Āķa seja samācās līdzi laikam, divas dienas lāga zēns nodzīvoja briesmīgās rūpēs. Bet Fileass Fogs izrādījās par norūdītu jūrnieku, viņš prata izvadīt kuģi, pat nesamazinādams tvaiku. Nespēdama pacelties viļņa virsotnē, «Henrieta» izlauzās tam cauri, ūdens šļācās pāri klājam, bet tomēr viņa izkļuva. Dažreiz milzu vilnis iz- slēja viņas pakaļgalu augšā, tā ka skrūve griezās gaisā, bet viņa tomēr gaja uz priekšu.
Taču vējš nepieņēmās tik spēcīgs, kā bij jābaidās. Tas nebij no tiem orkāniern, kas skrien ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Tas bij svaigs vējš, bet par nelaimi negrozāmi pūta no dienvidaustrumiem, ta ka buras lietot nebij iespējams. Un tomēr tās tagad būtu tik noderīgas tvaika spēka pastiprinājumam!
Sešpadsmitais decembris bij septiņdesmit piektā diena pēc izbraukšanas no Londonas. Galu galā «Henrieta» vēl nebij pārāk daudz nokavējusies. Apmēram pusceļš bij nobraukts un Jaunākie apvidi aiz muguras. Vasarā brauciens būtu viegli izdevies; turpretī ziemā te bij pats sliktakais gadalaiks. Āķis neteica ne vārda. Galu galā viņam vēl bij maza cerība, ja ari vējš kavēja, taču tvaiks darīja savu.
Tajā dienā mašīnists bij uzkāpis uz komandtilta pie Fileasa Foga un dzīvi sarunajās ar to.
Nezin kāpēc, laikam aiz ļaunas nojautas Āķis juta vieglu nemieru. Vienu ausi viņš atdotu, iai tikai ar otru dabūtu dzii dēt, par ko tie runāja. Tomēr viņš paguva uztvert dažus Fileasa Foga vārdus.
— Vai jūs esat pārliecināts par to, ko runājat?
— Pilnīgi, kapteiņa kungs, — mašīnists atbildēja.
— Neaizmirstiet, ka no paša brauciena sākuma mēs kurinām visas krāsnis. Ogu mums pietiktu lēnam braucienam no Ņujorkas līdz Bordo, bet viņu nepietiks šādam ātrumam līdz Liverpūlei.
— Es par to padomāšu, — misters Fogs atbildēja.
Nu āķis bij sapratis. Viņu pārņēma nāvīgas izbailes.
Kuģim pietrūks ogļu!
«Bet ja mans kungs tiks galā arī ar to, tad viņš ir apbrīnojams cilvēks,» Āķis domāja.
Un, saticis Fiksu, nenocietās un pastāstīja tam, kas par lietu.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka mēs tomēr braucam uz Liverpūli? — policijas aģents nošņāca caur zobiem.
— Pie joda! Protams!
— Vientiesis jūs esat! — inspektors noteica un, plecus paraustīdams, aizgāja.
Āķis gribēja tūliņ atmaksāt par šādu raksturojumu, labi saprazdams tā iemeslu. Taču arī atzina, ka Fikss, pa karstām pēdām tik neveiksmīgi sekodams viņa kungam ceļojumā ap zemeslodi, laikam jutās savā pašmīlā stipri pazemots.
Ko tagad iesāks Fileass Fogs? To uzminēt bij grūti. Tomēr laikam taču viņš bij izdomājis, ko iesākt, jo tajā pašā vakarā lika pasaukt mašīnistu un teica:
— Kuriniet, cik iespējams, kamēr vien vēl ir ogles.
Acumirkli vēlāk «Henrietas» skurstenis sāka izmest
veselus dūmu vālus.
Tātad kuģis devas tālāk ar pilnu tvaiku. Bet pēc divām dienām, kā jau mašīnists bij brīdinājis, astoņpadsmitajā decembrī viņš paziņoja, ka ogļu vairs nepietiks visai šai dienai.
— Kuriniet joprojām tāpat, misters Fogs atbildēja.
— Un vēl pastipriniet tvaika spiedienu!
Tajā dienā ap pusdienu, aprēķinājis vietas platumu un kuģa virzienu, Fileass Fogs pavēlēja Āķim atvest kapteini Spīdiju. Tas bij tikpat, it kā viņš būtu licis atraisīt tīģeri no ķēdes, un, nokāpdams pa trepēm, lāga zēns murmināja:
— Tas nu gan būs negants!
Tiešām, pēc pāra acumirkļiem, kliedzieniem un lāstiem atskanot, augšup uz klāju vēlās kāda bumba. Un šī bumba bij kapteinis Spidijs. Nebij ko šaubīties, ka tūliņ viņa plīsīs pušu.
— Kur mēs esam? — tie bij pirmie vārdi, ko Spidijs līdz ar dusmu šņākoņu izdabūja pār lūpām. Bij jābaidās, ka krietno viru ķers trieka.
— Kur mēs esam? — viņš atkārtoja, krampjaini sarauktu seju.
— Septiņi simti septiņdesmit jūdžu attālu no Liverpūles, — misters Fogs atbildēja nesatricināmi mierīgi.
— Pirāts! — ieb|āvās Endrju Spidijs.
— Es liku jūs atsaukt, kapteiņa kungs …
— Jūras laupītājs!
— … kapteiņa kungs, — Fileass Fogs turpināja, — lai lūgtu jūs pārdot man savu kuģi.
— Nē! Par visu elles naudu, nē!
— Tas tādēļ, ka man viņš jāsadedzina.
— Mans kuģis jāsadedzina!
— Jā gan, vismaz viņa augšējā koka daļa, jo mums trūkst ogļu.
— Sadedzināt manu kuģi! — kapteinis Spidijs .bez spēka ievaidējās. — Kuģi, kas man maksā piecdesmit tūkstoš dolāru!
— Te jums būs sešdesmit tūkstoši, — Fileass Fogs teica, pasniegdams saini banknošu.
Tas atstāja lielu iespaidu uz Endrju Spidiju. Viņš nebūtu amerikānis, ja sešdesmit tūkstoši dolāru viņu neaizkustinātu. Vienā acumirkli kapteinis aizmirsa savas dusmas, savu apcietinājumu, savu naidu pret šo pasažieri. Viņa kuģis bij divdesmit gadu vecs. Te tagad taču nodarāms lielic ks veikals! .. . Bumba vairs nēsipēja eksplodēt. Fileass Fogs bij apdzēsis viņas degli.
— Uti dzelzs korpuss paliek man? — kapteinis vaicāja pavisam ramā balsī.
— Dzelzs korpuss ar visām mašīnām. Tātad ar mieru?
— Ar mieru.
Un Endrju Spidijs, pagrābis banknošu saini, pārskaitīja un noglabāja to savā kabatā.
Kamēr tas viss norisinājās, Āķis bij kļuvis balts kā kaļķis. Bet Fikss gandrīz dabūja trieku. Tepat divdesmit tūkstoši mārciņu jau pagalam, un pie tam šis Fogs atdeva vēl atpakaļ dzelzs korpusu ar visām mašīnām, gandrīz vai visu kuģa vērtību! Nu jā, bankā viņš taču nozadzis veselas piecdesmit pieci tūkstoš mārciņas!
Kad Endrju Spidijs bij novietojis naudu, Fileass Fogs viņam teica:
— Nebrīnieties par visu. Jums jāzina, ka es pazaudēju divdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu, ja divdesmit pirmajā decembrī pulksten astoņos četrdesmit piecās minūtēs vakarā nenokļūstu Londonā. Es nokavēju kuģi Ņujorkā, un tā kā jūs atteicāties vest mani uz Liverpūli .