Tu kļuvi nopietna un vērīga.
— Jar, tā rīkoties nedrīkst, — tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.
— Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.
5
Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas skatās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es
nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?
Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu valstību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaigžņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:
kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.
* * *
Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā platībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.
Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pabijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas:
Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!
Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlējies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu — poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspēlētu?
Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, melnmatainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās
ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemīlējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.
Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jauniņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabūjām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot atstāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmatnējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos paceltos pilsētas.
Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pasaule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kāzinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.
Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas godam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Ditmars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad nožēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brīdināja tevi.
Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams garāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas neredzētu delikatesi.
Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu nemaz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzērieni. . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē savas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:
Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka}. Sofer, gana ir stāvēts, kalni ir jāved! Krāsotāj, nāc, uzkalnus pārkrāsot sāc! Ekskavatorist, soļo pār klāniem, Būvbedres roc zem okeāniem! Dārzniek, pasauli ar kokiem pildi! Kurinātāj, polus sildi! Kalēj, no visa spēka zvel, Kamēr planēta karsta vēl!
Dziedāja visi, un, kas dziedāt nemācēja, tie klaigāja. Pati līgava, aizmirsusies, ka tai jāsēž skumji domīgai, kliedza, diriģēja, vicināja iedomāto zizli. Zižļa cilātājā baltajās mežģinēs izskatījās ļoti skaista.
Pat Ditmars sāka smaidīt un, gribēdams arī pats kaut kā kuplināt lielos priekus, izņēma radiogrammu un pavicināja virs galda:
— Draugi, patīkama ziņa. Ir apstiprināts Olimpa galīgais projekts. Augstums trīsdesmit trīs kilometri. Mēs celsim visaugstāko kalnu Saules sistēmā.
Visiem mutes vaļā un visi reizē ierunājās:
— Trīsdesmit trīs kilometri?
— Vai visaugstākais? Vai uz asteroīdiem kalni nav augstāki?
— Tur vispār nav saprotams, ko uzskatīt par kalnu.
— Bet mūsu Olimps taču iestiepsies stratosfērā. Tur nevarēs paelpot.
— Nē, tas nu reiz ir lieliski! — jūsmoja Gena. — Kosmiskais Olimps mākoņu' vainagā zem zvaigžņo
tajām debesīm. Milzīga Pegasa statuja pašā kalngalā. Tajā nosēžas lauriem vainagotie. .
— … plikgalvji veči un tuklas sievas, — ; iemeta starpā Hozē.
— Plikgalvju un tuklu uz Poēzijas nebūs. Visi būs jauni vai ideāli atjaunināti.
— Bez Pegasa vajadzīgs arī bezdibenis, — nerimās Hozē. — Kā senajā Spartā. Lai neizdevušos dzejnieku tūlīt nogrūstu bezdibenī. Un bezdibeņa pašā apakšā — piemineklis nezināmajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.
— Smej, smej vien! Esmu drošs, ka tu pats sāksi dzejot, nodzīvojis uz Poēzijas piecus gadus.
— Piecus gadus es te nedzīvošu. Mana mūza ir Klio. Līdzko šejienes kalni būs izveidoti, es pārcelšos uz Vēsturi. Tur tik būs īstā dzīve, tur būs varonības valstība! Bruņinieku ieleja, Jūrnieku okeāns, Pagrīd- nieku valsts, Sarkanās Armijas kontinents! Pagātne nav atdzīvināma, taču vismaz atdarinās varonīgo divdesmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vēsturi?
— Nu nē, mēs ar Kiru esam diezgan braukājuši. Uzcelsim Olimpu un laidīsim uz vecajām planētām. Kaut kur uz Venēru. Padzīvosim tur mierā, līdz tiekam atjaunināti.
— Melo, viņš melo! — sauca Kira. — Tā viņš solās visu mūžu, bet pats tik tiecas arvien tālāk un tālāk … — Un, tevi apkampusi, viņa čukstēja: — Mīļā, netici vīriešiem, viņi dzīvo kosmosa reibonī, viņi iemīlējušies tālēs, nezināmībā un bezgalībā. Viņiem, jo briesmīgāk, jo labāk. Jūs esat jaunava ar gribas spēku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamēr viņš jums klausa.. Laidiet saknes uz Poēzijas un palieciet te. Citādi jūs mētāsities"" pa Visumu tāpat kā es — no vīra pie bērniem, no bērniem atpakaļ pie vīra.