Ašā aizbraukšana no Londonas drīz pēc notikušās zādzības, lielā līdzpaņemtā naudas summa, steiga pēc iespējas ātrāk nekļūt tālās zemēs, minot par iemeslu neparastās derības, — tas viss apstiprināja un visam tam bij jāapstiprina Fiksa aizdomas. Viņš pavedināja francūzi stāstīt vēl vairāk un uzzināja, ka viņa kungs dzīvojis Londonā vientulīgi, ka viņu uzskatījuši par bagātu, bet neviens nav zinājis, no kurienes viņam šī bagātība, ka tas bijis noslēpumains cilvēks — un tā tālāk. Toties Fikss nu droši zināja, ka Fileass Fogs neizkāps Suecā, bet tiešām dosies uz Bombeju.
— Vai Bombeļa ir tālu? — Āķis apvaicājās.
— Diezgan tālu, — aģents atbildēja. — Dienas divpadsmit jums būs jābrauc ar kuģi.
— Un kur viņa atrodas?
— Indijā.
— Āzijā?
— Saprotams.
— Sasodīts! Redziet. .. mani kaut kas nomoca . . . tas ir mans radziņš!
— Kas par radziņu?
— Mans gāzes radziņš, ko es aizmirsu nodzēst un kurš nu visu laiku deg uz mana rēķina. Esmu izrēķinājis,, ka tas izmaksā divus šiliņus divdesmit četrās stundās, tātad taisni par seši pensi vairāk, nekā es pelnu, un jūs sapratīsiet, jo ilgāk ceļojums velkas …
Maz gan ticams, ka Fikss saprata stāstu par gāzes radziņu. Viņš vispār vairs neklausījās, bet izdomāja kādu plānu. Abi ar francūzi viņi bij nonākuši tirgū. Fikss pameta tur Aķi iepirkties, piekodināja nenokavēt «Mongolijas» atiešanu, bet pats steidzās uz konsulātu.
Tagad, taisījis lēmumu, Fikss atkal bij atdabūjis savu aukstasinību.
— Konsula kungs, — viņš teica, — man vairs nav ne mazāko šaubu. Nu viņš man rokā. Viņš izliekas par ekscentriķi un sakās ceļojam ap zemesiodi, ko veikšot astoņdesmit dienās.
— Tad tas ir veikls blēdis, — konsuls atbildēja, — ja viņš domātu samulsināt abu kontinentu policistus un tad atgriezties Londonā.
— Bez šaubām, — Fikss piekrita.
— Bet vai jūs tikai nemaldāties? — konsuls vēlreiz noprasīja.
— Es nemaldos.
— Bet kādēļ šim zaglim vajadzēja vizēt savu pasi, lai pierādītu, ka viņš braucis caur Suecu?
— Kādēļ? … es nekā nezinu, konsula kungs,'— detektīvs atbildēja, — bet uzklausiet mani.
Viņš īsumā pārstāstīja galveno, ko bij uzzinājis no sarunas ar Foga sulaini.
— Patiešām, visi pierādījumi ir pret šo cilvēku. Bet ko jūs domājat darīt?
— Vispirms nosūtīt uz Londonu telegramu ar noteiktu pieprasījumu izsūtīt atļauju viņa arestēšanai Bombejā, tad kāpt uz «Mongolijas», sekot zaglim līdz Indijai, tur viņu apcietināt laipnā kārtā, turot viena rokā atļauju un otru uzliekot viņam uz pleca.
Ar šiem aukstasinīgā balsī teiktiem vārdiem aģents atvadījās no konsula un traucās uz telegrāfā biroju. No turienes viņš galvaspilsētas policijas direktoram aizsūtīja mums jau zināmo telegramu.
Ceturtdaļstundu vēlāk Fikss, nesdams rokā vieglu bagāžu, bet ar prāvu naudas summu kabatā uzkāpa uz «Mongolijas» klāja un tūliņ arī ātrais tvaikonis ar pilnu sparu devās Sarkanās jūras ūdeņos.
Devītā nodala
Sarkanā un Indijas jūra ir labvēlīgas Fileasa Foga nodomiem
No Suecas līdz Adenai ir tūkstoš trīs simti desmit jūdžu garš ceļa gabals, kas Austrumu sabiedrības kuģiem pēc priekšraksta jānobrauc simts trīsdesmit astoņās stundās. «Mongolijas» mašīnas strādāja ar tādu spēku, ka bij cerams nokļūt pie mērķa pirms noteiktā laika.
Gandrīz visi tie pasažieri, kas Brindizi pilsētā uzkāpa uz kuģa, devās uz Indiju. Daži brauca uz Bom- beju, citi uz Kalkutu, bet arī caur Bombeju, jo kopš tā laika, kamēr uzbūvēts dzelzceļš pāri visai Indijas pussalai, nav vairs nekādas vajadzības mērot divreiz garāko jūras ceļu pāri Ceilonai.
Starp «Mongolijas» pasažieriem bij dažādu profesiju civili cilvēki un dažādu rangu virsnieki. Daži no tiem kalpoja tieši britu armijā, citi komandēja vietējo — si- paju karaspēku. Kā vieni, tā otri saņēma lielu atalgojumu pat vēl tagad, kad Austrumindijas sabiedrības tiesības un pienākumus bij pārņēmusi valdība. Jaunākie leitnanti saņēma 7000 frankus, brigadieri — 60 000, bet ģenerāļi — 100 000.
Starp citu, dzīve uz «Mongolijas» bij patīkama; ierēdņu sabiedrībai pievienojās daži jauni angļi — miljonāri, kas tālumā no dzimtenes bij nodomājuši dibināt tirdzniecības uzņēmumus.
Kuģa mantzinis, sabiedrības uzticības persona, kura stāvoklis uz kuģa bij gandrīz tikpat nozīmīgs kā kapteinim, centās, lai viss būtu izkārtots lieliski. Brokastīs, azaidā, pusdienās un vakariņās galds vai lūza no gaļas ēdieniem un uzkožamiem, ko pagatavoja kuģa virtuvē. Nedaudzās dāmas, kas atradās uz kuģa, divi reizes dienā mainīja tērpus. Pasažieri muzicēja un dejoja, ja jūra bij rāma.
Bet Sarkanā jūra ir ļoti kaprīza un bieži vien vētraina kā visi šaurie un garie jūras līči. Kad vējš pūta ņo Āzijas vai no Āfrikas puses, «Mongolija», kas bij līdzīga garai vārpstai ar skrūvēm, spēcīgi zvalstījās.
Dāmas tūliņ nozuda, klavieres apklusa, dziesmas un dejas izbeidzās. Un tomēr par spīti vēja brāzmām un viļņu vāliem, spēcīgu mašīnu dzīta, «Mongolija» neatturami traucās uz priekšu, uz Babelmandēbas šaurumu.
Ko gan šajā laikā darīja Fileass Fogs? Varētu domāt, ka, vienmēr norūpējies un nemierīgs, viņš vērīgi seko brauciena labvēlīgā vēja grozībām, viļņu nekārtīgai plūsmai, kas var sabojāt arī mašīnas, un beidzot uzmana, vai tikai kuģim neatgadās kāda klizma, kuras dēļ «Mongolija» būs spiesta iebraukt tuvākā ostā un tādējādi aizkavēs viņa ceļojumu.
Nekā tamlīdzīga. Ja arī šis džentlmenis domāja par šādām varbūtībām, tad prata to pārāk labi noslēpt. Viņš joprojām bij Reformatoru kluba vienaldzīgais biedrs, ko nekādi notikumi vai nelaimes gadījumi nespēja pārsteigt. No ārienes viņš šķita tikpat mierīgs kā kuģa hronometrs. Uz klāja viņš rādījās maz. Viņš neinteresējās par vēsturiskās pagātnes notikumiem bagāto Sarkano jūru. Viņš nevēroja krastmalā izkaisītās, ievērības cienīgās pilsētas, kuru gleznainie silueti reizēm bij redzami pie apvāršņa. Viņš nedomāja pat par briesmām Arābijas jūras līcī, kuras aprakstījuši jau vecie vēsturnieki — Strabons, Ariens, Artemidons un Edrisi; nevēroja jūru, kurā senie kuģinieki uzdrošinājās doties tikai tad, kad bij upurējuši dieviem.