Kaut ar vienu
aci varētu palūkoties!» Taču piepildīsies viņam arī šis sapnis. Caurspīdīgajās togās tērptajiem zinātniekiem (nākotnes cilvēkus diez kāpēc vienmēr iedomājamies romiešu togās) viņš pasniegs simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām.
6. SAPŅOJUMS
— Te ir simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām, — tā saka Šorins.
Prātnieki caurspīdīgajās togās vērīgi raugās ūz ekrānu. Gar acīm slīd svešas valodas hieroglifi. Šorins skaļi lasa un tulko tekstu: — «… Mums, Šarādes iedzīvotājiem, zināmi četrpadsmit struktūrstāvi augšup un septiņpadsmit — lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.
Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām… šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem …»
Prātnieki draudzīgi māj ar galvu … bet tad (tā Šorins redz savā iztēlē) prātniekiem uzacis raucas augšup un pierē iegulst izbrīna grumbas.
— Bet mums jau zināmi astoņpadsmit stāvi, — iesāk viens no zinātņu vīriem. — Priekš divsimt gadiem mēs to nezinājām, bet tagad zinām. Cik žēl, ka šī grāmata netika mūsu rokās priekš divsimt gadiem! Cik daudz lieka un mokpilna darba, cik daudz upuru! …
— Bet ar domu lasīšanu, — piebilst kāds cits, — mums nekas neiznāk. Varbūt tur vainīga smadzeņu struktūra? Vajadzētu salīdzināt viņu un mūsējās smadzenes.
— Kā lai salīdzina? Vai nosūtīt pieprasījumu?
— Atbilde taču pienāks pēc divsimt gadiem! Neko darīt, vajadzēs meklēt pašu spēkiem …
— Žēl, biedri Šorin, ka jūs nekā nezinājāt par Zemes sasniegumiem.
Kā viņš varēja zināt? Viņš bija nogulējis divus gadsimtus …
Jā, viņš nogulēs divus gadsimtus. Divos gadsimtos Zeme aiztrauks uz priekšu, aizies tālāk nekā iepriekšējos divtūkstoš gados. Šorins izskatīsies pēc seno laiku grieķa, kas aizlidojis uz zvaigznēm un pārradies mājā 2000. gadā. Ar sajūsmu viņš stāstīs par citu planētu tvaika zirgiem un dzelzs ziloņiem un par to, ka cilvēki tur lido pa gaisu, ka zibens velk ratus, ka tur ir tērauda vergi, kas var kalt, aust, rēķināt un veikt jebkuru smagu darbu.
Bet uz Zemes tas viss jau ir. Paši saviem spēkiem tik tālu tikuši.