Abi mēs vērojām kosmosa vienmuļības krāšņumu. Spīdēja nemirgojošas zvaigznes, starp kurām slīdēja ķiršsarkanais Marss.
Atceros, kā lidojām cauri asteroīdu joslai — vienī
gai mūsu ceļā bīstamai vietai. «Mums priekšā netīrs ceļš,» noteica kapteinis un lika ieslēgt saspiestā vakuuma aizsegu. Mēs abi stāvējām uz klāja tūristu caurspīdīgajā telpā un vērojām, kā dzirksteļojot, liesmojot, radot pat veselas žilbinošas uguns gāzmas, pret aizsegu eksplodēja asteroīdu daļiņas. Ātrums kļuva jūtams, fotonraķete klusi ietriecās varavīksnainā uguns jūrā. Reizēm gaismas strūklas apskāva telpu, un viss korpuss likās uguns pārņemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes pārvarējusi, tu smaidīdama noteici: «Kad tā padomā, es visu savu mūžu būtu nosēdējusi Magadanas siltumnīcā, nekad šādu krāšņumu neredzējusi!»
Tad mēs padrāzām garām apaļajam Saturnam ar tādu kā dīvainu cepuri platām malām, bet bez virsas. Vēl dažas dienas vēlāk pusi no debess aizklāja jaunradīta pasaule, vēl gan stūraina kā pusaudzis, tumša, ar zilgansārtu lavas dzīslojumu, brūniem dūmiem virs uguns jūrām.
Pa apdzīvojamā pavadoņa logu mēs vērojām mūsu nākamo dzīves vietu, un sirmais, grumbainais Poēzijas komandants Ļū (atjaunināšanās viņam itin neko nelīdz, acīm redzot, reiz tam vajadzēs nomirt), ar pirkstu uz plankumiem rādīdams, stāstīja:
— Te būs Epikas okeāns. Tālāk ir Liriķu salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jūrlīcis — labākais rajons, tur jau izsētas baktērijas. Bet tur tas tumšais virs mākoņiem — ir Olimps. Līdzās tam tie dzeguļi pie apvāršņa — Šekspīra grēda. Jūsu stacija ir pakalnē, lavaskrituma tuvumā. Vai jūs redzat to dzeltensārto stīdziņu?
Atzīstos, uz dzeltensārto stīdziņu brūnajās ciklonu grīstēs es raudzījos ar zināmām bailēm. Bet tu smaidīji. Vai tad es, tevi aizvilinājis kosmosā, drīkstēju baiļoties?
Pēc dažām stundām pie mums atlidoja Gena, mūsu mīļais Gena, strupdegunis un mūsainis, kurš ar savu čerkstošo dobjo balsi centās slēpt, cik viņš vēl jau- niņš. Viņš mūs kritiski noskatīja un izteica komandantam savu neapmierinātību.
— Atkal jūs paņēmāt prom inženieri un vietā dodat
zaļus iesācējus! Mūsu staciju esat pārvērtis par kosmosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinām, kā mācīt un atdot, mācīt un atdot!
Tad viņš piesējās mūsu bagāžai:
— Kāpēc ceļa somas tik maziņas? Jūs braucāt uz tālo pasauli un zinājāt, ka veikalu te nav!
Mēs plātījām rokas ūn bikli taisnojāmies šā viszi- nīgā jaunekļa priekšā. Toreiz vēl nezinājām, ka tālajās stacijās cieņā un godā ir atbraucēji ar lielu bagāžu. Tādās ceļa somās var gadīties jaunumi: kinoaparāti, grāmatas, spēles, gnomi ar negaidītu programmu, pat jaunākās modes apģērbi, par ko pārrunāt garajos vakaros. Bet jauniņais bez ceļa somām ierodas sabiedrībā tikai ar savu atmiņu. Kas zina, vai tas paguvis tajā uzkrāt interesantus iespaidus.
Un tā purpinādams un pamācīdams Gena izveda mūs uz pavadoņa plakano platformu. Te, atšķirībā no tālo lidojupiu fotonraķetēm, kustība bija ļoti sajūtama. Viņpus margām slīdēja garām zvaigznes, šķita, ka grīda zem kājām sakustas, drusciņ pat reiba galva. Mēs atkal iesēdāmies atzveltņos un piesprādzējāmies ar siksnām… un pavadonis ar visām savām piebūvēm — kupoliem, antenām, caurulēm, tvertnēm un platformām — drīz vien pārvērtās spīdošā punktā. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka šī kosmosā pamestā saliņa ar četrdesmit iemītniekiem kļūs mums par zinātnes un kultūras centru, ka uz turieni trauksim gan darīšanās, gan vaļas brīžos, ka lidosim turp kā uz centru, kā no Kolimas lidojām uz Magadanu un no Magadanas — uz Maskavu.
Mēs laidāmies lejup. Poēzija auga acīm redzami, auga un sakustējās. Stingās grīstes sāka mutuļot, pārvērtās lavas un zibeņu apgaismotos pelēkos, brūnos un sārtos ciklonos, putekļu un ūdens virpuļos. No kosmosa varenā klusuma vairs ne vēsts, mēs bijām ietrie- kušies jaunās planētas dārdošajā atmosfērā. Kā nostiepts audekls tirkšķēdami plīsa mākoņi, zibšņi meta zilganus tiltus starp debesīm un kalniem, spīdoša putra dzinās laukā no pārsprāgušām ielejām. Vesels līdzenums kā sagāzies plosts grima uguns jūrā. Redzējām, kā no ugunssārta pret stratosfēru cēlās biezi dūmu
mutuļi. Tuvuma gan izrādījās, ka tie nav vis dūmi, bet vulkāna pelni.
— Tas ir Līras plato! — Gena skaļi mums skaidroja. — Noslogots pāri normai un tāpēc grimst lavā. Agrāk te bija trīs stacijas, lava pārplūdināja visas trīs. Šīs stacijas peldēja lavā kā korķi. Viena peldēja apsviesta otrādi. Veselu nedēļu cilvēki staigāja pa griestiem, kamēr atlidoja helikopters un izsita grīdā caurumu. Labi, ka izturēja siltuma izolācija. . Trojas stacija (dažas minūtes vēlāk). Tas ir visnemierīgākais Poēzijas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrīces. Te ir vienlējuma mājiņas, kas kūleņo un nesagrūst. Jāguļ ar visām bruņucepurēm, pret sienām var sadauzīt galvu. . Ugunsjūra. Tā ir pēdējā vieta, kur var vēl manīt spīdam gaisu. Kad mēs pirmoreiz atlidojām, gaiss vēl spīdēja visās malās. Beidza degt metāns. . Majakovska smaile. Te iznāca aplami. Gribējām uztaisīt patīkamu kalnu, bet izveidojās vulkāns. Pērn aizgāja bojā trīs eksperti. Bija atbraukuši kritizēt formu un iegāzās vulkāna krāterī. .
Vēlāk gan attapām, ka Gena tīšām izvēlējies bīstamāku maršrutu. Nē, viņš nebija gribējis jauniņos baidīt, tik mazliet padižoties: vai redzat, tā teikt, kādos apstākļos mēs te dzīvojam tālās pasaules malā. Te jums nav Magadana ar apsildītajām ietvēm. Bet vēlāk, viņam negribot, iekļuvām negaisā, zilpelēkā, no iekšpuses apblāzmbtā putrā. Pats Gena sāka uztraukties.
— Kur ir radiobāka? — viņš kliedza. — Negaisa traucējumi! Es nespēju vizuāli orientēties, nedrīkstu taču nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pavisam slikti! Pastipriniet skaļumu, novērsiet traucējumus!. . Nē, gaisā ilgāk gaidīt nevaru, degviela iet uz beigām. Es taču nedrīkstu akli nolaisties ar pasažieriem. .
Mēs saskatījāmies.
Nezinu, ko toreiz domāji tu, bet es domāju, ka nekādi nevaru palīdzēt, ka atliek mierīgi sēdēt un paļauties uz lidotāju.
Kad mašīna sāka slīdēt lejup, es sapratu: tā ir piespiesta nolaišanās. Tad pēkšņi iestājās kapa klusums. Izrādās, ka Gena, mašīnas spārnus ievilcis, pilnā gaitā
ielidinājās angārā. Es pat nemanīju, kā viņš bija atradis vārtus…
Pēc trim minūtēm nokļuvām patukšā istabā ar parastām un nevis kaučuka sienām, un Gena, līksmi mūsos raudzīdamies, laipni apjautājās:
— Nu, kā patika mūsu Poēzija?
Tu izskatījies gauži izmocīta, manuprāt, tev bija nelabi, taču tu saņēmies un atbildēji:
— Poēzija ir trokšņaina. Nav ne ritma, ne atskaņu, kaut kāds bungu stils. Bet par ritmiem diskutēsim vēlāk. Man gribētos nomazgāt ceļa putekļus. Vai jums ir duša, jeb varbūt jūs mazgājaties karstā ezerā? Ja tā, tad neizslēdziet dzinēju, pirms vakariņām gribu uz turieni aizlidot.
Tavu drosmi novērtējis, Gena pasmaidīja.
— Peldēšanās labu labā, — viņš apliecināja. — Redziet, kur baseina durvis, rītos taisni no gultas Ieciet iekšā. Ar vakariņām arī kaunā nepaliksim.
Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:
— Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pasaulei. .
Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš.aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievilcis un acis piemiedzis, izgrūdu:
— Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties..