Kad vilciens atkal bij sācis kustēties un Fileass Fogs iesnaudies, misis Auda pastāstīja Āķim un Fiksam, ko bij novērojusi.
— Un šis Proktors ir tepat vilcienā! — Fikss iesaucās. — Bet apmierinieties, kundze, jo vispirms viņam būs darīšana ar mani . . . Man liekas, ka visā tajā atgadījuma visvairāk apvainoja mani.
— Un turklāt, — Āķis piebilda, — arī es uzņemos izrēķināties ar viņu,' kaut gan viņš ir pulkvedis.
— Fiksa kungs, — misis Auda iebilda, — misters Fogs nekad nevienam neatļaus atriebties savā vietā. Viņš taču solījās tāpēc vien vēlreiz atbraukt uz Ameriku, lai sastaptos ar šo apvainotāju. Ja viņš pamanīs pulkvedi Proktoru, tad mēs nespēsim izjaukt tikšanos, kuras rezultāti var būt bēdīgi. Tāpēc mums jārūpējas, lai viņš to nedabū manīt.
— Jums taisnība, cienījamā kundze, — Fikss atbildēja, — tāda sastapšanās mums var sabojāt visus plānus. Uzvarēts vai uzvarētājs, misters Fogs tiks aizkavēts un …
— Uri, — Āķis pabeidza, — vinnējuši būs Reformatoru kluba biedri. Pēc četrām dienām mums jābūt Ņujorkā. Ja šo četru dienu laikā mans kungs neatstāj vagonu, varam cerēt, ka viņš nesastaps nolādēto amerikānieti, kuru dievs lai sargā! Un mēs parūpēsimies …
Saruna tika pārtraukta. Alisters Fogs bij pamodies un pa aizsnigušo logu lūkojās laukā. Bet pēc brīža, kad ne misis Auda, ne viņa kungs nedzirdēja, Āķis ievaicājās policijas inspektoram:
— Un jūs nopietni domājat kauties viņa vietā?
— Es darīšu visu, lai viņu dzīvu aizvadītu uz Eiropu, — Fikss atbildēja vienkārši, bet viņa balsī bij dzirdama nelokāma apņemšanās.
Trīsas pārskrēja Āķa augumam, taču viņa pārliecība par sava kunga nepiekāpību tomēr palika nesatricināma.
Bet kā noturēt misteru Fogu viņa kupejā un izsargāt no satikšanās ar pulkvedi? Likās, ka tas nebūs grūti, jo šis džentlmenis jau pēc dabas nemīlēja daudz kustēties un pavisam nebij ziņkārīgs. Katrā gadījumā policijas inspektors laikam bij atradis vajadzīgo līdzekli, jo pēc kāda brīža viņš teica Fileasam Fogam:
— Tāds brauciens pa dzelzceļu gan ir gauss un garlaicīgs.
— Jā gan, — Fogs atbildēja, — bet laiks tomēr paiet.
— L^z kuģa, — inspektors turpināja, •— jūs parasti spēlējāt vistu.
— Tā ir, — Fileass Fogs atbildēja, — bet še tas grūti iespējams. Man nav ne kāršu, ne partneru.
— O! Kārtis mēs varam nopirkt! Šajos amerikāņu vagonos dabūjams viss. Un, uz partneri zīmējoties, ja varbūt kundze …
— Saprotams, cienījamais kungs! — jaunā sieviete žirgti atsaucās. — Es protu spēlēt vistu. Tas arī pieder pie angliskās audzināšanas.
— Un es domāju, — Fikss atbildēja, — ka esmu īsti labs spēlmanis. Un tā kā mēs esam trīs, tad varam spēlēt ar ceturto iedomāto.
— Ja jums patīk, labprāt, — Fileass Fogs atbildēja, laimīgs, ka var atsākt savu iemīļoto spēli arī vagonā.
Āķis tūliņ steidzās uzmeklēt vagona kalpotāju. Pēc neliela brīža viņš atgriezās ar diviem kāršu komplektiem, spēles markām un apsegtu galdiņu. Viss bij kārtībā, spēle sākās. Misis Auda pietiekoši labi spēlēja vistu, tā ka pat stingrais Fileass Fogs viņu uzslavēja. Policijas inspektors izrādījās ļoti labs spēlētājs, un tātad bij Fogam cienīgs pretinieks.
— Tagad viņš mums ir rokā, — Āķis nodomāja. — Nu viņš vairs nepakustēsies no vietas.
Pulksten vienpadsmitos rītā vilciens bij aizsniedzis divu okeānu ūdens šķirtni, tā saucamo Pasbridžeru, septiņi tūkstoši pieci simti divdesmit četras angļu pēdas virs jūras līmeņa, pašu augstāko vietu Klinšainos kalnos, kur stiepās dzelzceļa līnija. Vēl pēc aptuveni divi simti jūdzēm ceļotāji iebrauca plašajā līdzenumā, kas plešas līdz pašam Atlantijas okeānam un ļoti noderīgs dzelzceļa būvei.
Pa kalnu nogāzi plūda daudzas upītes — Norplatas upes pietekas un to pieteku pietekas. Ziemeļu un austrumu pusē apvārsni noslēdza Klinšaino kalnu grēdas pusloks ar Laramas virsotni. Starp to un dzelzceļa līniju viss apgabals bij ļoti bagāts ūdeņiem. Labajā pusē ceļam tāpat stiepās masīvs kalnāju loks, kas aizsniedzās līdz pat Arkansas upei, vienai no Misuri galvenajām pietekām.
Ap pusvieniem ceļotāji uz īsu brīdi ieraudzīja Hale- kas fortu, kas pārvalda šo apgabalu. Pēc dažām stundām Klinšaino kalnu apvidam būs cauri, tad, cerams, nekāds traucējums vairs negadīsies ceļā. Sniegs vairs nesniga. Laiks bij atmeties sauss un auksts. Vilciena izbiedēti, lieli putni aizlaidās tālumā. Neviena plēsīga zvēra, lāča vai vilka nemanīja līdzenumā. Cik tālu acs sniedza, visapkārt pletās kails stepju līdzenums.
Turpat vagonā ieturējuši diezgan izmeklētu brokastu, ceļotāji atsāka atkal savu nebeidzamo spēli. Bet tad lokomotīve piepeši sāka gari svilpt, un vilciens apstājās.
Āķis izbāza galvu ārā pa logu, bet nevarēja saskatīt iemeslu, kapēe vilciens apstājies. Tuvumā nebij nevienas stacijas.'
Misis Auda un Fikss sāka jau baiļoties, ka misters Fogs neiedomājas izkāpt no vagona. Bet viņš tikai pateica savam sulainim:
—- Ejiet palūkot, kas tur notiek.
Āķis izsteidzās laukā. Kādi četrdesmit pasažieri jau bij izkāpuši no vagoniem, arī pulkvedis Stemps Proktors bij tur.
Vilciens'bij apstājies pie sarkanas signāluguns, kas noslēdza ceļu. Mašīnists un konduktors dedzīgi strīdējās ar dzelzceļa sargu, ko tuvējās Medicenbevas stacijas priekšnieks bij atsūtijis vilcienam pretī. Pasažieri bij pienākuši klāt un ari iejaucās strīdā, it sevišķi pulkvedis Proktors ar savu dārdošo balsi un kareiviskajiem žestiem.