Auda atvadījās daudz sirsnīgāk. Nekad viņa neaizmir- sīšot, ko paliekot parādā seram Frensam Kromarti. Arī Āķim ģenerālis spēcīgi spieda roku. Dziļi aizkustināts, tas nodomaja pie sevis, kur un kā viņš šim kungam varētu pakalpot. Pēc tam viņi šķīrās.
No svētās pilsētas Benaresas viņi brauca pa Gangas ieleju.
Tā kā laiks bij skaidrs, tad pa vagona logiem varēja vērot Biharas daudzveidīgo ainavu, zaļiem mežiem klātos kalnus, miežu, maisa un kviešu druvas, ūdens tvertnes un dīķus, pilnus ar zaļiem aligatoriem, labi koptus ciemus un vēl zaļos mežus. Svētajos ūdeņos peldējās daži ziloņi un kuprainas.zebras, turpat blakus mazgājās arī abēja dzimuma indusi, lai gan laiks bij rudenīgs un diezgan vēss. Šie ticīgie ir nikni budjsma ienaidnieki un dedzīgi Brama reliģijas piekritēji. Šo reliģiju pauž trīs dievības: Višņa — saules dievs, Šiva — dabas spēku dievišķa personifikācija un Brama — priesteru un likumdevēju augstākais meistars. Bet ar kādām acīm gan tagad Brama, Šiva un Višņa noskatās šajā «britanizē- tajā» Indijā, kur Gangas svētos ūdeņus duļķo rēcoši tvaikoņi, biedēdami kaijas, kas lidinās virs tās līmeņa, rupučus, kuri mudž tās krastmalā, un dievlūdzējus, kas nometušies ceļos pie upes!
Dabas panorama kā zibens uzliesmojumā atklājās ceļotāju acīm, bet tad balts tvaiku mākonis to atkal aizsedza. Tik tikko viņi varēja saskatīt Hunara fortu divdesmit jūdžu attālu dienvidaustrumos no Benaresas, Beharas radžu pils vecos apcietinājumus, Gacepuru ar slavenajām rožūdens fabrikām, lorda Kornvalisa kapu Gangas kreisajā krastā, nocietināto Buksaru un Patru, lielo rūpniecības un tirdzniecības centru — Indijas opija tirdzniecības galveno punktu Mongažiru, kura ir eiropiskāka nekā Mančestra vai Birmingema, slavena ar savām dzelzs kausētavām un ieroču fabrikām, kuru augstie skursteņi melniem dūmu mutuļiem apkvēpināja Bramas zilās debesis, gluži kā pliķis šai teiksmu zemei!
Tad uznāca nakts, tīģeri, lāči un vilki rūkdami un gaudodami bēga no lokomotīves, vilciens ar pilnu tvaiku drāzās uz priekšu, ceļotāji pa logu neredzēja vairs Bengales brīnišķās ainas: ne Golkondu, nē Guras drupas, ne kādreizējo galvaspilsētu Muršedabadu, ne Šandernagotu, šo franču nometni Indijas teritorijā, kur Āķis redzēja plīvojam Francijas karogu.
Beidzot septiņos rītā Kalkuta bij aizsniegta. Kuģis uz Honkongu nogāja tikai pusdienā. Fileasam Fogam atlika piecas stundas laika.
Pēc saraksta viņam bij jānokļūst Indijas galvaspilsētā divdesmit piektajā oktobrī, divdesmit trīs stundas pēc izbiaukšanas no Londonas — un nozīmētā laikā viņš arī bij klāt. Bez nokavējuma un bez ieguvuma. Par nožēlošanu pazaudētas bij tās divas dienas, ko uzdzina ceļā no Londonas līdz Bombejai. Mēs jau zinām, kas atgadījās ceļā pāri Indijas pussalai, bet mums iemesls domāt, ka Fileass Fogs to nenožēloja.
Piecpadsmitā nodala
Banknošu soma atkal par dažiem tūkstošiem mārciņu kļūst vieglāka
Vilciens piestājās stacijā. Āķis pirmais izkāpa no vagona, kamēr misters Fogs vadīja savu jauno ceļa biedru uz ostmalu. Viņš bij nodomājis misis Audu vest tieši uz Honkongas kuģi un tur viņu ērti novietot, negribēdams to atstāt vienu, jo šaja zemē jauno sievieti apdraudēja visādas briesmas.
Tajā acumirklī, kad misters Fogs taisījās atstāt staciju, viņam pienāca klāt kads polismens un apvaicājās:
— Fileasa Foga kungs?
— Tas es esmu.
— Un tas cilvēks ir jūsu sulainis? — polismens piebilda, norādīdams uz Aki.
— Jā.
— Nāciet abi man lidzi.
Mistera Foga sejā ne vaibsts nepakustējās. Šis ierēdnis te bij likuma sargs, un katram anglim i i kūms ir svēts. Āķis pēc savas franču parašas gribēja pretoties, bet Fileass Fogs deva viņam zīmi paklausīt.
— Vai šī jaunā dāma var nākt mums līdzi? — misters Fogs vaicāja.
— Lai viņa nāk, — polismens atbildēja.
Polismens aizveda misteru Fogu, misis Audu un Āķi pie četrriteņu un četrvietu karietes, kam priekšā bij divi zirgi, un lika iekāpt. Sāka braukt. Brauciens ilga divdesmit minūtes, un neviens no braucējiem nerunāja ne vārda.
Sākumā kariete brauca pa tā saucamo «melno pilsētu» ar šaurām ieliņām un maziem narneļiem, kuros bij redzami dažādu tautību iemītnieki, netīri un skrandaini. Pēc tam braucēji iekļuva eiropiešu pilsētas daļā, kur bij ķieģeļu nami un kokosa palmu apstādījumi, kam cauri vīdēja kuģu masti. Lai gan bij diezgan agrs, te pastaigājās eleganti kungi un braukāja lepni pajūgi.
Kariete apstājās pie kāda no ārienes vienkārša nama, kas tomēr nelikās iekārtots ģimenes dzīvei. Polismens lika saviem gūstekņiem izkāpt — tā viņus varēja saukt ar pilnām tiesībām — ieveda kādā istabā ar aizrestotiem logiem un teica:
— Pusastoņos jūs stāsieties soģa Obadija priekšā.
Tad viņš aizgāja un aizslēdza durvis.
— Paskat tik! — Āķis iesaucās, atstiepdamies kādā krēslā. — Nu mēs esam apcietināti!
Misis Auda pagriezās pret Fileasu Fogu un teica uztrauktā balsī:
— Pametiet mani, cienījamais kungs! Jums jācieš manis dēļ. Tas tāpēc, ka mani izglābāt.
Fileass Fogs tikai atbildēja, ka tas neesot iespējams. Vainīgie neiedrošinātos nākt žēloties. Saukt pie atbildības «siuti» lietās. Neiedomājami! Te būšot kāds pārpratums. Misters Fogs vēl piebilda, ka viņš jauno sievieti nepametišot nekādā gadījumā un nogādāšot to Honkongā.
— Bet kuģis noiet pusdienas laikā! — Āķis iebilda.
— Pirms pusdienas mēs jau būsim uz kuģa,— nesatricināmais džentlmenis atbildēja.
Tas bij teikts tik pārliecinoši, ka Āķis nodomāja pie sevis:
«Sasper jods, pirms pusdienas mēs būsim uz kuģa . . .» Bet pats viņš par to vēl šaubījās.