Patiešām, pagodas durvis atvērās. Pa tām no iekšienes izplūda spilgtāka gaisma. Misters Fogs un sers Frenss Kromarti varēja saskatīt spoži apgaismoto upurējamo, ko divi priesteri patlaban vilka laukā. Šķita, ka nelaimīgā ar spēcīgu dzīvības instinktu turējās pretī apreibinājuma nogurumam un mēģināja izrauties no saviem bendēm. Sera Frensa Kromarti sirds sita strauji, viņš konvulsīvi satvēra Fileasa Foga roku un manīja, ka tā tur atvāztu nazi.
Tajā acumirklī pūlis saviļņojās. Jauno sievieti bij pārmākusi kaņepāju dūmu reiboņa nesamaņa. Viņa gāja starp faķīru rindām, kuri to pavadīja ar reliģiskiem saucieniem.
Iejaukusies pūļa pēdējās rindās, Fileass Fogs ar saviem biedriem viņai sekoja.
Pēc desmit minūtēm viņi jau bij upītes krastā un apstājās soļus piecdesmit no sārta, uz kura gulēja radžas līķis. Puskrēslā viņi redzēja, ka upuris pilnīgi nevarīgs guļ līdzās savam vīram.
Tad atnesa kādu lāpu, un eļļā samērcētā malka tūliņ uzliesmoja.
Sers Frenss Kromarti un pavadonis ar varu atturēja Fileasu Fogu, kas augstsirdīgās, neprātīgās dusmās grasījās mesties uz sārtu …
Bet tikko Fileass Fogs bij viņus atgrūdis, visa aina piepeši mainījās. Atskanēja šausmu un izbaiļu bļāviens. Viss pūlis baismās metās zemē.
Vecais radža taču nebij miris. Visi savām acīm redzēja, ka viņš paceļas gluži kā spoks, paņem jauno sievieti uz rokām un it kā kāda viņpasaules parādība nokāpj no sārta, dūmu strūklu apvirpuļots.
Faķīri, kareivji, priesteri šausmu pārņemti gulēja sejas pie zemes piespieduši, nedrīkstēdami pacelt acis uz tādu brīnumu.
Nekustīgais upuris kā spalviņa gulēja spēcīgajās rokās, kas viņu nesa laikam ne mazākā smaguma nejuz- damas. Misters Fogs un Frenss Kromarti stāvēja kā sastinguši. Parss bij noliecis galvu, un Āķis, kas arī droši vien nebij mazāk apstulbis! . ,.
Augšām cēlies radža nāca taisni uz to vietu, kur stāvēja misters Fogs un Frenss Kromarti, un strupi uzsauca:
— Bēgsim! …
Bet tas taču bij Āķis, kas nemanīts pa dūmiem aiz- slapstījies uz sārtu! Tas bij Āķis, kas, izmantodams vēl vienmēr dziļo tumsu, jauno sievu bij izglābis no nāves! Tas bij Āķis, kas, pārdroši tēlodams savu lomu, bij izkļuvis sveiks no izbija pārņemtā pūļa!
Acumirkli vēlāk visi četri jau bij pazuduši mežā, un zilonis ātros rikšos nesa viņus prom. Bet drīz vien kliedzieni, vaimanas un pat kāda lode, kas izurba Fileasa Foga cepuri, liecināja, ka viņu viltība atklāta.
Un patiešām, vecā radžas ķermenis vēl tāpat joprojām bij redzams uz sārta. No izbailēm atjēgusies, priesteri saprata, ka upuris viņiem nolaupīts.
Bez kavēšanās tie metās mežā. Kareivji viņiem sekoja. Atskanēja šāvienu zalve, bet bēgļi jāja ātri un pēc dažiem acumirkļiem bij tik tālu, ka lodes un bultas tos vairs nevarēja aizsniegt.
Četrpadsmitā nodaļa
Fileass Fogs ieceļo brīnišķīgajā Gangas ielejā, nemaz nevēlēdamies to aplūkot
Pārdrošā glābšana bij izdevusies. Stundu vēlāk Āķis pats smējās par labo veiksmi. Sers Frenss Kromarti bij spiedis roku bezbailīgajam puisim. Pat viņa kungs bij teicis: «Labi!», un tas no šī džentlmeņa mutes nozīmēja augstu uzslavu. Uz to Āķis bij atbildējis, ka viss nopelns šajā lietā piekrītot viņa kungam. Viņam tikai šī pārgalvīgā doma bij iešāvusies prātā, viņam nāca smiekli par to, ka viņš, Āķis, vecs akrobāts un bijušais ugunsdzēsēju priekšnieks, bijis tik skaistas sievas atraitnis, vecs iebalzamēts radža.
Jaunā indiete nemanīja nekā, kas ar viņu notiek. Apsegā ievīstīta, viņa gulēja dziļā miegā ziloņa ceļa grozā.
Parsa droši vadīts, zilonis skrēja ātri pa vēl vienmēr tumšo mežu. Stundu pēc aizjāšanas no Piladži pagodas viņš devās pāri nepārredzamam plašam līdzenumam. Ap septiņiem jājēji apstājās. Jaunā sieviete vēl vienmēr gulēja dziļā nemaņā. Pavadonis ielēja viņai mutē dažus pilienus ūdens, kam piemaisīja liķieri, taču vēl bij jānogaida kāds laiciņš, kamēr reibums pāries.
Sers Frenss Kromarti .pazina kaņepju garaiņu iespaidu un tāpēc šajā ziņā par izglābto nemaz neraizējās.
Turpretī rūpes bij gan par viņas nākotni. Viņš nekavējās paskaidrot Fileasam Fogam, ka gadījumā, ja misis Auda paliks Indijā, viņa neglābjami atkal kritīs savas bendes rokās. Šie fanātiķi atrodami visā Indijā un, neskatoties uz angļu policijas pūlēm, sagūstīs savu upuri, lai tas būtu Madrasā, Bombejā vai Kalkutā. Lai savus apgalvojumus pamatotu, sers Frenss Kromarti atsaucās uz kādu nesen notikušu līdzīgu gadījumu. Pēc viņa domām, jaunā sieviete varēja justies droša tikai ārpus Indijas robežām.
Fileass Fogs atteica, kā viņš paturēšot prātā šos aizrādījumus un redzēšot, kas te darāms.
Ap pulksten desmitiem pavadonis ziņoja, ka Alaha- badas stacija jau esot redzama. No šejienes atkal atsākās pārtrauktais dzelzceļš, pa to vilciens nepilnā diennaktī nobrauca ceļa gabalu starp Alahabadu un Kalkutu.
Fileasam Fogam tātad bij tur jānokļūst laikus, lai uzkāptu uz kuģa, kurš divdesmit piektā oktobra pusdienā atgāja uz Honkongu.
Jauno sievieti novietoja kādā stacijas istabā. Āķis aizsteidzās iepirkt viņai visus nepieciešamos apģērba piederumus: svārkus, šalles, ādas — vārdu sakot, visu, kas te būs dabūjams. Viņa kungs tam atvēlēja neaprobežotu kredītu.
Āķis izskraidīja visas pilsētas ielas. Alahabada ir dievu pilsēta, jo uzcelta pie divu svēto upju, Gangas un
Džumnas, satekas, uz kuru ūdeņiem devās svētceļnieki no visām Indijas malām. No Ramajana teikas jau zināms, ka Gangas iztekas avots ir debesīs, no kurienes tā pēc Bramas pavēles nokāpusi zemē.