Inerces ietekmē vilciens vēl laiciņu slīdēja pa sliedēm, bet pasažieri ķērās pie bremzēm vagonu iekšpusē un apturēja to tikai simts soļu atstatu no Kirnejas stacijas.
Šāvienus izdzirduši, kareivji no forta steidzās šurp. To laupītāji nebij gaidījuši un, pirms vēl vilciens bij pilnīgi apstājies, metās prom un pazuda stepē.
Kad pasažieri sāka sasaukties, izrādījās, ka vairāki trūkst, un starp tiem arī drosmīgais francūzis, kuram viņiem bij jāpateicas par izglābšanu.
Trīsdesmitā nodaļa Fileass Fogs vienkārši dara savu pienākumu
Āķi ieskaitot, bij pazuduši pavisam trīs pasažieri. Vai viņi bij krituši cīņā? Vai indiāņu laupītāji tos aizveduši gūstā? Tas pagaidām palika nezināms.
Ievainotu bij diezgan daudz, tikai par laimi ne nā- vigi. Vissmagāk cietis bij pulkvedis Proktors. Viņš cīnījās drošsirdīgi, kamēr kāda lode to bij ķērusi sānos. Līdz ar citiem pasažieriem to nogādāja stacijā un sniedza nepieciešamo palīdzību.
Misis Auda bij izglābusies. Fileass Fogs, kas cīņā nemaz nesargājās, palicis pilnīgi neievainots. Fiksam tikai roka mazdrusciņ ieskrāpēta. Bet Āķis bij pazudis, un tāpēc jaunai sievietei par vaigiem ritēja asaras.
Pa to laiku visi pasažieri bij atstājuši vagonus. Riteņi bij notašķīti asinīm. Uz riteņu tapām un spieķiem karājās bezveidīgi gaļas kumšķi. Baltajā sniega klajumā varēja saskatīt asins plankumus. Pēdējie indiāņi patlaban nozuda aiz apvāršņa dienvidos uz Republikas upes pusi.
Rokas uz krūtīm sakrustojis, Fileass Fogs stāvēja nekustēdamies. Viņam bij jātiek galā ar svarīgu apņemšanos. Misis Auda, turpat līdzās stāvēdama un ne vārda neteikdama, vēroja viņu … Viņš saprata šo skatienu. Ja sulainis kritis indiāņu gūstā, vai viņa pienākums nebij lūkot to atsvabināt? …
— Es viņu atradīšu, dzīvu vai mirušu, — viņš vienkārši pateica misis Audai.
— Ak Foga kungs! — jaunā sieviete iesaucās, saķērusi viņa rokas un asarām tās slacinādama.
— Dzīvu, — Fileass Fogs piebilda, — ja mēs nezaudējam ne minūtes laika.
Ar šādu apņemšanos Fileass Fogs visu lika uz spēles. Tikai vienu pašu dienu nokavējis, viņš vairs nespēs nokļūt, uz Ņujorkas kuģa un derības būs neglābjami pazaudētas. Bet, pateicis sev: «Tas ir mans pienākums,» — viņš vairāk nevilcinājās.
Kirnejas forta komandants kapteinis bij turpat. Viņa karaspēks, ap simts kareivju, nostādīti gadījumam, ja indiāņi mēģinātu uzbrukt stacijai.
— Cienījamais kungs, — Fileass Fogs viņam teica, —• trīs pasažieri ir pazuduši.
— Nogalināti? — kapteinis vaicāja.
— Nogalināti vai sagūstīti, — Fileass Fogs atbildēja. — Par to mums jātiek skaidrībā. Vai jūs nedomājat dzīties pakaļ indiāņiem?
— Tas grūti izdarāms, — kapteinis atbildēja.
— Indiāņi var bēgt līdz pašai Arkanzai. Es nevaru pamest man uzticēto fortu.
— Tomēr, cienījamais kungs, — Fileass Fogs neatlaidās, — runa ir par triju cilvēku dzīvībām.
— Bez šaubām. Bet vai es varu riskēt ar piecdesmitām, la? glābtu trijās?
— Es nezinu, mans kungs, vai jūs to varat, bet tas ir jūsu pienākums.
— Cienījamais kungs, — kapteinis atcirta, — še neviens man nevar mācīt pienākumu.
— Labi, — Fileass Fogs vēsi atbildēja, — tad es eju viens pats.
— Jūs! — Fikss, pienācis klāt, iesaucās. — Viens pats jūs gribat dzīties pakal indiāņiem!
— Vai tad lai Jauju aiziet bojā tam nelaimīgajam, kuram mums visiem jāpateicas par savām dzīvībām? Es iešu.
— Nē! — iesaucās kapteinis dziļi aizkustināts.
— Viens pats jūs neiesiet! Jums ir krietna sirds! … Trīsdesmit viru, kas vēlas līdzi iet! — viņš piebilda, pagriezies pret saviem kareivjiem.
Tie visi bij gatavi gājēji, tā ka kapteinim pašam nācās izvēlēt sūtāmos. Viņš atskaitīja trīsdesmit vīrus un kādu vecāku seržantu nozīmēja tiem par vadoni.
— Pateicos, kapteiņa kungs! — misters Fogs sacīja.
— Vai atļauts arī man piebiedroties? — Fikss vaicāja.
— Dariet, kā paši zināt, — Fileass Fogs atbildēja.
— Bet, ja vēlaties man pakalpot, tad palieciet pie misis Audas. Gadījumā, ja man notiktu kāda nelaime…
Policijas inspektors piepeši nobāla. Tagad pamest vienu to cilvēku, kuram visu laiku neatlaidīgi un soli pa solim bij sekojis! taut lai viņš dodas prom šajā tuksnesī! Fikss cieši paskatījās džentlmenī, bet tomēr viņam tūlīt bij jānolaiž acis šā atklātā un mierīgā skatiena priekšā.
— Es palikšu, — viņš teica.
Pēc dažām minūtēm misters Fogs, cieši paspiedis roku misis Audai un atstājis viņas ziņā vērtīgo ceļasomu, aizgaja kopā ar seržantu un mazo kareivju pulciņu.
Kareivjiem viņš bij teicis:
— Mani draugi, es jums apsolu tūkstoš mārciņu sterliņu, ja mēs izglābsim gūstekņus.
Pulkstenis bij dažas minūtes pēc divpadsmitiem.
Misis Auda bij palikusi kādā stacijas istaba un domāja par Fileasu Fogu, par viņa vienkāršo cēlo augstsirdību un mierīgo drosmi. Misters Fogs bij ziedojis savu mantu un nu ari savu dzīvību lika uz spēli — bez vilcināšanās, bez skaļām frāzēm, vienkārši aiz pienākuma. Fileass Fogs viņas acīs bij varonis.
Inspektors Fikss gan tā nedomāja un nevarēja savaldīt savu uztraukumu. Nervozi viņš staigāja pa stacijas peronu. Pirmīt padevies, viņš tagad atkal ar skaidru galvu pārlika visu. Saprata, kādu muļķību izdarījis, ļaudams Fogam aiziet vienam pašam. Bij taču noņēmies sekot tam ceļojumā ap visu zemeslodi un tomēr tik vieglprātīgi palaidis no rokām! Viņš sirdījās un sodīja pats sevi, — ak, kā galvaspilsētas policijas direktors būtu rājis savu aģentu, notvertu tik naivā muļķībā!