Mēmā sašutumā režisors pacēla rokas pret debesi. Māksliniece apskaitās un izslēdza aproci. Viņas sarunu biedrs pazuda, kā zemē ielīdis. Satumsis ekrāns atgādināja neredzīga cilvēka tukšās acis.
— Nosacītība! — attrauca māksliniece. — Tev vajadzētu redzēt Poēziju …
Viņa atsāka darbu, pieskārās krāsas rokturim, mainīja toni, pavairoja krāsu košumu, bet glezna vērtās arvien nepatīkamāka.
— Un tu, nemākule, jau gribēji pierakstīt! — iesaucās māksliniece un strauji parāva izslēdzēju.
Gaisma nodzisa, krāsas nozuda visas uzreiz. Baltais audekls pie sienas stulbi raudzījās viņā.
Veselu mēnesi viņa nojēdzās, darinot šo gaismas gleznu. Grozīja visādus rokturus, jauca krāsu starus, meklēja nokrāsas un pārejas. Darbs likās jau pabeigts, atlika dot pavēli mašīnai pierakstīt plankumus, gaismas frekvenci un spilgtumu. Bet nu viss pagalam. Vai tas nav velti? Vai labāk nevajadzēja nogaidīt līdz rītam un apvērtēt skaidrām acīm?
Viņai kļuva tik žēl sevis, sava ilgā darba, ka iekņudējās pat deguns un acīs saskrēja asaras.
Bet tad plaši atvērās durvis. Mīkstajām kāpurķēdēm švīkstot, istabā ienāca apteksne, kiba-apteksne, protams, tas bija labais mājas gnoms, kas uzraudzīja kārtību mākslinieces šaurajā dzīvoklī.
— Vēstule, — noņurdēja kiba. Platajās plaukstās tai bija neliels melnā papīrā ietīts disks.
— Kas atnesa? — noprasīja māksliniece.
— Ciemiņš, — kiba atņurdēja un, pieres kvadrātu iegaismojusi, parādīja momentuzņēmumu: uz tā bija redzams jauns cilvēks ar tikko dīgstošām ūsiņām, aiz- sargcepuri galvā un ciešā, sudrabainā kombinezonā.
Tā ģērbās tālo pasauļu — neiedzTvoto planētu iemītnieki.
— Kā tad, tas ir no tālās pasaules, — māksliniece nosmīnēja. — Tikai tiem tur aizmirsies, ka pasaulē ir arī fotopasts. Nēsā vēstules kājām, kā pagājušajā gadu tūkstotī.
Ar nepatiku viņa raudzījās uz disku melnajā papīrā.
Tālā pasaule piederēja pagātnei, atstumtajai pagātnei, vairs negribējās to cilāt. Ja darbs šodien veiktos, viņa pamestu vēstuli un censtos par to nedomāt. Bet diena tā kā tā bija vējā.
— Labi, izlasi! — viņa noteica un iegrūda disku platajā, šķiet, smīnīgajā gnoma mutē.
Noknikšķēja slēdzītis, lente iešvīkstējās, un atskanēja balss, kādreiz mīļa balss.
2
— Es raugos tevī, Mūza, diktēju un raugos. Tu uzkop istabu, pārvieto atzveltņus, piesūcini pie sienas gleznas un plauktiņus. Tava gaita ir brīnišķīga — it kā tavas kurpes būtu uz atsperēm. Tu atvilki aizka- riņu, īgni uzmeti deguntiņu, mīlīgi un koķetīgi pameti acis uz mani. Tad, dziesmiņu par varonīgajiem neskarto pasauļu apguvējiem dudinādama, tu sakārtoji galdautu, pārcilāji plauktiņā grāmatas. Tu vēlreiz pabīdīji atzveltni, piesūcināji gleznu pie sienas, atvilki vaļā aizkariņu … tu nenogurdināmi rosīgā kā mājas kiba, tu jautrā un bezbēdīgā dzīvā Mūza.
Diemžēl tā neesi tu, tā ir tava kinoģīmetne. Es to uzņēmu, kad bijām vēl kopā. Toreiz man patika strādāt, vērojot tevi kārtojam mājokli, lidojam pa istabām atsperu kurpītēs. Tagad tevis nav, un es raugos, kā šaudās tava kinoģīmetne. Tā šaudas tāpat kā tu, dudina tāpat kā tu, bet pārāk vienmuļi. Tava kinoģīmetne prot tik vienu vienīgu dziesmiņu par varoņiem — neskarto pasauļu apguvējiem, tā prot tik atvilkt aizkariņus.
Mūza, neizslēdz, noklausies līdz galam, man gribas izteikties. Tu zini, ka nevaru tevi izsaukt pa radio,
nevaru piedārdināt ar savām jūtām visu Saules sistēmu, nevaru gaidīt trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Es varētu ierasties uz Zemes, lai patērzētu, bet vai nav savādi: mēs, vaigu vaigā tikušies, nekad nevaram saprasties. Tu mācēji izbeigt strīdu ar joku, zobgalību vai skūpstu, un katrs mēs skūpstu sapratām pēc sava prāta: man likās, piekāpies tu, bet tev šķita, ka piekāpjos es, un nekas netika noskaidrots. Tāpēc lūdzu tevi, Mūza: neizslēdz ekrānu, vienreiz dzīvē uzklausi līdz galam.
Vai atceries mūsu iepazīšanās dienu? Droši vien ne. Bet es varu pastāstīt visus sīkumus, pat to, kāds toreiz bija laiks. Bija agrs pavasaris, ārpus pilsētas kusa sniegs, braucamie ceļi šļakstēja dzeltenā putrā, kupenas dārzos izčākstējušas un samelnējušas, atsegušas ziemas sakrātos netīrumus. Birojā pieteica trīs izsaukumus, visus trīs uz Amūras ielu. Es pierakstīju adreses un lepni pateicu priekšniekam:
— Šodien ir beidzamā diena. Mani pieņēma uz Poēziju.
Priekšnieks paskatījās manī ar skumju skaudību, kā jau padzīvojis cilvēks, kurš vairs nekad nekur neaizbrauks un līdz vecumam paliks Magadanas birojā gnomu noregulēšanai.
— Laimīgu ceļu, — viņš man novēlēja. — Vajadzētu jau tevi laist prom, bet vienā laidā nāk izsaukumi un tikai no sievietēm. Aizej gan šodien.
Sieviešu izsaukumus mēs uzskatījām par smagākajiem. Sievietes dažkārt apgrūtināja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu mūžu atcerēšos kādu jaunu meiteni, kas lūdza, lai gnoms viņu brīdinot, kad pa ielu iešot zilacains blondīns. Nekā ļauna te nebija: meitene bija iemīlējusies savā kaimiņā. Tad nu es lauzīju galvu, kā noregulēt gnomu, lai tas atšķirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevās.
Toreiz man vēl patika risināt āķīgus uzdevumus pašas risināšanas dēļ. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekāds īstais darbs.
Mūsu sarežģītajā ērtību laikmetā mēs pārāk ilgi gatavojamies īstam darbam. Visu laiku to vien zinām kā gatavoties, pusi no dzīves gatavojamies. Skola —
prakse, tehnikums — prakse, institūts — prakse. Tev jau sirmi pavedieni bārdā, tavi bērni — skolnieki, bet tu vēl arvien mācies, esi aprūpējams, apsargājams, audzinātāju, profilaktiķu un drošības automātu apstāts. Tevi uzmana miljoniem aukļu-, sargā no kļūdām, ka tik tu nepaklūpi, nesaaukstējies, neapmaldies mūsu vecās planētas birzīs. Tu ej uz jūru un jau zini, ka Drošības dienests iededzis sarkano spuldzīti. Tu ieej ūdenī — un gaisā jau lidinās glābšanas helikopters. Bet tu esi vīrs kā ozols, tā gribas tikt ārā no sprosta, atliekt plecus, likt lietā spēku..
Bet tad pienāk diena, kad tu uz eksāmeniem aizved savu diplomdarba kibu. Trīs skolotāji, to atskrūvējuši un izjaukuši, tev jautā: «Kā jūs, Jaroslav Serov, domājat, vai jums vajadzētu vēl vienu gadu mācīties vai arī jūs varētu strādāt kā patstāvīgs inženieris?» — «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jūs gribat strādāt?» — «Protams, tālajā pasaulē, kosmosā, iespējami tālāk. Ļaunākā gadījumā — uz Mēness vai okeāna dzelmē.» Bet izrādās, ka ir brīva vieta uz Poēzijas, tikko mākslīgi izveidotas planētas, kas radusies gabalu gabalos sašķeļot Urānu, un ko iekārto nākamajām paaudzēm. Lien ārā no sprosta, tu spalvainais kāpur, pazūdi, putniņ, no ligzdas. Redzēsim, kas tu tāds esi — ērglis vai slapja vista?
Tu staigā pa brīnum mājīgo Magadanu. Klaudz slīdošo ietvju režģi, gar kājām tev glaužas silts gaiss, ielās saldi un maigi smaržo rozes. Bet uz tām tu skaties nicīgi. Tu jau esi ceļa jūtīs, un tev ne uz ko vairs negribas raudzīties.
Tādā garastāvoklī es aizgāju pie tevis Amūras ielā 122. Tāpēc es noskatīju tevi no augšas. Kā tev vēl vajag, putna bērns? Kādas spalviņas lai pārcilā tavā ligzdiņā? Kāds gruzītis iebiris tavā pēlītī? Saki drīzāk, man nav vaļas, esmu jau izpletis spārnus.
Bet tu stāvēji manā priekšā trausla, kā smalka niedrīte, burvīga un drosmīga kā meža zvēru savaldītāja un cieši lūkojies savām melnajām lielajām acīm, bet pirkstā tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jūs par paleti saucat.
Mulsi smaidīdama, taču pati nemaz nemulsdama, tu