Vladimirs mierīgi apsēdās līdzās Daļinam un vēroja savas krāšņi drūmās bojā ejas nenovēršamo galu.
Tuvojās Drāma. Vladimiram šķita, ka tā aug lielumā. It kā visas debesis pieplanda vaļā palaists ugunīgi oranžs karogs. Tuvāko klinšu silueti uz šā karoga fona vairs nešķita sarkani, bet ogļu melnumā. («Melnais un sarkanais ir sēras,» nodomāja Vladimirs.)
Jaundzimusī planēta vēl bija saglabājusi savus stūrainos apveidus. Gravitācijas spēks vēl nebija to pārvērtis bumbā. Taču gaiss jau bija noapaļojis šķautnes. Viskošāk mirdzēja stūri — dzeltenā spožumā. Dzeltenums lāgu lāgiem pagaisa, pārvilcies ar sarkanu plēvi, bet tūlīt atdzisušie slāņi iebruka, atsegdami zvērojošās dzīles. Stūros un šķautnēs notika nepārtraukta kustība, šķiet, kāds bez apstājas maisa un pārlāpsto uguņaino mīklu. Uz šķautnēm, kur bija sakrājies gaiss, šaudījās zilas un oranžas liesmu mēles. Varbūt tur dega metāns un ūdeņradis, bet varbūt nebija nekādas degšanas — sakarsušās gāzes spīdēja tāpat kā uz Saules.
Vladimirs to visu vēroja apbrīnojami mierīgi. Viņš pat atrada zināmus salīdzinājumus. Galvā virknējās arī dažas dzejas rindas:
Nāvei bija ugunssārtas acis
Un simtiem mēļu — katra spoža liesma…
Ritmus viņš nemeklēja. Viņš pieķēra sevi, ka ar dzejošanu ērmojas, un pasmaidīja. Vārsmot desmit minūtes pirms nāves? Smieklīgi — tāds paradums.
Vai viņš uz ko cerēja? Jādomā, ka cerēja. Cilvēkam grūti atteikties no cerībām, pat ja spriedums nav vairs pārsūdzams. . Bet ja nu viss beidzas labi? Ja nu laimējas? Uz Ariela ir pieredzējuši astronomi, matemātika ir eksakta zinātne, mašīnas rēķina precīzi. . bet ja nu tomēr.. Aprēķinus taču izdarīja pēc Ņūtona
formulām, pēc Einšteina labojumiem un saskaņā ar vispasaules gravitācijas likumu. Bet tieši gravitācijas lauks šodien tika saārdīts …
— Kā jūs, «prāt», domājat, varbūt mums laimējas?
— Nezinu, draudziņ, nezinu vis. Varu tik apsolīt, ka nāve būs viegla. Savstarpējais ātrums divdesmit pieci kilometri sekundē. Trieciens, sprādziens — un viss pārvērtīsies tvaikā. Arī mēs — tikai tvaiks.
— Es pārvērtīšos tvaikā? — Vladimirs nespēja ticēt.
Sasprindzis viņš skatījās pa logu. Tā laikam raugās
kapteinis, kas vairs nevalda kuģa stūri. Kuģi dzen virsū klintīm. Tūlīt būs trieciens.. Bet varbūt tur kāds līcis, droša joma, kāda lagūna aiz zemūdens klintīm? Notiek taču arī tā..
Ugunīgais karogs pārvērtās palagam līdzīgā aizkarā no vieniem kalniem līdz otriem. Viņpus palaga šāvās augšup uguns mēles, katrā nākamā varenāka par iepriekšējo. Bet tad palaga vairs vispār nav, pie apvāršņa tikai milzīgas, daudzveidīgas un mainīgas liesmu mēles. Virs melnajiem kalniem dej uguns čūskas, lokās uguns palmas, gaisā šaujas uguns strūklas, no kurām viena, visaugstākā, pēkšņi pāršāvusies pāri tuvākajam kalnam, aprij radiostacijas ēku.
Mūžam klusais Ariels grimst liesmu dūkoņā un kaucienos. Ugunīgā viesuļvētra trako, svelpj, auro un dun.
Vladimirs saprot: «Tās ir beigas!»
Nu jau Ariels iekļuvis ugunī — citā atmosfērā. Tiklīdz Ariels nonāks līdz blīvajam pamatam — sekos sprādziens. Tā būs nāve!
No visas dzīves atlikusi tikai minūte.
Te nekas nav līdzams. Arī «prātam» Daļinam nav vairs nekāda padoma. Viņš sēž un acīm urbjas logā, seja asins sārta. Viņš ir nevarīgs, tikpat kā sasietām rokām. Varonīgajā divdesmitajā gadsimtā bieži vien notika tā: frontē tevi saņem gūstā ienaidnieki — cilvēki ar neprātu acīs, stulbi kā programmētās kibas, — tevi sasien, atlauž rokas uz muguras, noliek pie sienas un tēmē."Un nāve ir klāt — tā glūn no automāta melnā stobra. Tu raugies uz to un. . dziedi.
Arī Vladimirs uzsāka dziesmu. Uzsāka vecu, trīssimt
gadu vecu varonīgā divdesmitā gadsimta himnu. Viņš dziedāja, kājās piecēlies, rokas gar sāniem nolaidis, cītīgi atkārtodams aizmirstos, tagad jēgu zaudējušos vārdus par vergu baru, kas bada lāstā snaudis.
Tad viņš ievēroja, ka arī «prāts» Daļins stāv viņam līdzās un arī dzied, liesmu aurus pārkliegdams. Bet liesmas pieņemas karstumā un gaišumā, augšup šaujas liesmu mēles, ārpusē dārd un šauda, eksplodē ceļā iestrēgušo kibu motori.
— Šī ir pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks!
Dziedāja jauneklis, dziedāja vecais vīrs.
Tā nāvi sagaidīja cilvēki. Cilvēks var aiziet bojā, cilvēks ir mirstīgs, bet ļaut sevi uzveikt viņam neklājas, jo viņš ir Cilvēks no uzvarētāju cilts. Cilvēks iet bojā, bet cilts uzvar.
Viņi nodziedāja pirmo pantu un piedziedājumu, liesmām aiz loga joprojām trakojot. Tad tās sāka atkrist un satumst. Cauri liesmām iezīmējās dzelzs kalnu silueti. . tad parādījās melna debess ar zilgansārtiem mākoņiem.
— Es tevi apsveicu, Vladimir, — sacīja Daļins.
— Tu dzīvosi.
Vladimirs gavilēdams arvien vēl dziedāja, viņa balss dārdēja Ariela nāves klusumā. Aiz nosūbējušā loga bija redzams piekvēpis ceļš ar izdegušajām kibām.
— Nu mēs esam atdzimuši, — Daļins pasmaidīja.
— Sēdies, Vladimir, pie raidītāja, tu esi palicis viens no četriem. Izsauc observatoriju, pēc tam štābu, tad raķešu laukumu. . Jāuzzina, kas palicis dzīvs.
Vladimirs nosēdās Junas vietā un sāka klidzināt ar atslēgu. Daļins, aizmugurē stāvēdams, saņēma viņu aiz pleciem.
— Darbi, darbi, Vladimir! Dzīvajiem darba daudz. Pēc Ariela izsauc raķetes. Četrpadsmit grupas, ir ar ko parunāt. Mēs jau arī ilgi nekavēsimies. Dabūsim no Zemes raķeti un aplidosim visas planētas pēc kārtas. Vai tev, Vladimir, patīk ceļot? Varbūt nosūtīt tevi uz Drāmu pie Anandašvili?
Vladimirs saprata, par ko viņš runā.
— Bet Juna mīl jūs, — Vladimirs noteica.
Daļins uzsita viņam pa plecu:
— Sievietes, mans draugs, savās jūtās ir pārsteidzīgas. Tas viņām kā mantojums no vecvecmāmiņām, kas ar trīsdesmit gadiem jau novīta. Junai jaunība ilgs simtiem gadu. Izlemt viņai laika vēl diezgan, gan viņa izlems.
Radiouztvērējā atskanēja bieži pīkstieni. Atbildēja observatorija, atbildēja štāba un raķešu laukuma patvertnes. Visi esot dzīvi. Visi izglābušies, sēdēdami hermētiskajās telpās.
— Apsveicu ar dzīvi, — «prāts» lika noraidīt. — Drošs paliek drošs, sēdiet patvertnēs līdz rītam. Rīt sazināsimies.
Rīt!
Pirmā radīšanas diena tuvojas beigām.
Cilvēka radīto četrpadsmit planētu vēsturē rīts jau būs otrā diena.
MĒS — NO TALAS PASAULES
Tēt, vienu es nesaprotu: kā cilvēki visu to Zemi tādu izveidoja?
No dēla jautājumiem
1
— Sārteni mākoņi uz tumša fona! — iesaucās režisors. — Mūza, tas nu par daudz! Jūs vienmēr tiecaties uz nosacītību!
Viņš izteica šaubas, sašuta un errojās uz maziņo radioaproci. Dusmas sīkajā sejiņā šķita mazliet smieklīgas. Jaunā māksliniece, iecietīga kā pret bērnu, atbildēja attēlam:
— Mākslā vienmēr valda nosacītība, jūs pats man to mācījāt. Kad televīzijas ekrānā plakani augumiņi jūsu klātbūtnē izskaidrojas mīlestībā, tad tā ir nosacītība. Bet mēs kopš bērnības esam ar to apraduši un to neievērojam. Nosacītajās ēnās raugoties, mēs uztraucamies un pārdzīvojam. Nosacīti ir sārtenie mākoni. Bet sarkanā krāsa satrauc prātus, melnā — rosina skumjas. Makbets ir melni sarkans, tādu es to redzu.