Pret vakaru viņi iebrauca Sutpuras kalnāju aizā, kura šķir Kandeišas zemi no Bundelkundas.
Otrā rītā, divdesmit otrajā oktobrī, uz Frensa Kromarti vaicājumu, pulkstenī paskatījies, Āķis atbildēja, ka patlaban esot trīs. Patiešām, šis brīnišķais pulkstenis, nostādīts pēc Griničas meridiāna septiņdesmit septiņus grādus vairāk uz rietumiem, bij novēlojies par četrām stundām.
Sers Frenss pēc Āķa teikuma aprēķināja pareizo laiku un deva tam tādu pašu aizrādījumu kā Fikss. Mēģināja izskaidrot, ka pulkstenis jāpārbīda par četrām minūtēm, pārbraucot austrumu virzienā ik meridiānu. Tomēr tas neka nelīdzēja. Sapratis vai ne, ko ģenerālis skaidroja, ietiepīgais francūzis atstāja savu pulksteni noregulētu pēc Londonas laika.
Pulksten astoņos rītā un piecpadsmit jūdzes aiz Rothalas stacijas vilciens piepeši apstājās plašā klajumā, kur atradās vairāki bungalo un strādnieku būdas. Konduktors gāja gar vagonu rindu un sauca:
— Pasažieriem še jāizkāpj!
Fileass Fogs paskatījās Frensā Kromarti, kas nekādi nesaprata, kāpēc vilciens apstājies šajā tamarīnu un vīģu mežā. f ,
Tikpat pārsteigts, Āķis metās laukā un, tūliņ atkal atgriezies, sauca:
— Kungs! Dzelzceļa te tālāk vairs nav!
— Ko jūs sakāt? — Frenss Kromarti vaicāja.
— Es saku, ka vilciens tālāk vairs neiet.
Brigādes ģenerālis nekavēdamies izkāpa no vagona.
Fileass Fogs nesteigdamies viņam sekoja. Abi viņi griezās pie konduktora.
— Kur mēs atrodamies? — Frenss Kromarti vaicā ja.
— Pie Kolbi ciemata, — konduktors atbildēja.
— Un te mums jāapstājas?
— Bez šaubām. Dzelzceļš tālāk nav pabeigts . . .
— Kā tā — nav pabeigts?
— Nav! No šejienes ir piecdesmit jūdzes līdz Alaha- badai, kur viņš atkal sākas.
— Avīzēs taču bij rakstīts, ka dzelzceļš atklāts visā garumā. •
— Tad avīzes vienkārši būs maldījušās, ģenerāļa kungs.
— Un tomēr jūs pārdodat biļetes no Bombejas līdz Kalkutai! — sers Frenss iekaisdams izsaucās.
— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet mūsu pasažieriem labi zināms, ka no Kolbi līdz Alahabadai viņiem jānokļūst pašiem.
Sers Frenss Kromarti bij pārskaities. Āķis labprāt būtu nožņaudzis šo nevainīgo konduktoru. Uz savu kungu viņš pat paskatīties nedrīkstēja.
— Ser Frens, — misters Fogs vienkārši teica, — iesim palūkot, kā nokļūt Alahabadā.
— Bet, Foga kungs, še taču ir kavēklis, kas pilnīgi izjauc jūsu ceļojuma aprēķinus.
— Nepavisam ne, ser Frens. Tas bij jau paredzēts.
— Kā? Jūs zinājāt, ka ceļš …
— To ne. Bet gan to, ka agri vai vēlu kaut kāds traucējums gadīsies ceļā. Tāpēc šis mani nepārsteidz. Divas dienas man jau aizgūtas, tās es varu upurēt. Tvaikonis no Kalkutas uz Honkongu noiet divdesmit piektajā ap pusdienu. Šodien mums ir divdesmit otrais — mēs vēl īstā laikā nonāksim Kalkutā.
Pret tādu ar pilnu pārliecību teiktu apgalvojumu nekā nevarēja iebilst.
Izrādījās, ka dzelzceļa būves darbi patiešām pārtraukti šajā vietā. Avīzes līdzinās tiem pulksteņiem, kas allaž iet ātrāk, tāpēc tās arī bij jau pasteigušās ziņot par dzelzceļa nobeigšanu. Lielākā daļa pasažieru zināja par šo pārtraukumu, tāpēc, no vilciena izlēkuši, tūliņ steidzās sameklēt ciematā kādu braucamo: četrriteņu ratus, ar zebu vēršiem aizjūgtus divričus, ceļojošām pago- dām līdzīgas karietes, nestuves, jājamos ponijus un tamlīdzīgi. Visu ciematu velti pārmeklējuši, misters Fogs ar seru Frensu Kromarti atgriezās atpakaļ, nekā nedabūjuši.
— Es iešu kājām, — Fileass Fogs teica.
Āķis zīmīgi noradīja uz savām greznajām, bet iešanai pavisam nederīgām čībām un tad, kaut ko iedomājies, teica:
— Cienījamais, es tomēr vēl ceru sadabūt braucamu vai jājamu .kustoni.
—' Kādu?
— Ziloni, kas pieder indietim tikai simts soļu tālu no šejienes.
— Nu, tad iesim palūkot to ziloni, — misters Fogs atteica.
Pēc piecām minūtēm Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis jau klauvēja pie kādas būdas līdzās augstas sētas iežogam. Būdā bij indietis, bet iežogā zilonis. Indietis ieveda misteru Fogu un viņa abus pavadoņus aplokā.
Tur atradās dzīvnieks, pa daļai mājas kustonis, ko viņa īpašnieks nebij audzinājis darbam, bet cīņai. Šajā nolūkā viņš bij sācis bojāt dzīvnieka dabiski maigo raksturu, kaitinot to līdz ārkārtīgam niknumam, ko indiešu valodā sauc par «mucu». Viņš to panāca trīs mēnešu laikā, barojot ziloni tikai ar cukuru un sviestu. Šķiet, šāds režīms nevarētu dot vēlamos rezultātus, un tomēr to lieto ziloņu dresētāji. Misteram Fogam par laimi audzināšana bij palikusi pusceļā, un tāpēc zilonis bij vēl lietojams arī jāšanai.
Viņu sauca par Kiuni, tāpat kā visi viņa sugas brāļi, viņš ilgu laiku varēja iet ātros soļos. Tā kā citas izejas nebij, Fileass Fogs nolēma izlietot šo ziloni savam ceļojumam.
Ziloņu Indijā paliek arvien mazāk, tāpēc tie tiek dārgi vērtēti — it sevišķi tēviņi, kurus lieto cirka cīņām. Kad Fileass Fogs apvaicājās indietim, vai tas neizīrētu savu ziloni, indietis kategoriski atteicās.
Fogs neatlaidās, piesolīdams visaugstāko maksu, desmit mārciņas stundā. Indietis nebij ar mieru. Divdesmit mārciņas? Nē. Četrdesmit mārciņas? Arī nē. Āķis fēca gaisā pie katra pārsolījuma, bet indietis nebij pierunājams.