Kārtodams savus iepirkumus, Āķis aplūkoja pilsētu ar tās agrāko lielisko cietoksni, ko tagad izlietoja kā valsts cietumu. Šajā kādreiz ziedošajā rūpniecības un tirdzniecības pilsētā nekā vairs nemanīja ne no vienas, ne otras. Āķis veltīgi izmeklējās kādu modernu veikalu, it ka viņš būtu Redženta ielā, tikai dažus soļus attālu no firmas «Fermers un sabiedrība». Beidzot kāda nerunīga ebreja veikalā viņš atrada vajadzīgos priekšmetus: Skotijas auduma kleitu, platu mēteli un lielisku ūdru ādas kažoku, par kuru tūliņ samaksāja septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu. Pēc tam viņš triumfēdams devās uz staciju.
Misis Auda pamazām atguva samaņu. Piladži priesteru inde sāka zaudēt savu iespaidu, viņas skaistajās acis atkal atspuldza indiskais maigums.
Kad karalis dzejnieks Usafs Udauls daudzināja karalienes Amenagras daiļumu, viņš izteicās šādi:
«Viņas spīdošie mati, pāršķirti taisnā celiņā, apņem maigos, baltos, harmoniski veidotos vaigus, kas vizmo dzidrā svaigumā. Viņas melnās uzacis ir līdzīgas mīlestības dieva Kama lokam, bet zem viņas garajiem, zīžai- najiem plakstiņiem slēpjas lielās, dzidrās, melnās acis, kurās gluži kā svētajos Himalaja ezeros atspoguļojas tīrā debesu gaisma. Smalkie, vienādie uri baltie zobi mirdz starp smaidošajām lūpām kā rasas lāses pusplau- kušos granatu ziedos. Viņas mazās ausis ir jauki veidotas, sārtās rociņas un apaļās kājiņas gluži kā lotosa pumpuri žilbina spējāk par Ceilonas pērlēm uti Golkon- das dimantiem. Viņas tievais un lokanais viducis, ko var apņemt ar vienu roku, pasvītro viņas gūžu un krūšu apaļumu, un šķiet, ka viņas augumu, ko slēpj zīžainā tunika, ir veidojis dievišķīgais Vikvakarma, nemirstīgais tēlnieks.»
Bet arī bez šiem dzejiskiem pārspīlējumiem var teikt, ka misis Auda, Bundelkundas radžas atraitne, bij apburoša sieviete šī vārda pilnā eiropiskā nozīmē. Angliski viņa runāja gluži skaidri, un pavadonis nebij nenieka pārspīlējis, apgalvodams, ka audzināšana šo sievieti pavisam pārveidojusi.
Vilciens jau taisījās atstāt Alahabadas staciju. Parss gaidīja. Misters Fogs viņam noskaitīja visu norunāto summu, nevienu šiliņu nepārmaksādams. Aķi tas mazliet pārsteidza, jo viņš taču zināja labi, kādu pakalpojumu pavadonis izdarījis viņa kungam. Parss bij riskējis ar savu dzīvību Piladži notikumā, un, ja indieši to vēlāk dabūtu zināt, viņam grūti nāksies izbēgt atriebībai.
Neizšķirts vēl palika Kiuni jautājums. Kas gan gribēs pirkt tik dārgu ziloni?
Bet Fileasam Fogam pašam jau bij savs nodoms šajā ziņā.
— Pars, — viņš teica pavadonim, — tu esi bijis pakalpīgs un uzticams. Es esmu samaksājis tavu pakalpojumu, bet ne tavu uzticību. Vai tu vēlies šo ziloni? Viņš ir tavs.
Pavadoņa acis aizliesmojās.
— Tā jau ir vesela bagātība, ko jūsu augstība man dod! — viņš iesaucās.
— Ņem vien, — misters Fogs atteica, — es tik un tā vēl palieku tavs parādnieks1
— Nav ko tielēties! — Āķis iesaucās. — Ņem vien, draugs! Kiuni ir brašs un dūšīgs dzīvnieks.
Viņš aizgāja pie ziloņa un sniedza tam dažus gabaliņus cukura.
— Ņem, Kiuni, ņem, ņem!
Zilonis apmierināts norēcās. Tad, aplicis savu snuķi Āķim ap viduci, pacēla to sev līdz pat pakausim. Nepavisam nenobijies, Āķis paglāstīja dzīvnieku, kas to atkal uzmanīgi nocēla zemē. Godīgā Kiuni snuķa spiedienam tāpat atbildēja godīgā puiša rokas spiediens.
Pēc kāda brīža Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis, novietojušies ērtā vagonā, kur misis Auda ieņēma labāko vietu, ar pilnu tvaiku brauca uz Benaresu.
Vairāk nekā astoņdesmit jūdzes šķīra šo pilsētu ņo Alahabadas, un tās bij nobraucamas divās stundās.
šajā ceļa gabalā jaunā sieviete pilnīgi atjēdzās. Indīgo garaiņu iespaids bij pavisam izzudis.
Kāds bij viņas izbrīns, kad ieraudzīja sevi vilcienā šajā kupejā eiropiešu apģērbā un pilnīgi svešu braucēju vidū!
Vispirms viņas ceļa biedri tai pasniedza stiprinājumam dažus pilienus liķiera, pēc tam brigādes ģenerālis izstāstīja visu, kas bij noticis. Pieminēja Fileasa Foga gatavību riskēt ar savu dzīvību, lai tikai izglābtu viņu, tāpat uzsvēra, ka par laimīgo iznākumu jāpateicas Āķa fantāzijai un drosmei.
Misters Fogs neviena vārda neiebilda pie viņa stāsta. Turpretī Āķis nokaunējies nomurmināja, ka par to nemaz neesot vērts runāt.
Misis Auda vairāk ar asarām nekā ar vārdiem pateicās saviem glābējiem. Skaistās acis izteica viņas jūtas skaidrāk nekā lūpas. Bet tad viņas iedoma pavērsās atpakaļ uz tikko pārdzīvoto, viņas skatieni pārslīda šai zemei, kur viņai arī turpmāk draudēja tik daudz briesmu, un viņa šausmās nodrebēja.
Fileass Fogs nojauta, kas notiek misis Audas dvēselē un, lai viņu nomierinātu, gluži vienkārši piesolījās aizvest uz Honkongu, kur viņa varētu nogaidīt, līdz šis notikums ir aizmirsts.
Misis Auda ar pateicību pieņēma šo priekšlikumu. Honkongā dzīvoja kāds viņas radinieks, arī parss, viens no lielākajiem pilsētas tirgotājiem, kas viens pats pārvaldīja veselu apgabalu Ķjnas krastmalā.
Pulksten pusvienos vilciens apstājās Benaresas stacijā. Bramaņu leģenda apgalvo, ka šī pilsēta atrodoties senās Kazi pilsētas vietā, kas kādreiz karājusies gaisā starp zenītu un nadīru, gluži tāpat kā Muhameda kaps. Bet mūsu reālajā laikmetā Benaresa — Indijas Atēnas pēc orientālistu apzīmējuma — pavisam prozaiski atrodas uz zemes, un Āķis ieraudzīja ķieģeļu ēkas, pītas būdiņas, kas pilsētai piešķīra gluži bēdīgu izskatu, bez jebkādas eksotikas.
Seram Frensam Kromarti te bij jāizkāpj. Viņa komandējamie pulki atradās nometnē dažas jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas. Brigādes ģenerālis atvadījās ro Fileasa Foga, novēlēdams tam vislabākās sekmes un izteikdams pārliecību, ka ceļojums turpināsies ar mazāk saistošiem piedzīvojumiem, bet toties jo ātrāk. Misters Fogs viegli paspieda roku savs m ceļa biedram. Misis