Un ias pats atgadījās arī šoreiz. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā desmit vai divpadsmit tūkstošu liels ragaiņu bars aizšķērsoja dzelzceļu. Lokomotīve vispirms samazināja ātrumu, tad mēģināja ar savu «šķēlēju» pāršķirt šo bezgalīgo, dzīvo sienu, bet velti.
Bifeļi, ko amerikāņi nepareizi sauc par buivoliem, gāja lēniem soļiem, reižu reizēm satricinādami gaisu saviem drausmīgajiem māvieniem. Tie bij augumā-lielāki nekā Eiropas vērši, īsām kājām un astēm, lielu kupri uzkaklē, sāniski izliektiem ragiem, ar garu spalvu apaugušu kaklu un pleciem. Nebij ko domāt apturēt šo milzigo ceļotāju baru. Ja bifeļi uzsākuši gājienu nodomātā virzienā, it nekas viņus nevar izkliest, ne novērst. Nekāds dambis nevar aizturēt šo dzīvās gaļas straumi.
Vagonu pārejās sablīvējušies, pasažieri nolūkojās šajā dīvainajā skatā Bet tas, kam visvairāk būtu jāuztraucas, Fileass Fogs, bij palicis sēžam savā vietā un filozofiskā mierā nogaidīja, kad bifeļiem labpatiksies paļaut vilcienam ceļu. Āķis sprāga no ādas aiz dusmām par šo traucējumu un bij ar mieru pret šiem dzīvniekiem izlietot visu savu šaujamo arsenālu.
— Kas tā par sasodītu zemi! — viņš iekliedzās. — Vienkārši vērši te aptur vilcienu, velkas tik lēnam un mierīgi, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar tiem, kam jāsteidzas. Pie joda, es gribētu zināt, vai misters Fogs šādu traucējumu paredzējis savā ceļojuma plānā! Velns lai parauj tādu mašīnistu, kas neiedrošinās laist savu mašīnu taisni virsū šim dzīvnieku aizsprostam!
Mašīnists nemaz nedomāja izbraukt cauri bifeļu baram, un labi bij, ka viņš to nemēģināja. Pirmos viņš, bez šaubām, sadragātu ar savas lokomotīves durkli, bet, lai cik stipra arī bij viņa mašīna, to tūliņ apstādinātu, vilciens neglabjami izlektu no sliedēm un notiktu katastrofa.
Prātīgāk bij patlaban nogaidīt un tad tālākā ceļā lūkot atgūt nokavējumu. Bifeļu gājiens ilga vairāk nekā trīs stundas, tikai, tumsai metoties, ceļš atkal kļuva brīvs. Pēdējās bifeļu rindas pārvilkās dzelzceļam pāri, kamēr pirmās jau pazuda aiz apvārkšņa pret dienvidiem.
Ap astoņiem vilciens izbrauca cauri Huniboltu kalnu aizai un ap pusdesmitiem iebrauca Utahas štata teritorijā ap Lielo Sāls ezeru, pievilcigajā mormoņu zemē.
Divdesmit septītā nodaļa
Āķis, nobraukdams stundā divdesmit jūdzes, pētī mormoņu vēsturi
Naktī no piektā uz sesto decembri vilciens nobrauca aptuveni piecdesmit jūdzes pret dienvidaustrumiem, tad pagriezās apmēram tādā pat attālumā pret ziemeļaustrumiem un tuvojās Lielajam Sāls ezeram.
Ap pulksten deviņiem Āķis izgāja uz platformas ieelpot svaigu gaisu. Laiks bij auksts, debess nomāku- sies, lai gan sniegs vairs nesniga.
Miglas paplašinātais saules disks izskatījās kā milzīgs zelta naudas gabals, un Āķis nopūlējās aprēķināt, cik mārciņu sterliņu vērtības tajā varētu būt. Pēkšņi viņu rio šās nevajadzīgās nodarbības atrāva kāds visai dīvains subjekts.
Šis cilvēks bij iekāpis vilcienā Elko stacijā. Tas bij liela auguma vīrs, ļoti melnīgsnējs, melnām ūsām; kājās viņam bij melnas zeķes, galvā melna samta cepure, ap kaklu balta kaklasaite; viņa bikses bij melnas un rokās glazē cimdi. Viņš izskatījās pēc mācītāja. Viņš gāja no vagona uz vagonu un pie katrām durvīm pielīmēja ar roku rakstītās lapiņas.
Āķis piegāja pie vienām durvīm un izlasīja, ka cienījamais «oldermanis» Viljams Hičs, mormoņu misionārs, izmantodams gadījumu, ka atrodas četrdesmit astotajā vilcienā, pulksten vienpadsmitos simts septiņpadsmitajā vagonā nolasīs lekciju par mormonismu un ielūdz tos džentlmeņus, kas vēlētos iepazīties ar «Pēdējo dienu svēto» reliģijas noslēpumiem, noklausīties šo lekciju.
«Protams, ka es ieradīšos,» Āķis sevī nolēma, jo par mormoņiem zināja tikai to, ka viņu dzīves pamatā ir daudzsievība.
Jaunā ziņa ātri aplidoja vagonu, kurā atradās kāds simts pasažieru. No tiem kādi trīsdesmit cilvēki, šās lekcijas ieinteresēti, pulksten vienpadsmitos apsēdās uz soliem simts septiņpadsmitajā vagonā. Āķis sēdēja pašā priekšā. Ne viņa kungs, ne Fikss nebij domājuši apmeklē! priekšlasījumu.
Pulksten vienpadsmitos oldermanis Viljams Fīičs piecēlās un niknā balsī, it kā kāds jau iepriekš būtu runājis viņam pretī, iekliedzās:
— Es jums saku, ka Džo Smits ir moceklis, ka viņa brālis Heirems ir moceklis un ka federatīvās valdības vajāšanas, kas vērstas pret praviešiem, padarīs par mocekli arī Braiamu Jungu! Kas uzdrošināsies celt iebildumus?
Neviens neuzdrošinājās runāt pretī misionāram, kura eksaltācija dīvaini kontrastēja ar viņa dabiski mierīgo sejas izteiksmi. Viņa dusmas, bez šaubām, modināja tas apstāklis, ka pašreiz mormonisms^tika vajāts. Un tiešām Savienotajām Valstīm bij diezgan grūti apvaldīt šos neatkarīgos fanātiķus. Tā Savienoto Valstu likumiem tika pakļauts Jutas štats, pēc tam, kad par daudzsievību un dumpošanos apcietināja Braiamu Jungu. Kopš šā laika pravieša mācekli pūlējās jo cītīgāk un, neuzsākdami aktīvu sacelšanos, ar mutvārdiem cīnījās pret kongresa lēmumiem.
Tāpēc arī oldermanis Viljams Hičs meklēja piekritējus pat vilcienā.
Dedzīgi žestikulēdams, kvēlā balsī viņš pastāstīja mormonisma vēsturi, sākot no bībeles laikiem: kā Izraēlā mormoņu pravietis, cēlies no Jāzepa ceļa kaula, pub-
Iicējis jaunus reliģijas nolikumus un nodevis tos savam dēlam Mormoņam; ka pec gadu simteņiem šo ievērojamās ēģiptiešu valodā uzrakstītās grāmatas tulkojumu izdarījis Vermontas štata fermeris Jāzeps Smits jaunākais, 1825. gadā pasludinādams sevi par pravieti; ka debesu sūtnis viņam parādījies mirdzošā mežā un nodevis visaugstākā vēstījumu.