Gena sacīja:
— Jāiet kājām, jāsoļo pēc sentēvu paraduma, kas tik ļoti patīk Hozē. Vai četrās dienās mūs atradīs — nav zināms, bet aiziet aiziesim, kaut kā aizvilksimies. Ejošu atrast nav grūtāk kā sēdošu.
Aprēķins bija vienkāršs: divsimt kilometru — piecdesmit stundu nepārtraukta gājiena, apmēram divas diennaktis. Vienu diennakti ziedojam atpūtai. Ēdamā mums divām dienām, gaisa — četrām. Vai aiziesim?
10
Un mēs devāmies ceļā.
Sākumā pa ielejas maliņu garām Makbeta smailei, tad pāri Karaļa Līra aizai uz kalnu grēdas dienvidu nogāzi, pa Ziemas Pasakas plato, kas projektēts kā ledājs, un tālāk — garām pa līdzenumu, metot līkumu atradzēm.
Mēs klunkurējām pa palsenajiem pelniem, grimdami tajos līdz potītēm.
Mēs soļojām pa akmens plato, gludu un slidenu kā dejas grīda.
Mēs soļojām pa lavu, kas bija saplaisājusi kā maizes garoza, soļojām un lēcām pāri plaisām.
Mēs soļojām pa grumbuļainiem akmeņiem un sāpīgi atminām pēdas.
Mēs soļojām pa nobirumiem, sodīdamies par grūstošajiem un zem kājām valstīgajiem akmeņiem.
Drīz mums bija skaidrs, ka mūsu optimistiskajiem aprēķiniem nav nekāda sakara ar iešanu. Divsimt lidmašīnas kilometri nelīdzinās divsimt cietzemes kilometriem: pa cietzemi tie nozīmē trīssimt vai vairāk kilometru. Mēs uzzinājām arī to, ja nesteigdamies cilvēks noies četrus kilometrus stundā, tad tas nozīmē, ka četrdesmit kilometrus viņš nosoļos desmit stundās.
Mums skaidrs kļuva arī tas, ka skābekļa krājums četrām diennaktīm nepavisam nenodrošina elpošanu četrām diennaktīm. Var gadīties, ka, piemēram, Hozē skafandru ķer liesmas un izdedzina tajā caurumu, pa kuru gaiss pamazītēm sāk izplūst, bet ceļā to atkal hermetizēt nedz varēs, nedz būs ar ko.
Mēs soļojām pa Poēziju un tomēr kā pa gluži svešu planētu. Izrādījās, ka mūsu planētai ir divas sejas — no lidmašīnas viena, kājām ejot, otra. Lidmašīnas kilometri — tie ir spidometrā zibošie skaitļi, kas rūc un svilpj, uz priekšu traukdami. Apvārsnis steidz mainīties, sniegt ainas citu par citu jaukāku. Kosmosa telpa lidmašīnai ir paklausīga. Bet kājinieks ir telpas varā. Apvārsnis sastingst diženā mierā, tu ku- murojies stundu vai divas līdz tuvākajam pauguram, kilometri izstiepjas tūkstoš metros, pusotros tūkstošos soļu, bet soļi prasa meslus — tulznas kājās, sāpes krustos. Mums, XXIII gadsimta cilvēkiem, kas zaudējuši kājinieka acumēru, ar izbrīnu jāatzīst, cik netuvināmas kājiniekam kļuvušas tāles. Es jutos atsviests atpakaļ tālajā pagātnē, otrajā vai pat pirmajā gadu tūkstotī, kad tehnika vēl nebija dzimusi, kad cilvēki pret dabu cīnījās tikai ar muskuļiem.
Es pat noprasīju Hozē:
— Tu esi apmierināts? Mēs ar izpletni taču esam ielekuši pagātnē. Vai pagātne tev pa prātam?
— Beidzot tu saprati! — Hozē atsaucās. — Mēs lecam ļoti bieži. Katrs piedzīvojums ir vizīte pagātnē. Un katrs cilvēks sapņo par piedzīvojumiem.
— Bet man tava daudzinātā pagātne nepatīk, — >
Gena piebilda. — Tā ir gausa. Pagātnē jūtos garlaicīgi. Man patīk ātrums.
Tā bija pēdējā saruna par abstraktiem tematiem. Pēc tam runājām tikai par ceļu, domājām tikai par kājām. Mēs gājām pa līdzeno bazaltu, spoguļgludu kā dejas grīda.
Mēs gājām pa saplaisājušo lavu.
Mēs balansējām pa nobirumiem, kur akmeņi ripoja zem kājām.
Mēs metām līkumus klintīm.
Mēs rāpāmies pāri.
Mēs šļūcām lejup.
Gājām. Gājām. Gājām.
Akmeņi gludi. Akmeņi grubuļaini. Akmeņi, plakani un šķautnaini. Akmeņi, sīki un prāvi. Akmeņi, nekustīgi un valstīgi.
Soļi. Soļi. Soļi.
Šai vienmuļajā čāpošanā pagaisa cīņa par Olimpa glābšanu un pat Ditmara bojā eja.
Hozē — pagātnes cienītājs — apgura pirmais. Nevis aiz miesas vai gara vājuma. Avārijā viņš bija cietis vairāk par citiem. Apdegusi seja iekaisa, sākās karstumi. Bet, galvenais, viņa skafandrā no atmosfēras sūcās iekšā metāns un ogļskābe, bet aizplūda skābeklis. Hozē kautrējās mums atgādināt, lai biežāk atjaunojam gaisu.
Zem padusēm saņēmuši, mēs viņu vedām pa akmeņiem.
Gludiem. Grubuļainiem. Plakaniem. Sķautnainiem. Sīkiem. Prāviem. Saplaisājušiem. Ripojošiem.
Pa irdeniem pelniem.
Pa lavu.
Pa nobirumiem.
Tad mēs viņu stiepām uz muguras.
Pa pelniem. Pa lavu. Pa nobirumiem. Pa akmeņiem. Gludiem. Grubuļainiem. Sķautnainiem.
Mugura sāpēja. Kājas ļodzījās. Pēdas dega. Rīklē kamols, mute nespēj piepildīt plaušas. Es skaitīju soļus: viens, divi, trīs. Pēc piecsimt soļiem Gena mani nomainīja un nevarīgo biedru uzvēla sev uz muguras. Un mēs tomēr gājām. Mēs cerējām aiziet. Briesmīg.ik
bija sēdēt uz vietas un gaidīt palīdzību: tā nāks vai nenāks?
Pelni.
Akmeņi.
Soji.
Kādā atpūtas reizē, kad nest bija Genas kārta, es, uz mutes gulēdams un spēkus uzkrādams, izdzirdēju manām ausīm nedomātu sarunu. Maniem biedriem bija piemirsies, ka viņi sarunājas pa radio un katru vārdu dzirdu arī es.
— Vai ļoti smagi? — Hozē jautāja.
Gena atteica:
— Visu mūžu esmu sapņojis uzlikt iemauktus Pe- gasam, bet necerēju, ka Pegass tos uzliks man.
Tev vajadzēja dzirdēt, cik drūmi tika pateikts šis joks!
Hozē runāja vēl skumjāk:
— Bez manis jūs ar Jaru būtu aizgājuši. Es gribu atvērt vārstuli. Lai tad iet bojā viens, bet ne trīs.
— Tik pamēģini!
1 — Jādomā arī par Mūzu, — Hozē neatlaidās. — Mums jāglābj Mūzai vīrs. Mūza gaida viņu un nevis mūs abus.
— Vai tu viņu mīli? — Gena jautāja.
— Mīlu, tu taču to zini. Un tu arī. Tad darīsim tā, apliecināsim savu mīlestību un glābsim viņai Jaru.
To es tev, Mūza, nekad neesmu stāstījis, man šķita, ka tas nav mans noslēpums. Bet tagad man žēl. 2ēl, ka tu nezināji, kādus draugus tu satiki uz Poēzijas.
Toreiz, to visu dzirdējis, es iekliedzos:
— Draugi, to jūs nedrīkstat, Hozē, tu nedrīksti to darīt, šo upuri es nepieņemšu. Es pats jums savu gaisu atdošu. Tāpēc ka esmu vainīgs! Jūs taču mani glābāt un tagad manis dēļ ejat bojā …
Bet Gena rupji atcirta:
— Kur tu bāzies, Jar! Varu vēl saprast Hozē, tam galva pilna ar veciem romāniem. Salasījies, kā ļaudis lozējuši, kam dzīvot un kam mirt. Mūsu tālajā pasaulē tā nedara, mūsu pasaulē biedru nepamet. Glābjam visi kopā, kamēr izglābjam. Bet, ja nevar izglābt,
tomēr nepamet. Ķeries klāt, Jar, nesīsim divatā. Un lai es muļķības vairāk nedzirdētu!
Un mēs stiepām Hozē.
Pa pelniem. Pa akmeņiem. Pa solim. Pa solim. Pa solītim.
Sūrstēja. Dega. Grauza. Neskaidro acu priekšā kāpa zaļgans miglājs.
Neatceros, kad un kā no miglāja iznira glābēja lidmašīna un sejas.. Sāpēs izmocītā Kiras un tava skumīgā un drusciņ nicīgā seja.
Uz mani tu neskatījies, bet uz Hozē iekaisušajām brūcēm, aiztūkušajām acīm un apdegušo, strutojošo degunu.
11
Tad palikām stacijā mēs divi vien: tu un es, es un tu.
Hozē aizlidoja uz Mēness — audzēt jaunu seju. Vai atceries, kā viņš no tevis vairījās, jo negribēja, ka tu viņu ieraudzītu bez plakstiņiem un brīnišķā ērgļa deguna?
Mūs pameta arī Gena, aizbrauca pavadīt Hozē.
Aizlidoja arī Kira — pie dēliem uz Marsa. Toreiz brīnījos, kā viņa pārcieš visas bēdas — bez vienas asaras, sakniebtām lūpām. Viņa vienmēr bija tāda atklāta, runīga, bet nu ierāvās sevī un vairījās no līdzjūtības. Mēģināju viņu mierināt: Marss, tā teikt, nav nekāds kosmoss, tur ir droši un silti tāpat kā Kolimā, tur ir mierīgi un kulturāli. Bet viņa, acis piemiegusi, tā paskatījās, kā ar pātagu iecirzdama, un strupi noskaldīja: