5
«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.
Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža problēmu.
Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt gadiem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā paredzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.
XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pon- tonsalas.
Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»
Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.
Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?
Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt
Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.
Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.
Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes apjomā.
Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskaldītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.
XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sagriezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.
Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», labākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet saspriegdama.
Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija izzuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravitācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.
Uz Urāna sūtītās kibas, starp tām kiba ar Junas balsi, bija apgādātas ar «šķērēm», pareizāk sakot, «griezējstariem» — ar stariem, kas sabrucināja vakuumu un sašķēla gravitācijas lauku. «Prātam» Daļi- nam vajadzēja šos starus ieslēgt šodien pulksten 12 un 22 minūtēs pēc Maskavas laika.
6
— Juna, cik lodziņu ir mūsu selektoram? — jautāja «prāts» Daļins, pagriezdams muguru Ariela melnajām klintīm. — Sasauciet «prātu» kopsapulci. Lai visi divpadsmit būtu uz ekrāna.
Juna veikli sāka klabināt taustiņus. Selektora ietvaros cits pēc cita iegaismojās gaišzilie ekrāni. Parādījās
it kā etnogrāfiskā muzejā eksponētas grupu priekšnieku sejas: tur bija ķinietis, amerikānis, nēģeris, argentīnietis, indietis, holandietis, čehs, persietis, gruzīns, francūzis, tatārs un malajietis.
— Uzmanību, biedri, — iesāka Daļins. — Pēdējo reizi atkārtosim instrukciju, pēdējo reizi apskatīsim neskaidrības. .
Uz ekrāna daži «prāti» pielika pie ausīm kabatas mikrotulkus. Vairums saprata krievu valodu — XXIII gadsimta zinātnes valodu.
— Kā norunāts, pulksten divpadsmitos divdesmit divās izdarīsim Urāna sadalīšanu, — Daļins turpināja. — Pulksten divpadsmitos visiem sapulcēties raķešu laukumā — katrai grupai pie savas raķetes. Novērot debesi un būt gataviem. Tiklīdz Urāns būs sadalīts, katra grupa trauksies uz savu atšķēlumu. Vispirms startēs grupas uz tiem atšķēlumiem, kas traucas projām, vispēdīgi uz tiem, kas tuvojas. Vai ir kādi jautājumi?
— Atšķēlumi jāiedala jau laikus, — bilda sirmais un krunkainais inženieris Ļū. Viņam bija tikai septiņdesmit pieci gadi, bet ilga mūža hormoni uz viņu nez kāpēc neiedarbojās. Viņš bija sasirdzis ar vecumu, un viņam pēc gadiem desmit vai piecpadsmit bija jāmirst.
— Iedalīsim, — piekrita Daļins. — Kārtība būs tāda: pirmais atšķēlums, kas vistuvāk Saulei un trauksies uz Sauli, — būs jūsu, Ļū. Mēs virzāmies pretēji pulksteņa rādītājiem, tāpat kā riņķo planētas. Otrais atšķēlums, kas vairāk pa kreisi un tuvāk Jaunavas zvaigznājam, — jūsu grupai, Dženkinson …
Daļins uzmeta shēmu un pagrieza bloknotu pret ekrānu. Divpadsmit galvas pieliecās, lai nozīmētu shēmu.
— Vajag norunāt par signāliem, — turpināja sistemātiskais Ļū. — Ar numuriem apzīmēt nav ērti. Var iznākt juceklis.
— Labi, nosauksim atšķēlumus pieņemtos vārdos. — Daļins atskatījās. — Juna, meitenīt, jūs saprotat skaistumu. Ātri sadomājiet divpadsmit skanīgu nosaukumu nākamajām planētām.
— Tās var nosaukt par godu «prātiem», — ierosināja Juna. — Ļū planēta, Dženkinsona planēta … Un
katra ziņa jabut Daļiņa planētai, — viņa tvīkdama piebilda.
Daļins enerģiski atvēcinājās rokām:
— Jūs, meitenīt, esat tīrās muļķības izdomājusi! Tādu sevis slavināšanu es nepieļaušu! Tūkstošiem cilvēku ir gatavojuši planētas sadalīšanu, miljoniem ļaužu iekārtos planētu, miljardi to apdzīvos, bet mēs tai pielipināsim viena cilvēka — novērotāju grupas priekšnieka vārdu. Tas neiet. Paklau tu, Vladimir, tu esi dzejnieks, ātri sadomā divpadsmit poētisku vārdu.
— Poēzija, — Vladimirs minēja otro vārdu, kas iešāvās prātā. Kā pirmo viņš bija domājis sievietes vārdu Juna.
Daļins bija priecīgs:
— Tas ir labi! Pat tradīcija ievērota. Saule — Apolons, un tam apkārt mūzas: Poēzija, Proza, Opera, Balets, Drāma. Kādreiz vēlāk uz katras planētas radīsies akadēmijas, mākslas skolas, tiks rīkoti visas Saules svētki. Ļaudis pulcēsies uz Baleta planētas dejām, uz Poēzijas improvizēs dzejoļus, uz Operas planētas pulcēsies kordziedātāji, uz Mūzikas planētas klausīsies simfonijas. Labi, Vladimir, tev ir fantāzija.
Taisnību sakot, fantazēja pats Daļins.
— Poēzija — Ļū, — viņš diktēja. — Dženkinsons — Proza. Anandašvili — Drāma. Gazlevi — jums laikam pa prātam būtu Gastronomija?
— Kāpēc ne? Gastronomija — tā ir smalka māksla, — atsaucās resnais persietis, lielais izēdājs.
— Nākamos iedzīvotājus nevajag nobarot. Uzņe- mieties, Gazlevi, šefību par Baletu.
Visi pasmaidīja, iedomādamies resnīti baletmeistara lomā.
— Tagad atkārtošu vispārējus norādījumus, — turpināja Daļins. — Pirms starta katrs pats izraugās trasi. Katrs tuvojas savam objektam, bremzē līdz riņķa ātrumam. Jāturas drošā attālumā — simt vai divsimt tūkstoš kilometru atstatu. Pirmajā laikā tuvāk jums nemaz nav jābūt.
— Bet kad nosēšanās? — nepacietīgi noprasīja uz Drāmu norīkotais melnacis Anandašvili.
, Ar nosēšanos nesteidzieties. Pirmā mēneša uzdevums — noteikt jaunu orbītu, novērot atdzišanas procesa norisi. Nekur nav jāsteidzas. Mēneša laikā neviens atšķēlums ārpus Neptūna orbītas neaizklīdīs, neviens pats līdz Saturnam neaizkļūs … Uzturiet sakarus ar mani. Es būšu te, uz Ariela. Bet, kur atradīsies Ariels, to uzzināsiet pa radio.
Instruktāža ieilga. Tā vēl nebija beigusies, kad no savas radiokabīnes gaišo galvu pabāza Herta:
— Runā Zeme, Daļin. Vai jūs klausīsities?
Tas bija parastais pēdējo ziņu raidījums kosmosam. To raidīja ar orientētu staru pulksten 8 Marsam, 8.30 — Jupiteram, 9 — Saturnam, 9.30 bija Urāna kārta. Tāpat kā pirms trim gadsimtiem, raidījums sākās ar Kremļa kurantu dzidrajām skaņām.