Juna nesaprot. Viņa taču nedzirdēja sarunu noliktavā. Taisnību sakot, Daļins vairāk gan jautā pats sev. Pēc cik nedēļām šī meitene, kas iemīlējusies liela darba vadītājā, novērsīsies no pensionāra?
— Mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr, vienmēr, — Juna apgalvo. — Mēs būsim kopā visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jūra un kaijas virs tās. Mēs izredzēsim to visu: smiltīs ieputinātās piramīdas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremļa rubīna zvaigznes. . Ķersim upītēs zivis, priecāsimies, kā lēkā pludiņš spulgajā ūdenī. Es būšu ar tevi visur, it visur … Mūžam tevi mīlēšu, mīlēšu, mīlēšu..
Viņa atkal un atkal saka šo diženo vārdu, it kā celdama žogu, kam jāsarga mīļotais no visām pasaules nepatikšanām.
Lielā, mezglainā roka glauda kuplos matus.
Vladimirs piespiež austiņas. Kāpēc kibas tik slikti dzirdamas? Tās kaut ko murmina, nevarēdamas šo du- dināšanu pārmākt. Vladimirs ieslēdz reproduktoru. Lai rēc! Ar viņu taču nerēķinās, viņš arī nerēķināsies. Tā kā tā tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urāna?
Piepeši istabā atskan Junas mierīgā un skaidrā balss. Tā nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urāna.
— Žilbinošas baltkvēles strūklas, zilganas dzirksteles, — ziņo kiba. — Kaut kas plīst un trūkst, grūžas un spiežas. Savu ceļu esmu veikusi līdz galam,
sasniegusi projektā paredzēto dziļumu. Spiediens sasniedz izturības robežu. Virsma elektrizējas. Metāls un māls tek. Ko darīt tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Tad kāda liela roka atbīda melnīgsnējo seju ar valganajām lūpām.
— Vladimir, kāpēc šī kiba dzirdama labāk par citām?
Vladimirs nepatikā atbild:
— Es gribēju saglabāt virstoņus, tāpēc ieskaņoju balsi augstākā frekvencē, vienu pakāpi augstāk nekā citas balsis.
— Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir?
— Kā dzirdat.
— Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir? — Da]ins vēlreiz atkārto. — To, bez šaubām, var saprast. Jonizētās gāzes, jonizētais apvalks, ierosinātie atomi, savas strāvas, savs gravitācijas lauks. Kas mums tur strādā ar zemām frekvencēm? Pavēles līdz kibām nonāk, staru ieslēdz ar līdzstrāvu. A, lūk, kas: pagriežamais mehānisms ar parasto dzinēju piecdesmit herci… Nu, Vladimir, raksti augšā jaunu pavēli: vēlreiz ieslēgt griezējstaru un pēc tam pagriežamo mehānismu griezt ar rokām, ar manipulatoriem.
12
Viss notika gluži kā pirmo reizi: raidītājā iestādīta kodēta lente, tikšķ metronoms, pieci satraukti aculiecinieki piespieduši savas pieres pie loga.
Pavēli kibām nosūtīja pulksten 17 un 46 minūtēs.
Lēnām un baigi tikšķēja metronoms. Vladimiram negribējās pat elpot. Uztraukumā aizžņaudzās rīkle.
Pagāja viena minūte.
Pagāja otra.
Trešās minūtes beigās Vladimiram likās, it kā uz milzīgā, zaļā diska parādījusies zilgana stīdziņa.
Viņš neticēja savām acīm. Vēra tās ciet un atkal vaļā. Ir vai nav? Ir! Tur jau ir otra, ir arī trešā — uz ekvatora …
— Lava, — Daļins noteica aizsmakušā balsī.
Kaut kur dziļumā, zem tūkstoš kilometru biezā atmosfēras slāņa jau tecēja uguns upes, bet cauri zaļajai metāna miglai spraucās tik tikko jaušami stari.
Kerims nosēcās, it kā celmu ar vienu cirtienu būtu pārskaldījis, un sagrāba skāvienos sievu un biedru. Tā viņi apkampušies trijatā nostāvēja pusstundu vai vairāk, acis no Urāna nenovērsuši. Bet Juna turējās savrup. Pat tīšām pagājusies soli nostāk.
— Ar ko skaista ir zinātne? — laimīgā balsī jautāja Daļins. — Tajā simtreiz var kļūdīties, bet pirmā veiksme pārvelk svītru visiem maldiem. Nekad, draugi, nezaudējiet dūšu. Mēģiniet otru, trešo, ceturto, piekto reizi…
It kā pats viņš pirms divām stundām te nebūtu sēdējis dziļi izmisis.
Viņi stāvēja un raudzījās uz ekrānu.
Tas viss neizskatījās ne pēc sprādziena, ne arī pēc palēninātas uzņemšanas. Acs nemanīja kustības. Bet, kamēr tu vēro milzīgo bumbu piecpadsmit grādu šķērsgriezumā, kaut kādas pārmaiņas tomēr notikušas: zilganās stīdziņas kļuvušas resnākas, tīri kā aukliņas. Virs tām šaudās zilganas un oranžas dzirksteles — tas nozīmē, ka atmosfērā aizdedzies metāns un ūdeņradis. Tad aukliņas pieņemas platumā — nu jau tām jostiņu izskats. Uz jostiņām — melni mākoņu punktiņi. Jostiņas vēršas platākas — tās dzeltē un sārtojas. Beidzot Urāns sašķelts un katra šķēle — vēlreiz uz pusēm. Cauri zaļajai miziņai spīd iekšiene arbūza sarkanumā.
Šķēles šķiras cita no citas, plaisas vēršas platumā. Verd un deg gāzes. Viss Urāns tīts zilgansārtos dūmos. Arī ēnas uz Ariela nemetas vis zaļganmelnas kā parasti, bet brūnas. Briesmīgas izskatās klintis — gaismā tās ir pelēkas, ēnā — kā sarecējušas asinis. Bet tas tikai mirkļa iespaids. Pēc brītiņa apgaismojums jau gluži citāds, ēnas jau tumšsarkanas, bet gaismā gaiši sārts mirdzums.
Šķēles ir pašķīrušās. Pie melnajām debesīm tās šūpojas katra par sevi. Stūros tām spīdošas lāses. Sācies planētu nogludināšanas process. Katram atšķēlumam tagad pašam savs gravitācijas lauks. No stūriem un šķautnēm izveidojušās milzīgas kalnu grēdas un smai-
Ies. Šīs smailes ir plastiska karsta magma; protams, tās slīd lejup un sabrūk. Kamēr tā aizrautīgi aplūkojam šos pilienus, tamēr uz Ariela parādījušās citas krāsas — gluži kā uz skatuves, kad iedegti savādāki prožektori. Bet, tiklīdz aizraujies ar Arielu, uz Urāna — bijušā Urāna — šķēles cita no citas jau pašķīrušās vēl tālāk, asie stūri noapaļojušies, uguns pieņēmies, zaļās miglas mazāk..
Vēlāk Vladimirs daudzas reizes mēģināja dzejā un pārrunās attēlot šo ņirbaino simfoniju, šo krāsu rotaļu. Viņš pūlējās izteikt savu garastāvokli — apvaldītas gaviļjūtas, gandarītu lepnumu, savas varenības apziņu. Bet tomēr nespēja. Neatrada tik cildenus vārdus.
Ļū izrāva viņus no mēmās apceres. Minūtes četrdesmit pēc veiktās sadalīšanas uz kāda ekrāna parādījās viņa smaidošā seja.
— Runā Ļū, Poēzijas komandants. Planēta ir galīgi izveidojusies, «prāt» Daļin, atļaujiet startēt.
Bet Zeme nekā vēl nezināja par uzvaru. Gaisma Zemi sasniedza divarpus stundās. Tikai pēc divarpus stundām Zemes astronomi ievēroja pārmaiņas uz Urāna. Tad pa radio paziņoja, ka mēģinājums ar Urānu paveikts sekmīgi. Miljardiem zemes iedzīvotāju plaši atvēra logus, lai paraudzītos uz vāja spožuma zvaigzni Svaru zvaigznājā — nevis septītā un ne sestā spožuma zvaigzni, kā parasti, bet ceturtā spožuma zvaigzni…
13
— Nevaru orientēties, nevaru noteikt dziļumu. Es redzu zvaigžņoto debesi, ko lāgiem aizklāj liesmas. Redzu ugunīgi sarkanus kalnus. Tie pāršķeļas, izvēršas uz āru un pludo. Kalns pēc kalna pārvēršas uguņainā mīklā. Atveras baltkvēlē zvērojošās dzīles. Sprādzieni, visur sprādzieni. Uguns strūklas un stabi. Grāvieni, rēkoņa, dunoņa un gaudoņa. Nevaru orientēties. Uz kurieni jūs esat mani nosūtījuši? Ko lai daru, ko lai daru turpmāk?
Visas pārējās kibas bija apklusušas reizē — acīm redzot, tās saspieda pašā pirmajā mirklī, — bet šī, ar
Junas balsi, brīnumainā kārtā bija saglabājusies, tā virpuļoja lavas straumēs, uzpeldēja, grima atkal un saraustītā balsī raidīja ēterā savas žēlabas.
Kibas ziņojumus Vladimirs ieskaņoja divos magnetofonos. Katrs kibas vārds bija ārkārtīgi vērtīgs zinātnei. Neviens cilvēks tur tai ellē nebūtu varējis palikt dzīvs, neviens nebūtu varējis saskatīt tik daudz sīkumu.
Sprādzieni un elektriskā izlādēšanās traucēja pārraidi. Kibas balss reizēm rīstījās, reizēm svelpjoši čukstēja vai atkal histēriski iespiedzās. Skanēja neparasti svaidīgas intonācijas, kā dzīvās Junas balsī, šodien zvērot mīlestību. Un Vladimirs atkal un atkal atcerējās šās dienas notikumu, par kuru viņam tā negribējās domāt.