Vladimiram nācās izsaukt vēl vienus ratiņus. Cik ilgi viņš dabūja gaidīt, kā tie kavējās! Beidzot ratiņi pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikušās kastes. Bet ko tūļājas Juna un Daļins?
Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.
— Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabākos radistus, starp tiem arī Junu.
Anandašvili pasmaidīja:
Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.
Daļins pagriezās pret viņu.
— Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdie- nestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. .
Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.
— Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.
Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.
— Nu, ja tā. . — viņš domīgs novilka.
Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie meitenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.
— Nekavējieties! — viņš uzsauca. — Atlikušas divdesmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu.. Tad nāc šurp.
Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stāvēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.
— Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminējās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas divdesmit sešas minūtes.
Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greizsirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir atraidīta mīlestība.
Meitene izrāvās viņam no rokām.
— Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.
Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. atlikušas divdesmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uzmauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.
Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās kibas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas vajadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvēkiem.
Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu
aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlojošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.
Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas divdesmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja noliktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).
Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.
— Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģērbieties drīzāk.
Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.
— Paņem krēslu, Vladimir. Sēdies blakus, ko šaudies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jāsteidzas. Mūsu raķete ir apsviedusies otrādi un nogāzusies no platformas. Šodien startējušas četrpadsmit raķetes. Acīm redzot, betons sabirzis. Vārdu sakot, raķete guļ uz akmeņiem ar salauztu balstu un saliektām sprauslām, dzinējā plīsums. Remonts trim dienām.
— Trim? Trim dienām? Tātad … mēs nelidosim? — Vladimirs norausa aukstus sviedrus.
— Tev nelaimējās, — melanholiski turpināja Daļins. — Anandašvili raķete paredzēta sešiem cilvēkiem, es viņam uzspiedu vēl desmit. Vairāk ir bīstami. Vienpadsmit cilvēkus nācās atstāt. Es atstāju raķešu laukuma apkalpi — gauži liels sods par kļūdīšanos. Atstāju astronomus — par drūmo pareģojumu. Un raķetes komandu — jo tā nav vajadzīga … un vēl kādam bija jāpaliek no radistiem. Sievietes glābt bija mans pienākums. Kerims vajadzīgs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicās, Vladimir.
Viņš runāja tik mierīgi, tik prātīgi, bet Vladimirs nedzirdēja neviena vārda. Viņš cilpoja pa istabu un domāja: «Ko darīt? Ko darīt? Ja raķete apsviedusies otrādi, protams, divdesmit minūtēs to neatcels atpakaļ. Jo vairāk tāpēc, ka balsts salūzis. Varbūt kāpt Anandašvili raķetē? Bet kā lai kāpj? Vai pagrūst Junu, nosviest Kerimu, kauties ar viņu vietas dēļ?»
— Sēdies, Vladimir, nešaudies, — Daļins atkārtoja. Mirt vajag ar cieņu.
Bet Vladimirs negribēja mirt. Kālab mirt? Viņš vēl dzīvi nav sācis. Poēma ir tikai uzmetumos, tā vēl nav uzrakstīta. Mīlestība? Jā, viņš mīlēja, bet viņu nemīlēja. Par ko viņš mirst? Citi taču nemirst, citiem dzīve tiek pagarināta.
Selektorā ekrāniņš iegaismojās. Parādījās apmulsusi, šķiet, nogurusi Anandašvili seja.
— «Prāt», es tikko uzzināju, ka tava raķete apsviedusies.. Paklau, es tevi pagaidīšu. Kur sagāja desmit, ieies arī vienpadsmitais. Joz uz raķešu laukumu. Es tikšu laikā. Mēs pacelsimies tieši uz mērķi, aplauzīsim tai Drāmai degunu. Es galvoju.
Daļins noraidoši pakratīja galvu.
— «Prāt», neāksties, neesi Dons Kihots. Tu mums esi visvajadzīgākais, visgudrākais. Skrej drīzāk, es gaidu. Es pats palikšu tavā vietā.
Daļins atkal noraidoši pakratīja galvu.
— Ja atradīsies vieta, ņem, kuru gribi! — viņš iesaucās. — Ņem, kas gadās pa ķērienam, un tūlīt celies gaisā. Es pavēlu, vai dzirdi?
Anandašvili seja savilkās, kļuva žēla un saspringta. Likās, viņš tik tikko valdās, lai neraudātu.
Daļins aizrāva ekrānam priekšā aizklāju.
Vladimirs aizturētu elpu klausījās šai sarunā. Viņš tā gaidīja, ka Daļins sacīs: «Pagaidi, kaptein. Es esmu vecs vīrs, virsdienestnieks, pasaulē diezgan dzīvojis, bet te man līdzās stāv jauns un spējīgs radists, tūlīt aizsūtīšu viņu.» Vladimiram pat vērās mute, lai uzsauktu: «Sūtiet mani, sūtiet mani!» Bet viņš neteica nekā. Kaut kas viņu atturēja. Nepiedien Cilvēkam lūgties. , nepiedien lūgties pat mīlestību, pat dzīvību. .
Nepagriezies Daļins sacīja:
— Paldies, Vladimir, par klusēšanu. Man nebūtu bijis patīkami tev atteikt, bet atteikt vajadzētu. Anandašvili nedrīkstēja palikt startā liekas desmit minūtes, viena dēļ nedrīkstēja riskēt ar sešpadsmit cilvēkiem.
Pēc mirkļa aiz kalniem uzšāvās blāzma, tad tā saruka, un uguntiņa aiztrauca uz zvaigznēm. Pēdējā
raķete bija atstājusi Arielu. Ar to aizlidoja radisti un ari Juna.
Sirds Vladimiram kaut kā norima. Varbūt tāpēc, ka nebija nedz ko darīt, nedz uz ko cerēt. Stāsta, ka agrākajos laikos, kad vēl bijuši noziedznieki, tie atguvuši mieru, nonākot cietumā. Acīm redzot, dzīvot nepārtrauktās bailēs ir pārlieku grūti. Nervi to netur.