— Nu tas ir piedzimis, — apmierināts un smaidīdams noteica Gena.
Pārgurušais Hozē atkrita atzveltnī un pievēra acis.
Bet es ar skaudību noraudzījos viņa veiklajos pirkstos. Tas nu vienreiz ir meistardarbs! Cik gadu vajag, lai iemācītos tā spēlēties ar sekundes daļām un miljardiem tonnu kā kaķis ar peli!.. Vai es kādreiz apgūšu tādu meistarību? Vai tur nevajag īpaša talanta?
Mūza, ja es būtu meitene, es nekad neprecētos, savu mīļo neredzējusi darbā. Lai viņš ir viduvējs dejotājs vai sarunu biedrs, viduvējs dzejnieks kā Gena vai dievadots filozofs, tāds kā Hozē. . bet tev vajadzēja redzēt, kā viņš žonglē ar kalniem! Cilvēks jāvērtē nevis pēc viņa vidējā līmeņa, bet pēc viņa augstākā sasnieguma. Ja sportists reizi savā mūžā — vienīgo reizi aizlec desmit metru, tad tikai šā lēciena dēļ viņa vārdu ierakstīs rekordu zelta grāmatā. Ja
zinātnieks tūkstošreiz kļūdīsies, bet izdarīs vienu vienīgu svafīgu atklājumu, cilvēki, viņa kļūdīšanos aizmirsuši, par šo vienīgo atklājumu uzcels viņam pieminekli.
Tomēr jums, meitenēm, piemīt īpaša, es teiktu, greiza pieeja cilvēkam. Māsa man reiz teica: «Man nevajag ģēnija. Lai viņš ir mīļš un gādīgs, lai viņš ir labs vīrs.» Vai tu, Mūza, nedomā tāpat? Vai tu varētu mīlēt laipnu un neapdāvinātu, mīlošu un aprobežotu? Vai tu varētu?
Man šķiet, kaut kur te sākās mūsu nesaprašanās. Poēzijas cilvēkus katrs skatījām citādām acīm. Es saskāros ar titāniem, kas žonglēja ar kalniem, bet tevi apciemoja nogurušie, atpūtas alkstošie, viduvējie dzejoļu un dziesmu mīļotāji. Ar milzīgu spēka sasprindzinājumu es centos panākt virtuozus, bet tu veici rasētājas pienākumus un mācīji šiem amatieriem mākslas ābeci. Strādāt pusspēkiem ir garlaicīgi, garlaicīgi ir darīt to, ko sen jau proti. To es atskārtu daudz vēlāk, kad biju iemācījies pārstatīt kalnus bezmaz tāpat kā Hozē. Bet tevi garlaicība sagrāba gandrīz vai tūlīt. Reiz es dzirdēju tevi sakām:
— Man gribas mājās, man gribas būt Kolimā.. Man gribas tikt pilsētā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, daudzu daudzu, gluži svešu cilvēku balsis. Gribu redzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu burzmu vakara gaisā. Es ilgojos pēc koncertzālēm un pastaigām pa foajē, es ilgojos balsu šalkoņas. Gribu apskaut māti un māsu un uz rokām paauklēt maziņo krustdēlu.
Gribu apskatīt jūru, Nagajeva jomas zeltaino pludmali. Gribu rokas ieslēpt karstajās smiltīs un muguru pagriezt saules stariem. Gribu skatīt baltajām mākoņu aitiņām rotāto debess zilgmi, klausīties viļi,iu nesto akmentiņu čirkstoņā. Gribas uzlikt masku ar lielām acīm un ienirt zaļajā dzestrumā, peldēt starp klintīm un saķert aiz kājas kniebēju krabi.
Es gribu laukus.. just medus un vērmeļu smaržu … redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, dzirdēt sien
āžu vienmuļo sisināšanu un skatīt vēja sabangotus dzeltenus druvas viļņus.
No visa tā uz Poēzijas mums nebija nekā: tikai karstās klintis un tvaika mutuļi. Vai tad tā bija planēta — tīrā sautētava. Bet sautētavā hermētiska čaula ar sešiem cilvēkiem. Kādi bijuši, tādi satikušies. Bet čaulā savukārt vēl teleaizklājs, trīsmalu ekrāns ar filmām: tajās puķes, tikai bez smaržas, un lauks, taču bez valgmes.
«Es gribu mājās, gribu būt Kolimā.»
Taisnību sakot, tā gluži nebija. «Es gribu» — to dzirdēju vēlāk, pēc lielās nelaimes dienas, kad turpat gadu bijām nodzīvojuši uz Poēzijas.
7
Tu labi atceries to dienu. Rīts kā parasti, peldēšanās nelielajā baseinā un uz lūpām turienes skābenais ūdens. Brokastis. Rosīgā Kira baltā priekšautā. Gena pie radio tver ziņas no Zemes. Hozē risina tālāk savu iemīļoto tematu:
— Nē, sakiet, ko gribat, cilvēce kļūst seklāka. Varonība palikusi otrajā gadu tūkstotī. Mēs gan esam stiprāki kā inženieri, bet kā cilvēki esam kļuvuši vājāki. Esam mācījušies pārstatīt kalnus, bet uzupurēt dzīvību vairs neprotam. Vakar vakarā lasīju par pēdējo karu pret fašistiem. Toreiz tik ir bijuši cilvēki: ar savām krūtīm metušies uz ložmetēju, tara- nējušies. Vai zināt, ko nozīmē taranēties? Kad lidotājam nav vairs šāviņu, tas ar savu lidmašīnu metas virsū ienaidniekam … un iet bojā līdz ar pretinieku.
— Par laimi, kari sen jau aizmirsušies, — piebilst Ditmars. — Ziedoties mums vairs nevajag.
— Bet, ja vajadzētu, mēs tā kā tā to nedarītu.
— Darītu gan, — Gena neatlaižas.
— Nedarītu. Dūšas pietrūktu.
Piepeši sakustējās galds, it kā gar logu būtu nogājusi kravas kiba. Es taisni iedomājos kravas kibu, pavisam aizmirsis, ka uz Poēzijas nav nevienas pašas.
Bet Ditmaram uzreiz bija skaidrs.
— Olimps grimst! — viņš iesaucās. — Pārslodze!
Mēs visi pielēcām, kā atsperes sviesti. Cik beidzamās dienās netika runāts — vai tik Olimps nav pārslogots? Gan pieprasījumu sūtījām, gan komisija ieradās. Bet ko tad komisija? Tik augsti kalni vēl nebija celti, neviens vēl pasaulē planētas nebija veidojis, nebija gluži skaidrs, kā risināsies sacietēšanas process.
Ar aizsargķiveri rokās Ditmars ātri izrīkoja:
— Hozē — ar Genu. Jars — ar mani. Pacelsimies, tad izlemsim. Varbūt lieko atšķelsim pēc pirmā varianta. Kira, tu paliec par vecāko. Ziņo pa radio stacijām un pavadoņiem.
Kira nopietni pamāja ar galvu. Bet tu apkampi mani un paskatījies manī platām acīm.
— Uzmanīgāk, Jar, — tu čukstēji. — Sargā sevi.
Hozē nenoturējās, nepiebildis:
— Interesanti, vai varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, kad vīri devās kaujās, tos arī lūdza karot uzmanīgāk?
— Jā, lūdza, — tu izaicinoši atbildēji. Un, uz pirkstgaliem pastiepusies, mani noskūpstīji.
Kira tikai nopūtās. Ditmaram mīlināšanās nepatika.
Mēs izskrējām ārā un laidām uz angāru. Mūsu mājiņa visu laiku drebēja, zem grīdas dobji dūca un dārdēja, it kā zem tās risinātos spraigs darbs vai arī locītos milzīga, gadsimtiem snaudusi čūska, kas nu pamodusies kratās vaļā no klintīm, ar ko apaugusi tās āda.
8
Pacēlušies stratosfērā, mēs redzējām, ka Ditmaram taisnība. Olimpa melnā seja šodien bija ierāvusies dūmu apkaklē. Acīm redzot, apkārt kalnam radušajās plaisās sākušies izvirdumi, un dūmainās pelnu vērpetes cēlās augšup līdz pušķainam. Līdz milža galvai tās nevarēja uztikt. Saules apmirdzētā bazalta ķivere peldēja violetajās debesīs virspus vētrām, virspus pelniem, it kā nicinādama izvirdumu niecīgo nemieru.
Bet mēs sapratām: šī nesatricināmība ir tikai šķietama. Patiesībā Olimps savu pamatu bija iespiedis dziļumā, izlauzis garozā caurumu un no apakšas dzina augšā magmu, pats sākdams grimt, un, jo dziļāk, jo grimšana risināsies straujāk, varbūt tas nogrims zemāk par apkārtējām kalnu grēdām.
— Atslogosim, kā jau nolēmām, — sacīja Ditmars, — griezienu taisīsim pie iedaļas plus divdesmit divi..
— Vai desmit kilometrus uzreiz griezīsim? — pa radio pārjautāja Hozē.
Viņa balsī skanēja sajūsma. Viņš jūsmoja un priecājās kā mākslinieks, kas saņēmis sarežģītu uzdevumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu viņam vēl nebija iznācis rotaļāties.
— Deviņus mums izdos ārā, — Ditmars piebilda.
Viņam prātā bija visiem zināmais kalnu un ledāju
likums. Ledāji ir desmit procentu vieglāki nekā ūdens, tāpēc tikai viena desmitā daļa paceļas no ūdens. Kalni peld magmā, kas ir par kādiem desmit procentiem smagāka, tāpēc katra kalna deviņas desmitdaļas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazināsim, iekšējais spiediens izgrūdis to ārā. Tā mūsu dienās uz Zemes no ledājiem atbrīvojusies ceļas augšup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus nošķēluši, mēs varētu cerēt, ka iekšējais spiediens atdos mums deviņus vai, mazākais, septiņus astoņus kilometrus.