Sajā naktī neatgadījās nekas sevišķs. Klusumu traucēja vienīgi gepargu un panteru rēcieni un pērtiķu smiekli. Bet plēsoņām pietika tikai ar brēcieniem, bungalo negaidītiem viesiem viņi nemēģināja uzbrukt. Frenss _Kromarti gulēļa cieši kā jau stipri noguris karavīrs. Āķis caurā miegā vēlreiz pārdzīvoja visus dienas satricinājumus. A4isters Fogs aizmiga tikpat rāmi kā savā dzīvoklī Seviļielā.
Pulksten sešos otra rītā ceļojums atsākās. Pavadonis bij rēķinājies tajā pašā vakarā nokļūt Alahabadā. Tādējādi misters Fogs būtu zaudējis tikai daļu no ceļojuma sākumā ietaupītām četrdesmit astoņām stundām.
Ceļotāji nojāja lejup pa Vindijas pēdējam nogāzēm. Kiuni no jauna sāka rikšot. Ap pusdienas laiku pavadonis meta likumu ap Kalengeras ciematu Garīgas pietekas Keni krastā. Redzams, viņš pēc iespējas vairījās no apdzīvotām vietām un jutās drošāk lielās upes baseina tuksnesīgajos klaļumos. Alahabadas stacija bij vairs tikai divpadsmit jūdžu attālu uz ziemeļaustrumiem. Ceļotāji atpūtas bananu pudura paēna. Šī koka augļi ir tikpat veselīgi un barojoši kā maize un tikpat gardi kā krējums, un ceļotāji tos pienācīgi novērtēja.
Ap pulksten diviem pavadonis iegriezās vairāk jūdžu plašā meža biezoknī. Viņam likās drošāk jāt koku aizsardzībā. Līdz šim vēl nebij gadījies nekāds kavēklis, ceļojums, šķita, norisināsies bez jebkādiem traucējumiem. Bet tad zilonis piepeši kļuva nemierīgs un ap- stajas.
Bij ap četriem pēcpusdienā.
— Kas viņam kaiš? — sers Frenss Kromarti ievaicājās, paceldams galvu pār sava groza malu.
— Es nezinu, virsnieka kungs, — parss atbildēja, klausīdamies dūkoņu, kas bija sadzirdama biezoknī.
Pec dažiem mirkļiem dūkoņa bij kļuvusi manāmi stiprāka. Šķita, it kā dzirdētu cilvēku balsu un vara instrumentu skaņas.
Āķis skatījās un klausījās. Misters Fogs gaidīja/nesacīdams ne vārda.
Parss nolēca zemē, piesēja ziloni pie kāda koka un aizsteidzās biezoknī. Pēc brīža viņš atnāca un sacīja:
— Tuvojas kāds braminu gājiens. Mēģina šim paslēpties.
Viņš atraisīja ziloni un ieveda tālāk mežā, ieteikdams ceļotājiem nenokāpt zemē. Pats viņš palika stāvam, gatavs ik mirkli uzlēkt kustonim mugurā, ja būtu nepieciešams bēgt. Tomēr viņam šķita, ka gājiens paies garām, viņus biezajā lapotnē nepamanījis.
Cilvēku balsu un instrumentu troksnis tuvojās arvien vairāk. Vienmuļā dziedāšana jaucās ar bungu rīboņu un eimboļu trinkšķiem. Un tad soļus piecdesmit no mistera Foga un viņa biedriem parādījās gājiena priekšgals. Pa koku starpām bij labi saskatāmi šīs reliģiskās procesijas dalībnieki.
Pašā priekšgalā gāja priesteri zelta izšūtos mēteļos un augstām cepurēm galvā. Aiz tiem pūlī nāca vīrieši, sievas un bērni, dziedādami tādu kā bēru meldiju, kurai piejaucās tam-tamu un eimboļu skaņas. Tālāk divu krāšņi aizjūgtu cebru vilktos ratos ar čūskveidīgi izliektiem riteņu spieķiem un loku kļuva redzama riebīga statuja. Tā bij tumšbrūni krāsota, ar četrām rokām, niknām acīm, spurainiem matiem, izkārtu mēli un ar hennu un betelu nokrāsotām lūpām. Ap kaklu tai bij miroņ- galvu virkne, bet ap vidukli nocirstu roku josta. Viņa stāvēja uz bezgalvaina milža torsa.
Frenss Kromarti tūliņ pazina šo statuju un pačukstēja ceļa biedriem:
— Dieviete Kali, mīlas un nāves dieviete.
— Nāves — jā, tam es piekritu, — Āķis atsaucās, — bet mīlas — nekādi ne! Tik riebīga sieviete!
Parss ar zīmēm viņu apklusināja.
Ap statuju kūleņojās bars vecu faķīru, izkrāsoti dzeltenām svītrām, ievainoti krusteniskiem griezumiem, no kuriem asinis nemitīgi lāsoja zemē. Sie satrakotie fanātiķi lielajos indiešu svētkos dažreiz pat metas zem dievietes Džagernantas ratu riteņiem.
Aiz tiem pūlis braminu, ģērbušies krāšņos austrumnieku, tērpos, vilka kādu sievieti, kas tikko turējās uz kājām.
Šī sieviete bij jauna un balta kā eiropiete. Galva, kakls, pleci, ausis, rokas un kāju pirksti viņai bij greznoti ar dārgakmeņiem, kakla rotām, aprocēm, saktām un gredzeniem. Cauri zeltsvītrotai tunikai un viegla mus- Hna svārkiem bij labi saskatāmas viņas auguma līnijas.
Aiz šās skaistās sievietes kareivji kailiem, aiz jostām aizspraustiem zobeniem un garām, zeltu izrotātām pistolēm apbruņojušies nestuvēs nesa mironi.
Tas bij kāda veča līķis bagātīgā radžas apģērbā ar visu, ko dzīvē nēsājis: pērlēm izšūtu turbānu galvā, svārkiem no zīda un zelta auduma, kašemira jostu ar briljantiem un indiešu valdnieka greznajiem ieročiem.
Gājienu noslēdza muzikanti un liels fanātiķu pūlis, kas ar saviem kliedzieniem dažkārt pārmāca pat instrumentu apdullinošo troksni.
Sers Frenss Kromarti skumji nolūkojās šajā trokšņainajā gājienā, tad griezās pie pavadoņa.
— Siuti! — viņš teica.
Parss apstiprinādams pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Garā procesija lēnām aizvirzījās pa koku apakšu, patlaban tās pēdējās rindas pazuda meža biezoknī.
Dziesma pamazām attālinājās. Vēl bij sadzirdams kāds atsevišķs kliedziens, tad lielās kņadas vietā iestājās dziļš klusums.
Fileass Fogs bij dzirdējis Frensa Kromarti teikto vārdu, un, tiklīdz gājiens bij nozudis, viņš vaicāja:
— Kas tas ir «siuti»?
— Siuti, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — ir cilvēka upurēšana, bet tikai labprātīga. To sievieti, ko jūs redzējāt, sadedzinās rīt, saulei lecot.
— Ak, nelieši! — Āķis iesaucās, nevarēdams aizturēt dusmu kliedzienu.
— Un kas tas par mironi? — Fileass Fogs taujāja.
— Tas ir valdnieks, viņas vīrs, — pavadonis atbildēja. — Bundelkundas neatkarīgs radža.
— Kā tas iespējams, — Fileass Fogs vaicāja gluži mierīgā balsī, — ka šīs mežoņu parašas vēl arvien pastāv Indijā un angļi necenšas viņas iznīcināt?