Kā pieredzējušu, meteorītu apšaudītu radistu Vladimiru no Cerēras pārcēla uz Arielu, kur gatavoja vēsturisku, XXIII gadsimta visgrandiozāko pasākumu.
Vladimirs saprata, ka viņa sapnis piepildīsies. Ne katram lemts veidot vēsturi, ne katram izdodas piedzīvot tās tapšanu. Vladimiram iekrita gods un laime būt dižā notikuma lieciniekam. Cilvēki gadu desmitiem izjautās aculieciniekiem sīkumus. Bet Vladimirs to visu būs redzējis savām acīm un visu redzēto paudīs dzejoļos, kas saviļņos un būs nozīmīgi visiem cilvēkiem. Tā būs vesela poēma. Tās virsraksts sen jau izdomāts: «Pirmā radīšanas diena». Arī pirmais pants jau uzrakstīts:
Es gribu vērot, iepazīt, Būt pats it visur klāt, Lai bērni, kuri piedzims rīt, Var visu uzzināt.
Tā sākās šī slavenā diena — pirmā radīšanas diena. Jāielāgo viss, itin viss līdz beidzamajam sīkumam: gan Urāna ciklonu zaļās spirāles, gan četru mēnešu stāvoklis pie debesīm, gan dzelzs klintī iekaltā loga rāmja mestās ēnas.
Tai vēsturiskajā dienā Vladimirs pierakstīja visus sīkumus. Viņš pierakstīja, ka pamodies septiņos no rīta, pierakstīja arī to, ka brokastīs ēdis svaigus apri- kozus, sintētisku liellopu gaļu un dzēris vitaminizētu tēju.
Brokastis viņi ietureja trijatā: trīs štaba radisti — arābs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturtā radiste, bija aizkavējusies — viņai patika no rītiem pagulēties.
Saimniekoja Herta. Nevis tāpēc, ka tam tā vajadzēja būt, bet tāpēc, ka Hertai patika saimniekot. Viņa bija liela auguma blondīne, gaišu ādu, gaišām acīm, patukla. Herta runāja reti un maz, toties lielās, strādīgās rokas visu laiku darbojās, šo to pārcilādamas, piestumdamas vai vēl ko uzlikdamas. Bet Hertas gaišās acis norūpējušās raudzījās taisni vīram mutē — vai tik viņš diezgan ēd un vai vēl kā nevajag?
Taču par Kerimu raizēties nevajadzēja. Viņš ēda par četriem un strādāja par četriem. Viņa spēcīgais ķermenis, šķiet, pats prasījās darba. Kamēr viņa draugi radisti sēdēja ar austiņām, tikmēr Kerimam labāk patika apskriet savrupos punktus un labot aparātus, savām garajām kājām viņš mēroja Arielu, daždien nolingādams pusotra simta kilometru. Reiz, kad viņam iekrita brīva nedēļa, viņš paveica pasaules ceļojumu, apstaigādams Arielu pāri abiem poliem. Kerimam patika nodarbināt rokas: kalt, skaldīt, lauzt un izjust, kā nošņirkst materiāls, viņa vareno muskuļu uzveikts.
— Man vajadzēja piedzimt pirms trīs gadsimtiem — varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, — mēdza nopūsties Kerims. — Kā man būtu paticis, zobenu vicinot, auļot zirgā, taigā celmus lauzt un akmeņus valstīt. Āfrikā toreiz vēl bijuši lauvas — tādi krēpjaini kaķi, lielāki par Venēras kefalodidiem. Labprāt būtu gājis ar šķēpu uz lauvām! Mēs dzīvojam pārsmalcinātā laikmetā. Ti
kai kosmosā vēl var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mēs te ievārīsim lērumu? Mēs ievārīsim, bet Vladimirs mūsu darbošanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?
Nevērīgi noskūpstījis pieglaudušos sievu, Kerims ieslīdēja noliktavā uzģērbt skafandru. Viņš aizjoza uz septiņpadsmit kilometru attālo Svinspīduma aizu pārbaudīt apklusušo aparātu.
Herta, pieri pie rūts piespiedusi, pavadīja viņu ar skatienu. Viņa redzēja, kā Kerims attālinās lieliem un līganiem lēcieniem, it kā aizslīdētu uz neredzamām slēpēm. Viņš pasper soli un gaida, gaida un gaida, līdz beidzot purngals atmetīsies pret cietu pamatu. Starp citu, uz debess ķermeņiem, kur smaguma spēks mazs, tāda gaita bija visiem.
3
Katram no četriem radistiem bija savi pienākumi. Kerims rūpējās par aparātu remontu. Herta uzturēja sakarus ar Zemi un starpplanētu raķetēm. Ceturtā radiste Juna, kurai patika pagulēties, uzturēja sakarus ar tiem, kas strādāja uz Ariela un citiem Urāna pavadoņiem. Vladimirs pārzināja kibas — kibernētiskās mašīnas.
Uz Ariela bija daudz kibu. Tās būvēja raķešu laukumus, ceļus un apakšzemes patvertnes — mājas, ieguva rūdu, kausēja metālu un stingri noteiktajās stundās ar punktiem un svītrām ziņoja Vladimiram par dienā paveikto darbu. Taču visnozīmīgākās kibas atradās uz Urāna. Taisni tām vajadzēja sākt to grandiozo darbu, kuru Vladimirs taisījās apdziedāt savā poēmā.
Veicamā darba projekta nosaukums bija «Krona izkapts».
Uz Ariela strādāja parastās kibas — šauri programmētas mašīnas, kas sazinājās ar radiosignāliem. Uz Urāna, turpretī, tika sūtītas īpašas kibas, kas prata pat modificēt programmu. Cilvēki Urānu nekad nebija apmeklējuši, nemaz nerunājot par tā dzīlēm, vāji pazina
turienes apstākļus. Tāpēc Urāna sūtņiem vajadzēja piešķirt zināmu rīcības brīvību. Urāna kibas varēja pašas sevi salabot un cilvēciskiem vārdiem pat sniegt pārskatu, varēja atstāstīt it kā mašīnas acīm redzētos apstākļus. Tam nolūkam vajadzēja ļoti sarežģītu shēmu, un pie tās strādāja daudzi. Vladimirs sagatavoja tikai balsis. XXIII gadsimtā tādas lietas mācēja pagatavot. Vienā kibā viņš iemontēja meitenes balsi. . kādas pazīstamas meitenes balsi. . Taisnību sakot, tās meitenes balsi, kurai par godu viņš uz Ariela bija sacerējis dzejoli.
Izskatā mašīna kā jau mašīna. Karstumizturīgās volframa keramikas apvalka apskauto iegareno ierīci novietoja standarta atomraķetē. Cilvēki nospieda pogu. Raķete, liesmām plandot, bezskaņas sprādzienu mutuļos aiztrauca zvaigžņotajās debesīs, bet pēc dažām minūtēm no turienes atskanēja dziļa un samtaina meitenes balss:
— Stūrains siluets uz daudzu zvaigžņu fona. Tas ir Ariels. Raķešu laukumu neredzu, tas ir dienas pusē, bet- man priekšā ir nakts puse. Tas izskatās kā bez- veida ogļu maiss Kasiopejas zvaigznājā. Siluets manāmi saraujas. Attālināšanās ātrums — četri kilometri sekundē. Es izslēdzu motoru, sākas brīvs kritiens uz Urānu.
Kiba arī turpmāk neaizmirsa veltīt dažus vārdus savai dzimtenei.
— Stūrains sirpis. . stūrains melns akmens.. grubuļains šaurs sirpītis. . arvien mazāks, arvien tālāks … — kiba ziņoja par Arielu.
Ariels attālinājās, toties arvien tuvāk nāca milzīgais Urāns.
— Bumba aug un tūkst, — kiba ziņoja. — Tā ir duļķaini zaļā, sakaltuša pelējuma krāsā. Tā ir svītraina: uz zaļa fona saskatāmi palsi vijumi, virpuļi un spirāles. Visa bumba verd, it īpaši uz ekvatora.
Nepilnu diennakti pēc starta kiba nonāca Urāna stratosfērā. Kibai draudēja briesmas sadegt, kā sadeg Zemes atmosfērā ietriekusies meteorīti. Tāpēc dzinēji strādāja ar visu jaudu, lai nobremzētu, lai samazinātu
krišanas ātrumu. No raķetes kvēlojošā apvalka lāsoja izkusušā metāla piles.
— Es triecos cauri mākoņiem. Aiz manis paliek tumšas un gaišsārtas liesmu astes, — ziņoja kiba. — Arī mākoņi ir saulrieta sarkanumā.
Pat Ariela teleskopos varēja samanīt dzirkstelīti tai vietā, kur kiba ielidoja mākoņos.
Tad tā iegrima atmosfērā.
— Zaļš mākonis jūras ūdens krāsā. Olīvkrāsas mākonis … Pelēki zaļš mākonis, — kiba ziņoja. — Amonjaka kristāla mākoņi. Ledainas metāna vētras. Temperatūra mīnus divi simti, spiediens desmit atmosfēras. . Divdesmit atmosfēras. . Trīsdesmit atmosfēras. Lejā melns nokrēslis. Es it kā grimstu melnā jūrā.
Montējot kibas balsi, Vladimirs bija izmantojis pašdarbības vakaru radiosarunu un dziesmu ierakstus magnetofona lentē.
Intonācija gan reizēm nebija īsti vietā. Par temperatūru tā ziņoja it kā dziedādama. Taču visbiežāk kiba runāja uzsvērti lietišķā tonī, kādā sarunājas ļoti aizņemta sekretāre, kurai nav vaļas uzklausīt laipnības darba laikā.
iedomājieties, tas viss naca no petroleja peldošiem iespiedblokiem! Petrolejas «asinis» bija atzītas par vislabākajām tādām kibām: petroleja varēja noderēt arī par rezerves kurināmo atomdzinējam; šķidrumā viegli pārvietojās maziņie zirneklīši — manipulatori, kas prata labot un pārslēgt vadus; bet, pats I galvenais, petroleju varēja saspiest, lai izlīdzinātu ārējās vides spiedienu. Bet spiediens auga ar katru dienu.