Simt atmosfēras. . divsimt. . trīssimt! Sešpadsmit diennaktis kiba grima, nira melnajā bezdibenī. Tā krita, krita tāpat bez izpletņa sešpadsmit diennaktis no vietas. Tad nāca ziņojums: «Beidzot es redzu! Es redzu blāvu zilgansārtu gaismu. Tādā maigā samta lāsmojumā.»
Diemžēl pamatdzīļu vēl nebija. Spīdēja augstā spiedienā elektrizētas gāzes. Urāna otrā jonosfēra izrādījās dziļumos. Radās bažas. Speciālisti atcerējās veco teoriju, ka Urānam vispār neesot pamata, esot tikai gāzes un gāzes, līdz pašam centram saspiestas gāzes.
Būtu ļoti nepatīkami, ja šis pieņēmums izrādītos patiesība. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».
Taču bažas izrādījās veltas. Sešpadsmitajā dienā kiba nokļuva līdz pamatam. Tā nostājās uz cietiem bazalta un karbīda iežiem.
Ledus nebija, kā to daži gaidīja. Spiediens sasniedza četrdesmit tūkstoši atmosfēru. Ledus tādu spiedienu neiztur, tas sāk tecēt.
Kiba ar meitenīgo balsi nokļuva Urāna Dienvidpolā (kāda cita — Ziemeļpolā, pārējās — uz ekvatora).
Brīvā krišana bija beigusies, kibas sāka grauzties iekšā dzīlēs.
Un šodien Vladimirs, uzklausīdams dažādu kibu — racēju, būvētāju un izvadātāju — ziņojumus, pašām beigām pataupīja vispatīkamāko: meitenes balsi no Urāna dzīlēm. Beidzot viņš arī saklausīja ātru, satrauktu, tādu kā rečitatīvu:
— Runā kiba četri-U. Urbjos iekšā kvēlojošās dzīlēs. Visapkārt viens mirdzums: baltas strūklas, varavīk- snainas strūklas, dzirksteļspieti. Pēc divām stundām sasniegšu paredzēto dziļumu. Spiediens maksimāls, matērija irst slājieniem un vietām tek. Ko lai daru tālāk? Kālab esmu šurp sūtīta?
Kiba nezināja, ka tai atlicis dzīvot tikai četras stundas. Vienīgi cilvēks prot ielūkoties nākotnē, cerēt un baiļoties. Bet kiba tik atgādināja, ka tās programma ir veikta un ka viņa gaida jaunu pavēli… Savā lietišķajā balsī kiba atkārtoja:
— Ko lai daru tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Piepeši tā pati balss turpina aizmugurē:
— So muļķīgo joku nekad tev, Vladimir, nepiedošu.
4
— So muļķīgo joku nekad tev nepiedošu! — bija teikusi dzīvā meitene. — Ir gan izdoma: iemontējis manu balsi stulbajā lcibā! Es tev šausmīgi atriebšos, šausmīgi. Es iemontēšu tavu balsi vannas istabas automātiskajā atgādinātājā. Tur tad tu varēsi tarkšķēt:
«Izmazgājiet vannu, bū — bū— bū. Aizejot, nogrieziet gaismu, bū — bū — bū. Neaizmirstiet no vannas izlaist ūdeni!» Vai tev tāds amats patiks?
Kerims bija dzimis arābs, Herta zviedriete, Vlg^Ji- mirs, kā jau tas noprotams pēc viņa vārda, bija krievs. Neviens nevarētu pateikt, kādas tautības ir Juna. Viņas asinīs sajaukušās visas rases, un katra atstājusi kaut ko savu: tumša āda, gandrīz kā afrikānietei, plāns persietes deguns ar kumpiņu, mazliet iegarenas mongolietes acis, biezi un kupli rūsgani mati. Izaicinošas un neredzētas kombinācijas. Ielās uz viņu noskatījās ar izbrīnu; kas uz viņu paskatījās, nevarēja acu atraut.
Junai ienākot istabā, Vladimirs nodrebēja. Sirds apstājās, elpa aizrāvās. Junas klātbūtne uz viņu iedarbojās kā elektrisks sitiens. Tā vien likās — kaut kam jānotiek … un tomēr nekas nenotika.
Junai pa pēdām radistu istabā ienāca smagnējs vidēja auguma vīrietis platu pieri, milzīgi platām krūtīm un svarcēlāja bicepsiem. Tas bija priekšnieks vai, kā izteicās XXIII gadsimtā, Ariela stacijas «prāts» — Majs Dajins. Arī viņš, tāpat kā meitene, taisnību sakot, nevis ienāca, bet ieslīdēja kā slēpotājs — ar kreiso kāju pa priekšu, izstieptām rokām, lai kaut kur pieķertos. Šai slīdošajā baletēzes gaitā Juna izskatījās jauka, bet spēcīgais vīrietis — mazliet komisks.
Līdz skapim aizslīdējis, viņš apstājās un līksmi uzsauca: 4
— Kāds garastāvoklis, jaunieši? Esat sagaidījuši izšķirīgo dienu? — Pa jokam pret logu padraudējis, viņš uzrunāja zaļo spīdekli: — Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieķu teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenovēlēji gaismu pat saviem bērniem, ņēmi un ieslodzīji tos drūmajā Tartarā. Viņu māte Geja — Zeme sacēlās pret tevi, pasniedza asu izkapti Kronām — tavam jaunākajam dēlam.. Tas tevi sakropļoja un nogāza no troņa. Vai tā nebija?. . Grieķu mīti, taisnību sakot, vēstī par dabu, — turpināja Da- ļins, nu jau sarunādamies ar radistiem. — Urāns — tā ir debess, Krons — ir laiks. Laiks spēj sagraut pat debesi, laiks iznīcina visu, pat savus gara bērnus.
Krons, kā zināms, aprija savus dēlus… kamēr viņu nogāza Zevs, lepnais, dusmīgais, greizsirdīgais, kašķīgais Zemes dēls, cilvēkveidīgais dievs. Cilvēkveidīgais dievs uzvarēja kā Laiku, tā Debesi. Šodien tas arī notiks, — smaidīdams nobeidza Daļins.
Viņš bija mazliet pļāpīgs, kā jau visi virsdienest- nieki. Šim vārdam XXIII gadsimtā bija jauna jēga, gluži cita nekā divdesmitajā gadsimtā. Tagad karavīru vairs nebija, no ļaužu atmiņas sen zuduši arī militārie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, seržanti un arī virsdienesta seržanti. XXIII gadsimtā par virsdienestniekiem saucās tie, kuriem ārsti bija pagarinājuši mūžu un jaunību pāri dabiskajiem sešdesmit septiņdesmit gadiem.
Protams, virsdienestniekiem no piedzīvotā daudz kas aizmirsās. («Bet vai jūs bērnību labi atceraties? Pastāstiet, kā jūs dzīvojāt sešu gadu vecumā,» jautāja Daļins, kad viņam pārmeta kāda interesanta notikuma aizmiršanu.) Virsdienestnieki daudz ko aizmirsa, taču vēl vairāk atcerējās. Dažādos gadsimtos iegūto zināšanu nasta viņus apgrūtināja. Varēja vērot, ka virsdienesta zinātnieki jūtas nedroši, ka viņi atceras pārāk daudz iebildumu. Toties viņi allaž bija lieliski pedagogi un stāstītāji, tie pat labprāt ielaidās sarunās, it kā gribēdami atbrīvoties no atmiņu sloga.
Daļins bija viens no vecākajiem virsdienestniekiem. Viņš atcerējās pirmos mēģinājumus mūža pagarināšanā, kad ilgs mūžs nebija vēl lemts katram, bet tikai viscienījamākajiem un katrā ziņā īsti veselīgiem cilvēkiem. Daļins bija gan zaļoksnis vīrs, gan slavenība: viņš bija kosmosa kapteinis un piedalījies pirmajā ekspedīcijā, kas devās uz Saturna gredzeniem.
Ilgo mūžu viņam piešķīra kā balvu par darbu kosmosā, un tāpēc viņš kosmosam veltīja visus virsdienesta gadus. Viņa laika biedri sen jau bija devušies atpūtā («Dažs uz vasarnīcu, dažs uz kapsētu,» viņš drūmi jokoja), bet Daļins lidoja arvien tālāk un tālāk — lidoja uz Urānu, Neptūnu, Plutonu un pāri Saules sistēmas robežām: uz melnajām un tumšsarkanajām infrazvaigznēm.
Tad izbeidzās kosmosa kapteiņu laikmets un sākās
inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svelmainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.
«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»
«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tāpēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»