— Ja tikai kaut kas nesalūzt, — Madžs teica, — tad mēs nokļūsim laikā.
Madža paša interesēs bij nokļūt norunātā laikā, jo pēc parašas Fileass Fogs arī viņam bij apsolījis prāvu prēmiju.
Prērija, pār kuru taisnā līnijā brauca ragavas, bij līdzena kā jūra. Labāk sakot, tā bij kā bezgalīgs aizsalis ezers. Dzelzceļš šajā apvidū stiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem, šķērsoja Graneilandu, Kolum- busu — ievērojamu Nebraskas štata pilsētu, Skuleru, Fremontu un Omahu. Ceļš visu laiku vijās gar Platas upes krastu. Ragavu braucējiem iznāca taisnāks ceļš no loka viena gala tieši uz otru. Platās upes traucējuma Madžam nebij jābaidās, jo nelielajā līkumā, ko tā meta pie Fremontas, upe jau bij aizsalusi. Tātad visā ceļā nebij paredzami nekādi šķēršļi, tikai divu kavēkļu Fileasam Fogam vēl jābaidās: ragavu salūšana un vēja grozīšanās vai norimšana.
Bet vējš nemaz nemitējās. Pavisam otrādi — pieņēmās tik stiprs, ka pat pielieca stipri atsieto mastu. Cieši' savilktās metala atsējas džinkstēja kā instrumenta stigas. Ātrā skrēja ragavām līdzi džinkstēja sēra muzika
— Šis stigas skan kā kvinta un oktāva, — Fileass Fogs piezīmēja.
Un tie arī bij vienīgie vārdi, ko viņš pateica visā šajā braucienā. Misis Auda pēc iespējas rūpīgi bij ievīstīta ceļa kažokos un segās, lai to pasargātu no aukstuma.
Bet Āķis kāri ieelpoja salto gaisu, kamēr viņa seja bij sarkana, līdzīga miglā rietošās saules ripai. Ar savu parasto optimismu viņš atkal bij sācis cerēt. Ņujorkā viņi gan vairs nenonāks rītā, bet tomēr vakarā. Iespējams, ka viņi pagūst sasniegt Liverpūles tvaikoni.
Viņam pat bij vēlēšanās savam sabiedrotajam Fik- sam sirsnīgi roku spiest. Viņš nevarēja aizmirst, ka taisni Fikss bij ierosinājis šo braucienu ragavās, vienīgo iespēju vēl laikā nokļūt Omahā. Tomēr kaut kāds instinkts viņu atturēja atklāti izrādīt savas jūtas.
Bet viens viņam neizgāja no prāta, ka Fileass Fogs nebij vilcinājies doties viņam palīgā un izpestīt no indiāņu nagiem. To darīdams, misters Fogs bij riskējis ar savu mantu un pat ar dzīvību… Nē, to viņa sulainis mūžam neaizmirsīsi
Kamēr braucēji tā nodevās katrs savām domām, ragavas nemitīgi slīdēja pa bezgalīgo sniega klajumu. Mazākām upēm un strautiem nemanot pārbrauca pāri. Baltā sega bij apslēpusi tiklab zemi, kā ūdeni. Klajums bij gluži tuksnesīgs. Atrazdamies starp Klusā okeāna dzelzceļa līniju, kas stiepās no Kirnejas stacijas uz San- Džosefu, tas izveidoja .it kā lielu, neapdzīvotu salu. Neviena ciemata, nevienas stacijas, pai neviena forta te neredzēja. Laiku pa laikam kā spoks zibens ātrumā pašāvās kāda koka balti apsnigušais skelets. Reizēm gaisā parādījās izbiedētu meža putnu bars. Vietām atkal izsalkušu, kārnu prērijas vilku bars dzinās ragavām pakaļ. Āķis ar revolveri rokā vēroja, lai tūliņ šautu, ja kāds no tiem piekļūtu tuvāk. Ja kāds šķērslis aizkavējis ragavas, braucēji nokļūtu lielās briesmās izbadojušos plēsoņu uzbrukuma dēļ. Bet ragavas izturēja un bez apstājas devās uz priekšu, gaudojošais zvēru bars drīz vien palika tālu iepakaļ.
Ap pusdienas laiku Madžs pēc dažām zīmēm vēroja, ka brauc pa Platas upes ledu. Viņš neteica nekā, bet bij pārliecināts, ka vēl pēc divdesmit jūdzēm Omahas*stacija būs aizsniegta.
Un patiešām, nepagāja vēl ne stunda, kad veiklais vadītājs atstaja stūri un metās pie buru ievelkamām virvēm, kamēr ieskrējušās ragavas vēl pusjūdzi lidoja tāpat pa sērsnu. Beidzot tās apstajas un tad parādījās baiti apsnigušu jumtu kopa, un Madžs iesaucās:
— Mēs esam klāt!
Klāt! Patiešām šī bij tā stacija, no kurienes katru dienu daudzi vilcieni iet uz Savienoto Valstu austrumiem!
Āķis ar Fiksu izlēca no ragavām, izstaipīja savus sastingušos locekļus un tad palīdzēja izkāpt arī misteram Fogam un jaunajai sievietei. Fileass Fogs bagātīgi samaksāja Madžam, Āķis tam kā draugam spieda roku, un tad visi devās uz Omahas staciju.
Pie šīs ievērojamās Nebraskas pilsētas izbeidzās Klusā okeāna dzelzceļš, kas Misisipi baseinu savieno ar Kluso okeānu. No šejienes uz Čikāgu iet cita taisna līnija, šķērsodama piecdesmit stacijas.
Tiešas satiksmes vilciens patlaban bija gatavs doties ceļā. Fileasam Fogam ar pavadoņiem tikko atlika laika iekāpt vagonā. No Omahas viņi nekā nedabūja redzēt, bet Āķis apmierinājās ar to, ka tagad jārīkojas nevis jāskatās.
Apbrīnojami ātri vilciens izbrauca cauri Ajovas štatam un Kaunsilblefas, Muanas un Ajovas pilsētām. Naktī pie Davenportas pārbrauca pāri Misisipi un tad caur Rokailendu iekļuva Ilinoisas štatā. Otrā dienā, desmitajā decembrī, četros vakarā viņi bij jau Čikāgā uz skaistā Mičiganas ezera krasta.
No Čikāgas līdz Ņujorkai ir deviņi simti jūdzes. Čikāgā vilcienu bij papilnam. Misters Fogs nekavēdamies tūliņ pārkāpa jaunā. Ātrvilciens Pitsburga— Fortaine—Čikāga, attīstīja vislielāko ātrumu it kā saprazdams, ka šim džentlmenim nav laika kavēties. Kā zibens vilciens izšāvās cauri Indiānai, Ohio, Pensilvā- nijai, Ņudžersejai, cauri pilsētām ar antīkiem nosaukumiem, no kurām dažam bij gan ielas un tramvaji, bet māju vēl ne. Beidzot parādījās Hudzona, un tad vienpadsmitajā decembri ceturksni uz divpadsmitiem vakarā vilciens pieturēja stacijā, upes labajā krastā, taisni Ziemeļamerikas—Anglijas tvaikoņu līnijas piestātnē.