Āķis, kā pārliecināts vecpuisis, ar zināmām baismām aplūkoja šīs mormonietes, kas vairākas kopīgi iepriecināja vienu mormoņu. Viņš ar savu veselīgo saprātu nožēloja vīru. Viņam šķita, ka tas ir briesmīgi izvadīt vairākas sievietes cauri visai kjūmīgajai dzīvei līdz pašai paradīzei, zinot, ka arī mūžībā būs kopā ar viņām un slaveno Smitu, kas ar savu klātbūtni rotās šo vietu. Sāda perspektīva viņu itin nemaz nevaldzināja, un viņam likās — iespējams, ka viņš alojās, — ka Lielā Sāls ezera pilsētas iemītnieces uzlūkoja viņu satrauktiem skatieniem.
Par laimi viņa uzturēšanās svētajā pilsētā nebij ilga. Pulksten četros, bez dažām minūtēm, viņi atgriezās stacijā un ieņēma vagonā savas vietas.
Atskanēja lokomotīves svilpiens, bet tajā brīdī, kad lokomotīves riteņi sāka griezties un vilciens taisījās uzņemt ātrumu, atskanēja kliedzieni: «Apturiet! Apturiet!»
Ejošu vilcienu nemēdz apturēt. Džentlmenis, kas kliedza, acīm redzami bij kāds nokavējies mormonis. Viņš skrēja, ko kājas nes. Viņam par laimi stacijai nebij ne durvju, ne aizšķēršļu. Viņš pārskrēja pāri ceļam, uzlēca uz pēdējā vagona kāpšļa un aizelsies nokrita uz sola.
Āķis, kas ar uztraukumu bij vērojis šos vingrinājumus, ar lielu interesi aplūkoja šo Jutas pilsoni, jo saprata, ka viņš aizbēdzis no mājas pēc kāda ģimenes trača.
Kad mormonis mazliet bij atvilcis elpu, Āķis pasteidzās pieklājīgi apvaicāties, cik viņam esot sievu, jo, spriežot pēc straujās bēgšanas, viņš pieņemot, ka to būšot vismaz divdesmit.
— Viena, cienījamais kungs, — mormonis atbildēja, paceldams rokas pret debesim, — viena, bet ar to pietiek!
Divdesmit astotā nodaļa Āķi nekādi nevar pārliecināt paklausīt saprātam
Pametis Lielo Sāls ezeru un Ogdenas staciju, vilciens veselu stundu devās pret ziemeļiem līdz pat Ve- bera upei, nobraucis apmēram deviņi simti jūdžu no Sanfrancisko. No šejienes viņš pavērsās pret austrumiem, šķērsodams Hosači kalnu masīvu. Linijas ievilkšana šajā teritorijā tieši starp šiem un klinšainiem kalniem, amerikāņu inženieriem prasīja milzīgas pūles. Še ceļa būve Savienoto Valstu valdībai izmaksāja ap četrdesmit astoņi tūkstoši dolāru jūdzē, kamēr līdzenumā tā maksāja tikai sešpadsmit tūkstošus. Tomēr inženieri nebij uzņēmušies tiešu cīņu ar dabu, bet, cik vien iespējams, mēģinājuši apiet grūtākos šķēršļus un tādējādi izrakuši vienu pašu četrpadsmit pēdu garu tuneli visā šajā garajā ceļā.
Pie Sāls ezera dzelzceļa līnija aizsniedza visaugstāko vietu virs jūras līmeņa. No šejienes slaida loka virzienā viņa nolaidās līdz Rūgtās upes ielejai, lai pēc tam atkal paceltos līdz paaugstinājumam, kas šķir Atlantijas un Klusā okeāna upes. Šajā kalnainajā apgabalā upīšu bij ārkārtīgi daudz. Vajadzēja braukt pari Madi, Grīnupes un citiem tiltiem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo nemierīgāks kļuva Āķis. Arī Fikss vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šā apgrūtinošā apvidus. Viņš baidījās nokavēšanos, jaunus kavēkļus un vairāk nekā pats Fileass Fogs vēlējās nokļūt atpakaļ Anglijā.
Pulksten 'desmitos vakarā vilciens apstājās Fortbri- džera stacijā, bet tūliņ devās tālāk un, divdesmit jūdžu nobraucis, nokļuva Vaiominga štatā, bijušā Dakotā, un brauca pa Rūgtās upes ieleju, no kurienes iztek daļa ūdens, kas veido Kolorādo baseina upes.
Nākošajā rītā, septītajā decembrī, viņi atkal uz ceturtdaļstundu piestāja Zaļās upes stacijā. Sniegs bij snidzis visu nakti, bet ar lietu sajaukts, pa pusei izkusis un neko daudz netraucēja braukšanu. Nelāgais laiks tomēr uztrauca Āķi, jo sniega kupenas varēja kavēt braucienu.
«Bet kas tā tomēr par savādu iedomu,» viņš runāja pats pie sevis, «manam kungam jāceļo taisni ziemas laikā. Vai tad viņš nevarēja pagaidīt vasaru, kad lielākas izredzes paveikt braucienu?»
Bet misis Audu tajā pašā laikā bij pārņēmušas bailes, kas nestāvēja nekādā sakarā ar apmākušajām debesim un temperatūras krišanos.
Daži no viņu vagona pasažieriem bij izkāpuši no vagona un pastaigāļās Da Zaļās upes krastu, nogaidīdami vilciena atiešanu. Misis Auda pa logu bij ieraudzījusi oulkvedi Stempu Proktoru, kas, pēc Fileasa Foga domām, tik bramanīgi uzstājās Sanfrancisko mītiņā. Nevēlēdamies, ka viņu pamana, misis Auda ierāvās dziļāk vagonā.
Šis apstāklis viņu stipri uztrauca. Jaunā sieviete galu gala bij.ārkārtīgi pieķērusies šim aukstajam cilvēkam, kas .ar katru dienu jo vairāk paradīja savu gatavību darīt visu viņas labā. Bez šaubām, viņa vēl nesaprata tās dziļās jūtas, kas bij modušās viņā pret tās glābēju, bet domāja, ka tā ir tikai vienkārša pateicība, lai gan šis jūtas pauda kaut ko vairāk. Tāpēc arī saprotams uztraukums, kad viņa pamanīja cilvēku, no kura Fileass Fogs agri vai vēlu prasīs atbildi par viņa rupjo uzstāšanos. Acīm redzami tā bij tikai nejaušība, ka pulkvedis Proktors atradās šajā vagonā, tāpēc tagad jādara viss, lai Fileass Fogs nepamanītu savu pretinieku.