— Labi, — misters Fogs teica, — es izkāpšu Plamkrikā.
— Ceru, ka turpat jūs arī paliksiet, — amerikānis piebilda ar nedzirdētu bezkaunību.
— To vis nevar zināt, — misters Fogs atbildēja un atgriezās vagonā tikpat mierīgi, kā paradis.
Tur viņš apmierināja misis Audu, pārliecinādams, ka tādi balamutes nekad neesot bīstami. Fiksu viņš lūdza par liecinieku nākošā divkaujā. Atteikties Fiksam nebij iespējams, un Fileass Fogs rāmi atsāka pārtraukto partiju, absolūti mierīgi izspēlēdams to pašu nodomāto pīki.
Vienpadsmitos lokomotīves svilpiens vēstīja, ka Plamkrikas stacija klat. Misters Fogs piecēlās un, Fiksa pavadīts, izgāja uz platformas. Āķis ar diviem revolveriem viņiem sekoja. Misis Auda, bāla kā mironis, palika turpat vagonā.
Tajā oašā acumirklī atvērās arī otra vagona durvis un pulkvedis Proktors tāpat iznāca uz platformas, sava sekundanta, tādas pašas sugas jeņķa, pavadīts. Bet, tikko abi cfivkaujnieki nokāpa pa trepītēm, konduktors pieskrēja klāt, saukdams:
— Izkāpt nav atjauts!
— Kāpēc ne? — pulkvedis vaicāja.
— Tāpēc, ka vilciens desmit minūtes nokavējies un mēs tūliņ braucam tālāk.
— Bet man te jāšaujas ar šo kungu.
— Ļoti žēl, — ierēdnis atbildēja, — tomēr mēs tūliņ braucam tālāk. Paklausieties, jau zvana!
Patiešām noskanēja zvans, vilciens sāka kustēties.
— Man ir ļoti nepatīkami, — konduktors taisnojās.
— Citādi es labprāt jums izpalīdzētu. Bet, ja te mums neizdevās, jūs taču varat šauties arī ceļā.
— Es to varētu, — pulkvedis Proktors ņirgājās,
— bet nezinu, kā uz to skatās mans pretinieks.
— Es esmu ar mieru, — Fileass Fogs atbildēja.
— Nu es saprotu, ko nozīmē Amerika, — nodomāja Āķis. — Tas tomēr ir visideālākais konduktors pasaulē.
Konduktors aizvadīja abus strīdniekus un viņu sekundantus visam vilcienam cauri līdz pēdējam vagonam. Tajā bij tikai kāds desmits pasažieru. Konduktors palūdza tos uz dažām minūtēm atstāt vietas, tai abi džentlmeņi varētu nokārtot savu goda lietu.
Pasažieri labprāt bij ar mieru pakalpot šiem kungiem un izgāja laukā uz platformas.
Piecdesmit pēdu garais vagons bij kā izredzēts šādam nolūkam. Eja starp sēdekļiem bij pietiekoši plata, duelanti varēja pa to brīvi staigāt un mērķēt pēc patikas. Patiesība tā bij vispiemērotākā vieta divkaujai. Misters Fogs un pulkvedis Proktors iegāja vagonā, katrs ar sešpatronu revolveri roka. Viņu sekundanti palika ārpusē uz platformas, un duelantus.ieslēdza. Lokomotīvei iesvilpjoties, vajadzēja atskanēt pirmajiem šāvieniem . .. Tad pēc desmit minūtēm sekundanti izvāks no vagona to, kas būs vēl palicis pāri no abiem džentlmeņiem.
Tas tiešām bij gaužām vienkārši. Tik vienkārši, ka Fiksam un Āķim- sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.
Bet pirms gaidāmā lokomotīves svilpiena piepeši atskanēja mežonigi bļāvieni. Dzirdami bij arī šāvieni, taču ne 110 duelantiem ierādītā vagona. Tie rībēja ārpusē un gar visu vilcienu, kurā vaimanāja izbiedētie pasažieri.
Pulkvedis Proktors un misters Fogs izsteidzās no vagona un devās uz vilciena priekšgalu, no kurienes skanēja ļoti spēcīgi šāvieni un kliedzieni.
Viņi tūliņ bij nopratuši, ka vilcienam uzbrūk siu indiāņu banda.
Šie pārdrošie indiāņi jau vairākkārt bij apturējuši un aplaupījuši vilcienus. Nenogaidījuši vilcienu apstājamies, viņi simtiem tāpat metās pa vagona kāpšļiem kā izveicīgi klauni auļojošam zirgam mugurā.
Siu bij bruņojušies ar šautenēm, pasažieri, kas gandrīz visi bij apbruņoti, savukārt šāva ar revolveriem. Indiāņi vispirms bij uzbrukuši lokomotīvei. Mašīnists ar kurinātāju bij pa pusei apdullināti ar sitieniem pa galvu. Indiāņu virsaitis, gribēdams apturēt lokomotīvi, nejauši bij pagriezis kloķi otrādi, un vilciens nu milzīgā ātrumā joņoja uz priekšu.
Arī vagonos indiāņi bij jau ielauzušies, kā pērtiķi sarāpušies pa logiem un nu krūti pret krūti cīnījās ar pasažieriem. No uzlauztā bagāžas vagona čemodāni lidoja zemē uz ceļa. Kliedzieni un šāvieni jaucās nerimstošā jūklī.
Taču ceļotāji nikni turējās pretī. Daži aizbarikādētie vagoni kā īsti kustoši forti drāzās uz priekšu ar simts jūdžu ātrumu stundā.
No paša uzbrukuma sākuma misis Auda drosmīgi cīnījās. Turēdama revolveri rokā, viņa varonīgi aizstāvējās, šāva pa izdauzīto logu, tiklīdz kāds mežonis parādījās priekšā. Kāds divdesmits indiāņu bij jau beigti nokrituši uz sliedēm, un vagonu riteņi sašķaidīja tos kā tārpus, kas novēlās zemē no platformas.
Bet arī vairāki pasažieri, ložu trāpīti vai dabūjuši sitienus ar kasetēm pa galvu, bij pakriiuši uz soliem.
Cīņai katrā ziņā bij jāizbeidzas. Tā ilga jau desmit minūtes un beigtos ar indiāņu uzvaru, ja neizdotos apturēt vilcienu. Divas jūdzes tālu bij Kirncjas forta stacija, ja vilciens pabrauktu tai garām, laupītāji tad varētu rīkoties pēc patikas.
Konduktors cīnījās blakus Fileasam Fogam. Bet tad kāda lode nogāza viņu zemē, krizdams viņš vēl paguva iesaukties:
— Mēs esam pazuduši, ja vilcienu pēc piecām minūtēm neaptur!
— Mēs viņu apturēsim! — Fileass Fogs atsaucās un taisījās izlēkt no vagona.
— Palieciet, kungs! — Āķis iesaucās. — Tagad rīkošos es!
Fileass Fogs nepaguva aizturēt drošsirdīgo puisi, kas izlīda pa logu un, indiāņu nemanīts, parāpās zem vagona. Un tur, kamēr virs viņa galvas cīņa turpinājās, viņš ar savu veco klauna veiklību, lodērn ap galvu džinkstot, pie ausīm, atsperēm, kāpšļiem un buferiem turēdamies, rāpās uz vilciena priekšgalu. Neviens viņu nebij ievērojis un arī nevarēja ievērot.
Bagāžas vagona un tendera spraugā ar vienu roku pakāries, ar otru viņš sniedzās pēc drošības ķēdes un atkabināja to vaļā, bet vilciena kustības dēļ nekādi nevarēja atskrūvēt aizsargāķi, tad kāds spējš trieciens, vilcienam sakustoties, to izdarīja viņa vietā. Vilciens pamazām stājās, kamēr lokomotive vēl ātrākā gaitā aizjoņoja tālāk.