— Tu, Vladimir, atvaino mani, man jāpadomā. Nedusmojies, pastaigāsim citu reizi.
Vladimirs novilka skafandru un pa vaļējām durvīm iešmauca taisni radiotelpā. Meitenes viņu pat nepamanīja. Tās sēdēja savās kabīnēs ar muguru pret durvīm, apkārt negrozīdamās, un runāja par saviem darbiem. Skrēja sekundes un minūtes. Miegaini dūca radioaparāti. Kaut kur uz netverami tālās Zemes tika rakstīta atbilde Daļinam: izšķīrās projekta liktenis.
Vladimirs skumjā domīgumā sacerēja dzejas rindas:
Nospiest pogu — liekas bērnu spēle …
8
— «Prāts» tomēr lieliski izdomājis! — pēkšņi ierunājās Juna. — Dziesmas planēta, Drāmas planēta, Dejas planēta. Man gribētos dzīvot uz Dejas planētas. Tur dzīve būtu jautra: rīta rosmes vietā dancošana, pirms darba — dancis, pirms pusdienām — rotaļas. Un kur tas skaistums: visapkārt daiļums — puķes, puķes, puķes. . Kurš ierodas neglītā apģērbā, to par bezgaumību no planētas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat kā bērnu audzinātu: tas vēl pavisam mazs muļķītis, tu viņu māci, kā no māliem veido mazo cilvēciņu. Bet te uzreiz vesela planēta — daiļa, krāšņa un līksma. Kuru tu, Herta, izvēlēsies?
Herta smagi nopūtās:
— Man gribētos dzīvot uz Zemes, dzīvot Zviedrijā, kādā piekrastē. Pie mums ir tik klusi, tik mierīgi:
pelēka jūra un kaijas virs tās, spodras mājiņas, sarkani dakstiņi. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biedē. Te nejūtos kā cilvēkos. Dienā debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaismā. Arī nāve glūn līdzās. Katru nakti rādās sapņi: Kerims guļ saplēstā skafandrā, es pūlos aizspiest caurumu, bet gaiss plūst un plūst, sūcas cauri. .
Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izrādās, ka Hertai — visizdarīgākajai un strādīgākajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklīdusi līdz Saules sistēmas robežmalai, — nepatīk kosmoss. Kāpēc tad viņa negriežas atpakaļ uz mājām?»
Jauneklis nekā nesacīja, pat neiekāsējās, lai neliktu sevi manīt. Viņš ir nedomāja likt sevi manīt, XXIII gadsimtā nebija pieņemts savas domas slēpt un tāpēc noklausīties citu sarunas nebija nekas nepieklājīgs.
— Bet Kerims negribēs dzīvot uz Zemes, — iebilda Juna. — Kerimam klusums nepatīk.
— Viņam taču jārēķinās arī ar mani, — gandrīz aizvainota atteica Herta. — Tik daudz esmu braukājusi viņam līdzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries maziņais. . Kerimam to vajadzēs ņemt vērā un nepamest mani vienu,
— Pametīs … — atcirta Juna.
Herta nezin kāpēc satrūkās.
— Tu tikai nestāsti Kerimam, citādi viņš sadusmosies. Es solījos viņam sekot visur, visur, kaut vai līdz pasaules malai. Es gan solījos par sevi, nevis par maziņo. Tad būs cita runa.
— Vai tu ļoti mīli Kerimu?
— Ļoti — ļoti — ļoti! — kā trīskārtīgu dievošanos atkārtoja Herta. — Man nekā nevajag, ja vien līdzās ir viņš. Kad viņa nav, es domāju tikai par viņu, kad viņš ir blakus, tad arī domāju par viņu.
— Nē, tu viņu nemīli, — pēkšņi attrauca Juna. — Tā nemīl. Taisnību sakot, tu neproti mīlēt, liela un stipra tu esi ārēji, par pusgalvu garāka nekā es, bet sirds tev kā tramīgai meitenei. Tu apskauj ies, it Jkā gribēdama viņu sasaistīt, lai viņš neaizietu, lai būtu
tev līdzas, sargatu tevi, aprupetu un palīdzētu tev. It ka viņš tev nebūtu vīrs, bet sargs.
Vladimiram par izbrīnu, Herta tikpat kā neprotestēja.
— Bet kā gan citādi? — viņa bija pārsteigta. — Protams, lai mani apsargātu un aprūpētu. Tāpēc jau viņš man ir vīrs.
— Nē, tā nav mīlestība, — noskaldīja Juna. — Mīlestībā cilvēks ir dāsns, tas grib dot un nevis ņemt. Es mīlētu tā, lai viņš justos labi, lai viņš celtos līdz debesīm un nevis nolaistos Zviedrijā. Kad es mīlu, es jūtos stiprāka. Tad man šķiet, ka uz rokām aiznesīšu mīļoto. Visu laiku esmu meklējusi tādu, kura dēļ nebūtu žēl sirdi izraut un viņam pie kājām nomest.. Un es esmu atradusi, esmu atradusi, atradusi! — Juna vairs nerunāja, bet skandēja, katru vārdu dziedādama. — Es viņu atradu te, pasaules malā, atradu uz Ariela. Ieraudzīju cilvēku, kas ar planētām spēlē biljardu un kā sirmās senatnes dievs no māliem taisa jaunas pasaules, dod vārdus piedzimušajām un noteic viņu seju uz gadu tūkstošiem. .
— Vai tu mīli «prātu»? — gandrīz šausmās iekliedzās Herta. — Bet viņš taču ir virsdienestnieks.
— Viņš ir varonis! Kurš jautā, cik gadu varonim!
Aizgrābta Juna izgāja no kabīnes un apstājās istabas vidū. Tikai tagad viņa ieraudzīja Vladimiru. Junas sejā izpaudās bailes, sašutums un nievas. Tad viņa izplūda tīši skaļos smieklos. .
«Tu visu dzirdēji?» skanēja viņas smieklos. «Klausies vesels. Tev tas nelīdzēs.»
9
Trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, trīssimt tūkstošu, trīssimt un trīssimt.. No Zemes nāca atbilde, nāca pāri Marsa, Cerēras, Junonas un Pallādas, Jupitera un viņa divpadsmit pavadoņu orbītām. . Bet Vladimiram jau bija aizmirsies, ka no Zemes nāk
atbilde. Pat XXIII gadsimtā atraidītās mīlestības dēļ grūti bija rast mierinājumu darbā.
Viņš ierāvās krēslainajā kameras noliktavā, kur glabājās skafandri. Šķiet, viņš raudāja, pie tukšā skafandra pleca piespiedies. Var jau būt, ka tas bija Ju- nas skafandrs. Vladimirs apsēdās un, tukšām acīm tumsā vērdamies, čukstēja:
Kam vārdus vispār bilst…
Un pats par sevi brīnījās. Kāda jocīga inerce! Poēma taču tika rakstīta, lai Juna brīnītos, satrauktos, lai viņu novērtētu un kā dzejnieku iemīlētu …
Kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?
Te piepeši līdzās kaut kas lempuroja un trokšņoja. Vai tik tas nav «prāts» Daļins? Kā tad, tas bija viņš. Daļins lika kaktā savu skafandru, kas lēnītēm svērās uz blakus skafandriem. Uz Ariela viss krita lēnītēm.
— Kas te ir? — gaismu iedegdams, noprasīja Daļins. — Vai tu, Vladimir. . Vai vēl nav?
Viņš apjautājās par Zemes radiogrammu. Taču Vladimirs nesaprata un tāpēc neatbildēja.
— Par ātru. Vēl jau nevar būt, — Daļins pats sev atbildēja. Savu cirtaino bārdu plaukstā saņēmis, viņš apsēdās līdzās.
Bet Vladimirs domāja:
«Man līdzās sēž cilvēks, kas nolaupījis manu laimi, nolaupījis pašam nevajadzīgo laimi. Viņš sēž un prāto par diez kādu ziņojumu, par diez kāda Žana Brio domām. Kam viņam meitenes mīlestība? Tā viņam tikpat kā aklajam Rembranta glezna.»
— Vai jums, «prāt», ir ģimene?
Vecais kosmonauts nopūtās:
— Kaut kā nav sanācis, Vladimir. Ar sievietēm ir grūti. Viņas mūs, kosmiešus, ir mīl, ir nemīl. Mīl tāpēc, ka esam debess iekarotāji, mīl par šo un to, mīl mūsu slavas mirdzumu. Bet, kad tās mūs iemīl, tad grib mūs šķirt no debesīm, piesiet zīda saitītē pie savām durvīm. Viņas meklē lauvu, lai pataisītu to par bul
dogu. Tas ir mūžīgais stāsts par valdnieci Omfali, kas nosēdināja Heraklu pie vērpjamā ratiņa. Redziet, viņai glaimoja, ka viņa padara rāmu pašu Heraklu. Bet pie ratiņa viņš jau vairs nebija Herakls.
«Protams,» domāja Vladimirs, «viņam nevajag man nolaupītās laimes. Rembranta glezna ir tikusi aklajam.»
Viņam ļoti gribējās Daļinam visu izstāstīt. Nevis kā sāncensim vai priekšniekam, bet kā vecākajam biedram. Viņš pats zina, ka ir virsdienestnieks, ka Juna un viņš nesader kopā. XXIII gadsimta cilvēki bija ļoti vaļsirdīgi, saviem priekštečiem viņi būtu likušies pat nesmalkjūtīgi. Bet Vladimirs savukārt brīnītos, dzirdējis par kādu, kas slēpj savu slimību vai vājību. Vājība taču vieglāk pārvarama visiem kopā, vājais posms jāpazīst katram, citādi kopīgais darbs neveiksies. Tāpat Vladimirs brīnītos, saticis izgudrotāju, kas vientulībā lolo kādu ideju un gaida to nobriestam. Gluži otrādi, XXIII gadsimtā bija pieņemts atklāti paust vēl nenobriedušās idejas un cik vien iespējams vairāk ļaužu iesaistīt ideju apspriešanā. Visi saprata, ka atklājumi veicami tikai kopīgi.