— Indijas lielākajā daļā, — Frenss Kromarti atbildēja, — šādas upurēšanas vairs nenotiek, bet mežonīgajos apvidos mums vēl nav nekāda iespaida, galvenā kārtā šajos Bundelkundas apvidos. Visā Vindijas kalnu ziemeļu piegāzes apgabalā notiek nemitīgas slepkavības un laupīšanas.
— Nelaimīgā! — Āķis nomurmināja. — Viņi to dzīvu sadedzinās!
— Jā gan, — ģenerālis atbildēja, — sadedzinās. Un jūs nevarat iedomāties, kā tuvinieki apietos ar viņu, ja viņa to negribētu darīt. Viņai nogrieztu matus, tikai pāris sauju rīsu dotu uzturam, viņu izstumtu no sabiedrības, uzlūkotu kā kādu nešķīstu kustoni, un viņa nobeigtos kādā kaktā kā kraupains suns. Drausmīgās nākotnes izredzes tad arī daudz biežāk nekā mīla vai reliģisks fanātisms piespiež šīs nelaimīgās doties moku pilnā nāvē. Dažreiz tomēr upurēšanās patiešām ir labprātīga un valdībai jāiejaucas enerģiski, lai to aizkavētu. Tā pirms dažiem gadiem, kad es vēl dzīvoju Bombejā, kāda jauna atraitne ieradās lūgt atļauju sadedzināties kopā ar savu mirušo vīru. Jūs jau varat iedomāties, ka valdība atļauju liedza. Tad šī atraitne pameta pilsētu, aizbēga pie kāda neatkarīga radžas un tur tomēr piepildīja vēlēšanos.
Kamēr ģenerālis stāstīja, pavadonis purināja galvu, bet, kad tas bij beidzis, iebilda:
_>— Upurēšana, kas notiks rit, saulei lecot, nav labprātīga.
— Kā jūs to zināt?
— Tas ir kāds notikums, ko zina visa Bundel- kunda, — pavadonis atbildēja.
— Tomēr likās, ka nelaimīgā nemaz neturējās pretī, — Frenss Kromarti ieminējās.
— Tas tāpēc, ka tie viņu apreibinājuši ar kaņepju un opija dūmiem.
— Bet uz kurieni viņu ved?
— Uz Peladži pagodu, divas jūdzes no šejienes. Tur viņa pavadīs nakti, gaidīdama upurēšanas stundu.
— Un upurēšana notiks…
— Rīt, saulei lecot.
To atbildējis, pavadonis izveda ziloni rio biezokņa un pats uzrāpās tam uz kakla. Bet tajā mrrklī, kad viņš ar parasto svilpienu gribēja pamudināt dzīvnieku doties ceļā, misters Fogs to apturēja un teica Frensam Kromarti:
— Ja mēs izglābtu šo sievieti?
— Izglābt šo sievieti, Foga kungs!… — ģenerālis atsaucās.
— Man vēl ietaupītas divpadsmit stundas. Tās es varu ziedot šim uzdevumam.
— Lai notiek! — Frenss Kromarti piekrita. — Jūs tomēr esat īsts sirdscilvēks!
— Dažreiz, — Fileass Fogs vienkārši atbildēja. — Kad man atliek laika.
Trīspadsmitā nodaļa
Āķis lieku reizi dabū pārliecināties, ka laime uzsmaida drosmīgajiem
Uzdevums bij grūts, neskaitāmu kavēkļu pilns, varbūt pat nepaveicams. Misters Fogs riskēja ar savu dzīvību, vismaz ar savu brīvību, bet katrā ziņā ar ceļojuma nokavēšanu, tomēr viņš nevilcinājās. Frenss Kromarti viņam bij drošs palīgs.
Arī Āķis bij gatavs, ari uz viņu varēja paļauties. Viņa kunga nodoms to sajūsmināja. Tagad viņš pirmo
reizi zem šīs ledainās ārējās čaulas juta arī sirdi un dvēseli. Viņš sāka Fileasu Fogu iemīlēt.
Palika vēl ziloņa pavadonis. Kurā pusē gan tas nostāsies šajā gadījumā? Viņš taču pats bij induss. Ja viņš negribētu piekrist, vismaz neitrālam viņam vajadzētu palikt.
Frenss Kromarti viņam vienkārši to jautāja.
— Manu virsniek, — pavadonis atteica, — es esmu parss, un tā sieviete ari ir parsiete. Esmu jūsu rīcībā.
— Labi, pavadoni, — misters Fogs sacīja.
— Tomēr neaizmirstiet, — parss vēl ieminējās, — ja mūs sagūsta, mums draud ne vien nāve, bet arī šausmīgas mocības. To ņemiet vērā.
— Tas jau ir darīts, — misters Fogs atbildēja. — Es domāju, mums jānogaida nakts, lai sāktu rīkoties.
— Es domāju tāpat, — pavadonis atbildēja.
Tad brašais indietis pastāstīja mazliet vairāk par šo upurim nolemto sievieti. Tā bij ārkārtīgi skaista indiete no parsu cilts, bagāta Bombejas tirgoņa meita. Sājā pilsētā viņa audzināta pilnīgi angļu garā; pēc izglītības un izturēsanās viņu varētu uzskatīt par dzimušu eiropieti. Viņu saucot par Audu.
Bārene, pret savu gribu izprecēta vecajam Bundelkundas radžam. Pēc trim laulības mēnešiem viņa jau kļuvusi atraitne. Zinādama savu likteni, aizbēgusi, bet atkal sagūstīta. Radžas radiniekiem esot interese tikt no viņas vaļā, tāpēc tie nosprieduši viņai šo mocekles nāvi, no kuras, kā redzams, tai nekādi neesot iespējams izbēgt.
Šis stāsts vēl jo vairāk nostiprināja mistera Foga un viņa biedru augstsirdīgo nodomu. Viņi norunāja jāt uz Piladži pagodu un tuvoties tai, cik vien iespējams.
Pēc. pusstundas jājiena ziloni apturēja kādā biezoknī, pieci simti soļu no pagodas, kura vēl nebij redzama; tomēr fanātiķu aurošanu varēja labi sadzirdēt.
Glābēji nu pārsprieda, kādā kārtā nokļūt pie nelaimīgā upura. Pavadonis pazina šo pagodu, kurā, pēc viņa apgalvojuma, jaunā sieviete esot iesprostota. Vai mēģināt iekļūt pa vārtiem, pēc tam, kad viss bars būs piedzēries un aizmidzis, vai arī labāk izlauzt caurumu mūrī? Tas bij izšķirams tikai tad, kad nokļūs tur klāt.
Viens bij skaidrs: glābšanai jānotiek vēl šb pašu nakti un nevis rītā, kad atausis diena un upuri vedīs uz moku vietu. Tur vairs nekāda cilvēciska vara nespētu vinu glābt.
Misters Fogs ar saviem biedriem nogaidīja nakti. Ap pulksten sešiem, kad jau iestājās krēsla, viņi norunāja sākt izlūkošanas gājienu ap pagodu. Faķīru pēdējie bļāvieni apklusa. Pēc savas parašas šie indieši bij galīgi apreibinājušies, dzerdami šķidru opiju ar kaņepju sulas piemaisījumu. Var būt, ka iespējams izspraukties viņiem cauri un tā iekļūt pagodu.
Misters Fogs, Frenss Kromarti un Āķis, parsa vadīti, bez mazākā trokšņa devās pa mežu uz priekšu. Desmit minūtes pa zaru apakšu līduši, viņi iznāca kādas mazas upītes krastā. Tur dzelzs lākturos degošu lāpu gaismā viņi ieraudzīja sakrautu lielu dārgā sandaļu koka malkas sārtu, malka pie tam vēl bij smaržīgā eļļā mērcēta. Sārta virsgalā jau bij uzstādīts radžas līķis, ko rīt sadedzinās kopā ar atraitni. Simts soļu no sārta pacēlās pagoda, kuras minareti tumsā slējās pāri koku galotnēm.