«Dulns es esmu bijis!» viņš domāja. «Tas otrais taču viņam būs pateicis, kas es esmu, aizmucis pats pa priekšu un neatgriezīsies. Kā lai es viņu tagad vairs notveru? Kā es varēju ļauties tā apmuļķoties, kur man taču kabatā orderis viņa arestēšanai! Nē, patiešām es esmu gatavais ēzelis!»
Tā domāja policijas inspektors, kamēr stundas pēc viņa atziņas aizritēja tik lēnām. Viņš nezināja, ko iesākt. Brīžiem viņam radās vēlēšanās visu pastāstīt misis Audai. Taču pats saprata, kā viņa atzīšanos uzņems jaunā sieviete. Ko lai dara? Viņā modās vēlēšanās doties sniegā klajumā pa Fileasa Foga pēdām. Gan jau viņu atradīs. Sniegā bij redzamas kareivju pēdas! . . . Bet, tiklīdz no jauna sāks snigt, pēdas izzudis.
Fiksu pārņēma izmisums. Viņš pat juta stipru dziņu atmest šim pasākumam ar roku. Un tiešām drīz vien radās iemesls pamest Kirnejas staciju un turpināt ceļojumu, kas viņam bijis tik neveiksmīgs.
Ap pulksten diviem pēcpusdienā, kad sniegs sniga lielām pārslām, piepeši atskanēja gari svilpieni no austrumu puses. Milzīga ēna ar palsu gaismas plankumu priekšā lēnām tuvojās, tumsā tā izskatījās visai fantas- liska. Bet no austrumiem vilcienu negaidīja. Pa tālruni pieprasitā palidzība vel nevarēja būt pienākusi, bet vilciens, kas no Omahas devās uz Sanfrancisko, pienāks tikai rit. Beidzot viss noskaidrojās.
Izrādījās, ka tā ir tā pati lokomotīve, kas, pirmīt no vilciena atsvabināta, aizjoņoja drausmīgā ātruma, aizvezdama līdzi nemaņā gulošo mašīnistu un kurinātāju. Ta viņa bij noskrējusi vairak jūdžu; bet uguns krāsnī izdega, tvaiks aprāvās, un, pamazam palēninādama gaitu, viņa beidzot bij pavisam apstajusies divdesmit jūdzes aiz Kirnejas stacijas.
Mašīnists un kurinātājs bij tikai apdulluši, pēc ilgāka laika viņi atjēdzās.
Mašīnists apturēja lokomotīvi. Ieraudzījis, ka tā viena pati bez vagoniem klajuma vidū, viņš saprata, kas noticis. Kādā kārtā viņa atkabinājusies no vilciena, to viņš nezināja, bet nebij šaubu, ka vilciens palicis atpakaļ un tagad atrodas bezizejas stāvoklī.
Mašīnists nekavējās darīt savu pienākumu. Ērtāk jau būtu turpināt ceu uz Omahu, griezties atpakaļ uz viicienu daudz bistamāk, jo varbūt indiāņi tur vēl turpināja laupīšanu. Tomēr tas viņu nekavēja. Uguns atkal tika uzkurināta, tvaiks piegādāts, lokomotīve devas atpakaļ un ap pulksten diviem pienāca Kirnejas stacijā. Svilpēja miglā bij lokomotīve.
Pasažieri bij ārkārtīgi priecīgi, redzēdami, ka lokomotīve atkal stājas vilciena priekšgalā. Tagad iespējams turpināt tik nelaimīgā kārtā partraukto ceļojumu.
Kad lokomotīve bij piebraukusi, misis Auda griezās pie konduktora.
— Vai jūs taisāties braukt? — viņa tam jautāja.
— Tūliņ, kundze.
— Bet gūstekņi… mūsu nelaimīgie biedri…
— Es nevaru kavēt braucienu, — konduktors atbildēja. — Jau tā mēs par trim stundām esam novēlojušies.
— Un kad iet nākamais vilciens uz Ņujorku?
— Rītvakar, kundze.
— Rītvakar! Tas ir par vēlu! Vajadzētu uzgaidīt!
— Tas nav iespējams, — konduktors atbildēja. — Ja gribat braukt, kāpiet vagonā.
— Es nebraukšu, — jaunā sieviete atbildēja.
Fikss bij noklausījies šo sarunu. Pirms dažām minūtēm, kad lokomotīves vēl nebij, viņš cieši noņēmās braukt prom no Kirnejas, bet tagad, kad vilciens stāvēja gatavs uz braukšanu, kājas viņam bij itin kā pielipušas pie zemes. Šis stacijas perons dedzināja viņam pēdas, bet viņš nevarēja tās pacelt. Viņš cīnījās pats ar sevi. Dusmas par neizdevību aizžņaudza viņam kaklu. Viņš tomēr gribēja izturēt līdz galam.
Citi pasažieri, ari ievainotie un starp tiem pulkvedis Proktors bij jau sakāpuši vagonos. Lokomotīve bij uzkurinātā spēcigi, tvaiks šņākdams plūda pa krānu laukā. Mašīnists deva svilpienu, vilciens sāka kustēties un drīz vien pazuda acīm, baltus dūmu vālus sajaukdams ar sniega mutuļiem.
Inspektors Fikss bij palicis tepat.
Pagāja dažas stundas. Laiks bij sagriezies nejauks un loti auksts. Fikss nekustēdamies sēdēja stacijā uz kāda sola. Varēja domāt, ka viņš aizmidzis. Neskatoties uz puteni, misis Auda pastāvīgi gāja ārā. Perona galā nostājusies, viņa mēģināja saskatīt puteņa mutuļiem cauri, acīm iespiesties tajā miglā, kas aizslēpa visu apvārsni, saklausīt jel kādu skaņu. Taču nekas nebij ne redzams, ne dzirdams. Viņa iegāja,atpakaļ, lai pēc dažām minūtēm nāktu atkal laukā, bet katru reizi veltīgi.
Uznāca vakars. Meklētāji vēl neradās mājās. Kur gan vini atradās? Diezin vai panāca indiāņus? Kazi vai notika ciņa vai arī kareivji, miglā apmaldījušies, kiīda apkart? Kirnejas komandants bij kļuvis stipri nemierīgs, lai gan centās to slēpt.
Pienāca arī nakts, sniegs mazliet pārstāja, bet toties atkal pieņēmās aukstums. Visdrošākais cilvēks nevarēja bez trīsām lūkoties tumšajā bezgalībā. Klajumā valdīja absplūts klusums. Ne lidojošs putns, ne skrejošs zvērs netraucēja neaptveramo mieru.
Ļaunu paredzēdama, nomākta, baiļu pilnu sirdi misis Auda visu nakti klaiņoja pa prērijas malu. Viņas iedomas klīda nezin kur tālu un tēloja tūkstošejādas briesmas. Nav aprakstāms, ko viņa pārcieta šajās garajās stundās.
Fikss, joprojām nekustēdamies, sēdēja savā vietā, tomēr ari viņš negulēja. Ja kāds tuvojās un viņu uzrunāja, viņš tikai atmeta ar roku.
Tā pagāja nakts. Aizmiglota, nespodra saule uzlēca pār apvārsni. Sadzirdēt tomēr varēja katru mazāko troksni divu jūdžu plašā apkartnē. Fileass Fogs ar saviem pavadoņiem bij devies pret dienvidiem … Dienvidu puse bij pilnīgi tukša un klusa. Pulkstenis jau bij septiņi.
Pavisam norūpējies, kapteinis nezināja, ko iesākt. Varbūt sūtīt otru nodaļu pirmajai palīgā? Vai viņš drīkstēja upurēt vēl citus kareivjus gandrīz bez cerībām izglābt tos, kas jau aizgājuši bojā? Tomēr ilgi viņš nevilcinājās, pasauca kādu no saviem leitnantiem un pavēlēja pārlūkot apvidu pret dienvidiem. Bet tajā pašā acumirklī atskanēja šāvieni. Vai tas bij signāls? Kareivji metās laukā no forta un pusjūdzi atstatu ieraudzīja pilnīgā kārtībā tuvojamies nelielu pulciņu cilvēku.