Frenss Kromarti bij labi ievērojis sava ceļa biedra savādības, lai gan iepazinis to tikai ar kārtīm rokās un īsajos spēles starpbrīžos. Tagad viņš domāja par to, vai aiz šīs aukstās ārienes slēpjas arī pret dabas jaukumiem un morāles jautājumiem jūtīga dvēsele. Tas tik vienkārši nebij nosakāms. No visiem daudzajiem mūžā sastaptajiem cilvēkiem šis te brigādes ģenerālim likās īsts precizitātes iemiesojums,
Fileass Fogs nebūt nebij slēpis Frensam Kromarti savu pasaules apbraukšanas nolūku un apstākļus, kādos tas notika. Brigādes.ģenerālis te redzēja tikai vienkāršu ietiepību bez kaut kāda saprātīga attaisnojoša nolūka, no kāda vadās ikviens domājošs cilvēks. Arī vilcienā šis ērmīgais džentlmenis sēdēja acīm redzami neinteresēdamies ne par sevi, ne citiem.
Stundu pēc izbraukšanas no Bombejas, izspraucies cauri viaduktiem, pārskrējis Salsetas salai, vilciens virzījās pa kontinenta klajumu. Pabraucis garām Kaljana stacijai, tas pameta pa labi dzelzceļa līniju, kas caur Kandalahu un Punu virzās uz dienvidaustrumu Indiju, un devās uz Pauelas staciju, tad iegriezās Rietumghatu bazaltu kalnu grēdās, kuru augstienes apaugušas a? mežiem.
Laiku pa laikam sers Frenss Kromarti un Fileass Fogs apmainījās pa vārdam, un patlaban, atsākdams pārtraukto sarunu, brigādes ģenerālis teica:
— Foga kungs, pirms dažiem gadiem jums šajā apvidū būtu nācis mazliet uzkavēties, kas droši vien nesaskanētu ar jūsu ceļojuma plāniem.
— Kāpēc tā, ser Frens?
— Tāpēc, ka dzelzceļš tad izbeidzās pie šīm kalnu grēdām, bet pāri tām līdz Kandalahas stacijai viņējā piegāzē bij jādodas nestuvēs vai arī jāšus ar poniju.
— Tāds aizkavējums ne mazākā mērā netraucētu manu programu, — misters Fileass Fogs atbildēja. — Es jau iepriekš esmu paredzējis ari nejaušus kavējumus,
— Tomēr, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — šī puiša nedarba pēc jums draud lielas nepatikšanas.
Āķis, kājas apsega ietinis, gulēja cieši aizmidzis, viņam nebij ne jausmas, ka runā par viņu.
— Angļu valdība šādās lietās ir ļoti stingra, un tas arī pareizi, — Frenss Kromarti turpināja. — Viņa izturas ar lielāko uzmanību un cieņu pret indiešu reliģiskajām parašām un ja jūsu sulainis būtu sagūstīts…
— Nu jā, ja viņš būtu sagūstīts, ser Frens, — misters Fogs atbildēja, — to notiesātu, viņš izciestu savu sodu un atkal mierīgi atgrieztos Eiropā. Es nesaprotu, kādā ziņā šis gadījums varētu aizkavēt viņa kungu.
Ar to saruna arī izbeidzās. Divdesmit pirmā oktobra naktī vilciens pārbrauca pāri Ghata kalnajam, pabrauca garām Nasikai un no rīta nokļuva samērā līdzenajā Khandeiša apvidū. Labi iekoptu lauku vidū bij redzami ciemati, kur slējās augšup vai nu minarets vai pagoda Eiropā parasta baznīcas torņa vietā.
Pamodies Āķis negribēja ticēt savām acīm, ka viņš dzelzceļa vilcienā brauc pa Indijas klajumiem. Tas viņam likās pavisam neticami, un tomēr tā bij īstenība. Angļu mašīnista vadīta, angļu oglēm kurināta lokomotīve meta savus dūmu mutuļus pār kokvilnas, kafijas, muskatu, krustnagliņu un sarkano piparu koka plantācijām. Tvaika strūklas spirālveidīgi tinās ap palmu grupām, starp kurām bij redzami gleznaini bungalo, «viari» — pamesli klosteri un brīnišķiem indiešu arhitektūras rotājumiem greznoti tempļi. Nepārredzami plašajā klajumā netrūka džungļu ar vilciena šņākoņas izbiedētām čūskām un tīģeriem un lielu mežu ar izcirstām ceļu stigām, pa kurām čāpoja ziloņi, domigi noskatīdamies joņojošā vilcienā.
Tajā pašā rītā, pametuši iesāņus staciju Malegaomu, viņi pārbrauca pāri arī taru drūmajam klajumam, kas tik bieži ticis slacināts ar dievietei Kali ziedoto upuru asinīm. Turpat netālu pacēlās Ellora ar savām brīnišķīgajām pagodām, tad slavenā Aurungabada, briesmīgā Aurunga-Zebas galvaspilsēta, tagad vienkāršs Nizarna
štatam atdalīts provinces centrs. 5ajā apvidū reiz valdīja Feringhejs, Tugu virsaitis, Žņaudzēju ķēniņš. Nenotveramā sabiedrība apvienojušies, šie slepkavas Nāves dievietei par godu nožņaudza pieaugušos un bērnus, ne- izliedami ne pilienu asiņu, un bij laiks, kad šajā apvidū nevarēja paspert soli, neatdurottes uz kādu līķi. Angļu valdība lielā mērā bij ierobežojusi šīs slepkavības, tomēr šausmīgā sabiedrība pastāvēja un slepeni darbojās vēl joprojām.
Pusvienos vilciens piestāja Burhampuras stacijā. Āķis tur par dārgu naudu nopirka pāri iezemiešu tupeļu, izrotātas ar neīstām pērlēm, un apāva tās ar acīm redzamu lepnumu.
Ceļotāji steigā paēda un tad gar nelielas upītes krastu brauca tālāk līdz Asurguras stacijai. Ceļš kādu laiciņu vijās gar Tapti, nelielu upīti, kas ietek Kambai- j.es līcī pie Suratas.
Būs vietā pastāstīt, kādas domas nodarbināja Aķi. Ceļā uz Bombeju viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka tur ceļojums arī nobeigsies. Bet tagad, lielā ātrumā braucot Cauri Indijai, viņā notika spēja pārvērtība. Atkal pamodās vecā daba. Viņš atcerējās savas jaunības fantāzijas un sāka lūkoties nopietni uz sava kunga plāniem, ticēja, ka derības patiešām notikušas un ka jāapceļo zemeslode noteiktā laika sprīdī. Un tāpēc viņš sāka uztraukties par iespējamiem kavējumiem, par traucējumiem, kas varēja gadīties ceļā. Viņš jutās it kā pats ieinteresēts šajā laimestā un notrīsēja, it kā pats tam būtu kaitējis ar savu vakarējo pārgalvību. Mazāk flegmātisks nek^' misters Fogs, viņš bij daudz nemierīgāks. Viņš rēķināja un vēlreiz pārrēķinaja aiztecējušo laiku, lādējās par vilciena uzkavēšanos stacijās un pie sevis klusumā lamāja misteru Fogu, tā pēc ka tas ari mašīnistam nebij apsolījis atlīdzību. Lāga puisis jau nezināja, ka tas, kas iespējams uz kuģa, nav iespējams vilcienā, jo tā ātrums ir cieši noteikts.