Fikss jutās ļoti neapmierināts. Viņš mēģināja apcietināšanas atļauju izdabūt no policijas direktora. Tas atteicās. Šī lieta bij galvaspilsētas administrācijas pārziņā, tikai tai ir tiesības izsniegt vajadzīgo atļauju. Šī stingrā principu un likumības ievērošana pilnīgi izskaidrojama ar angļu parašām, pēc kurām individuālo brīvību nedrīkst ierobežot ne ar kādām patvarībārm
Fikss vairs neuzstājās, labi saprazdams, ka atļauja jāgaida. Tomēr viņš apņēmās neizlaist no acīm šo noslēpumaino blēdi, kamēr tas uzturēsies Bombejā. Tāpat, kā Āķis, viņš zināja, ka līdz šim Fileass Fogs nekur vēl nebij uzkavējies, un cerēja, ka te varbūt viņš paliks ilgāk un pa to laiku pienāks arestēšanas atļauja.
Bet no pēdējiem rīkojumiem, «Mongoliju» atstājot, Āķis noprata, ka Bombejā notiks tas pats, kas Suecā un Parīzē, ka ceļojums nenobeigsies še, bet turpināsies līdz Kalkutai un varbūt vēl tālāk. Un viņš sāka domāt, vai galu galā patiešām mistera Foga derības nav bijušas nopietnas, vai viņš patlaban nebij likteņa varā un vai viņam, kas tā vēlējās dzīvot mierā un klusībā, tomēr nebūs jātur līdzi šajā ceļojumā ap zemeslodi astoņdesmit dienās!
Iepircies kreklus un zeķes, viņš nogaidīdams pastaigājās pa Bombejas ielām. Ielas bij ļaužu pilnas, dažadu tautību eiropieši jaucās juku jukām ar persiem smailām cepurēm galvās, banianiem ar apaļiem turbāniem, šineļiem ar četrstūrainām cepurēm, garos svārkos tērptiem armēņiem un parsiem augstām, melnām cepurēm galvās. Tieši šajā dienā parsi vai gebri, kas sevi uzskata par Zaratustras pēcnācējiem, svinēja ievērojamus svētkus. Viņi ir bagātākie, ievērojamākie un fanātiskākie no visām indiešu nošķirām. Sie svētki bij it kā reliģisks karnevāls ar procesijām un izpriecām, kurās piedalījās bajaderas zeltu un sudrabu rotātos, sārtos, gaisīgos tērpos, viņas vijoļu un tam-tamu mūzikas pavadībā dejoja brīnišķi cēli.
Āķis visu to aplūkoja platām acīm un vaļēju muti, viņš izskatījās pēc maza zēna, kas sajūsmā noskatās šādā izrādē.
Par nelaimi viņam pašam un viņa kungam viņš aiz ziņkāres aizgāja tālāk, nekā tas bij atļauts, un tā varēja traucēt Fileasa Foga ceļojumu.
Nolūkojies parsu karnevālā, Āķis devās uz staciju. Bet, ejot garām brīnišķai Malebara-Hila pagodai, viņam ienāca prātā palūkoties arī tās iekšienē.
Viņš nezināja divus noteikumus: vispirms, ka ieeja dažās indiešu pagodās kristīgiem pilnīgi aizliegta un tad, ka arī paši ticīgie drīkst tur ieiet, tikai atstājot apavus ārpusē. Jāpiezīmē, ka arī pati angļu valdība pēc saprātīgas politikas principa respektēja zemes vissīkākās reliģiskās savādības un bargi sodīja to pārkāpējus.
Iegājis iekšā, nekā ļauna nedomādams, Āķis kā jau katrs tūrists ziņkāri aplūkoja Malebara-FIila templi ar viņa braminu stila ornamentu krāšņumu. Piepeši viņš manīja, ka viņu sagrābj un nosviež uz svētā klona. Trīs briesmīgi saniknoti priesteri uzklupa viņam, norāva viņa zābakus un zeķes un, mežonīgi bļaudami, sāka viņu sist.
Stiprs un veikls francūzis žigli uzlēca kājās. Ar vienu dūres un otru kājas spērienu notrieca zemē abus uzbrucējus, kuri sapinās savos garajos svārkos. Cik kājas nesa, viņš devās projām no šīs pagodas, tālu pamezdams aiz sevis trešo indieti, kas tam sekoja, kūdīdams pūli.
Piecas minūtes pirms astoņiem — brīdī pirms vilciena atiešanas — bez cepures, kailām kājām, burzmā pazaudējis iepirkumu saini, Āķis nonāca dzelzceļa stacijā.
Fikss jau viņu gaidīja uz perona. Sekodams misteram Fogam, viņš bij pārliecinājies, ka tas Bombejā nepaliks. Un tūliņ noņēmies sekot tam līdz pašai Kalkutai un, ja vajadzīgs, vēl tālāk. Āķis neredzēja Fiksu, tas manīgi turējās ēnā, bet dzirdēja itin visu, ko sulainis par saviem piedzīvojumiem stāstīja Fileasam Fogam.
— Es ceru, ka turpmāk ar jums nekas tamlīdzīgs neatgadisies, — Fileass Fogs noteica, iekāpdams vagonā.
Nabaga puisis basām kājām, pilnīgi apmulsis un ne vārda vairāk neteikdams, sekoja savam kungam.
Fikss patlaban taisījās iekāpt atsevišķā vagonā, kad kāda piepeša iedoma mainīja viņa brauciena plānu.
— Nē, es palieku tepat! Te atkal jauns noziegums, izdarīts tieši Indijas valstī… Tagad viņš man neizspruks.
Tajā acumirklī, lokomotīve skaļi nosvilpās, vilciens sāka kustēties un pazuda naktī.
Vienpadsmitā nodaļa Fileass Fogs par pasakainu cenu nopērk ziloni
Vilciens atgāja noteiktā laikā. Tajā brauca vairāki virsnieki, civili ierēdņi un opija un indigo tirgotāji, kuri darīšanu dēļ devās uz pasaules austrumu daļu.
Āķis sēdēja tajā pašā kupejā, kur viņa kungs. Kāds trešais pasažieris bij novietojies pretēja stūrī.
Tas bij brigādes ģenerālis Frenss Kromarti, viens no mistera Foga spēles biedriem ceļā no Suecas uz Bom- beju; viņš devās pie sava pulka Benaresas tuvumā.
Sers Frenss Kromarti, slaida auguma, gaišiem matiem, apmēram piecdesmit gadus vecs, ieguvis sevišķu popularitāti pēdējā sipaju dumpja laikā, ar pilnu tiesību varēja saukties par vietējo iedzīvotāju. Kopš bērnu dienām viņš dzīvoja Indijā un tikai retumis izbrauca uz savu tēvzemi. Izglītots cilvēks, viņš varētu daudz ko pastāstīt par Indijas parašām, vēsturi un iekārtu, ja tikai
Fileasam Fogam ienācis prātā kaut ko apvaicāties. Bet šis džentlmenis nevaicāja itin nekā. Viņš neceļoja, viņš taisīja apli. Tas bij it kā smags ķermenis, kas pēc mehānikas likuma riņķoja ap zemeslodi. Patlaban viņš galvā aprēķināja, cik daudz stundas aizritējušas, kopš viņš izbrauca no Londonas, un berzēja rokas, jo pēc parašas viņam bij nepieciešama kaut kāda nevajadzīga kustība.