— Un esmu prātīgi darījis, velns lai parauj! — iesaucās Endrju Spidijs. — Par to es tagad nopelnu mazākais četrdesmit tūkstoš dolāru.
Tad viņš piebilda svinīgāk:
— Vai zināt ko, kaptein …
— Fog.
— .. .kaptein Fog. Ari jūs pa pusei esat amerikanis.
Un, pateicis savam pasažierim to, kas pēc viņa domām bij kompliments, viņš taisījās iet projām. Fileass Fogs to vēl aizturēja.
— Un tagad kuģis pieder man?
— Saprotama lieta. Viss, kas viņā no koka.
— Labi. Noplēsiet visu iekšējo iekārtojumu un ar Šo malku kuriniet krāsnis!
Viegli iedomāties, ka ar sausu malku tvaiku varēja uzdzīt tikpat augstu kā ar oglēm. Tajā dienā kubriks, rufi, kabīnes un viss apakšējais klājs tika sadedzināts.
Nākamajā dienā, deviņpadsmitajā decembrī, sāka dedzināt virsējo ierīci. Mastus nozāģēja un sacirta gabalos. Kuģa ļaudis strādāja neticami čakli. Āķis zāģēja, cirta, skaldīja, vārdu sakot, strādāja viens par desmitiem. Tas bij īsts postīšanas trakums.
Citu rīt, divdesmitajā decembrī, sadedzināja mastu paliekas un lielāko daļu no augšējā klāja. «Henrieta», tā apstrādāta, kļuva līdzīga peldošam pontonam.
Bet tajā dienā no kuģa varēja saredzēt Īrijas krastus ar Fasteretas bāku.
Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā kuģis bij vēl tikai iepretim Kvinstaunai, Fileasam atlika vairs divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā. Bet «Henrieta», pat ar pilnu tvaiku braukdama, tikko varēja aizsniegt Liverpūli. Un drosmīgajam džentlmenim saka pietrūkt kurināmā.
— Foga kungs, — ierunājās kapteinis Spidijs, nopietni ieinteresējies par viņa pasākumu, — man patiešām jūs žēl. Viss ir pret jums! Mēs esam vēl tikai pret Kvinstaunu.
— A! — misters Fogs iesaucās. — Vai tā ir Kvin- stauna, kuras uguņus mēs patlaban redzam?
— Jā.
— Vai mums iespejams iebraukt ostā?
— Tikai pēc trim stundām, augstākā uzplūdu laikā.
— Tad nogaidīsim, — Fileass Fogs mierīgi atteica. No viņa sejas nebij redzams, ka viņš vēlreiz taisās cīņā ar nopietnu kavēkli.
Kvinstauna ir osta Īrijas krastā, kur transatlantiskie tvaikoņi, no Savienotām Valstīm braukdami, parasti piestāj, lai nodotu maisus ar vēstulēm. Tad tās nosūta uz Dublinu ar vienmēr gatavībā stāvošu eksprešvilcienu. No Dublinas tās ar ātrbraucēju tvaikoni pārved uz Liverpūli, un tā vēstules nokļūst galā par divdesmit stundām ātrāk nekā visžiglākie jūrasbraucēji tvaikoņi.
Ko tādējādi iegūst Amerikas pasta sūtījumi, tās pašas divdesmit stundas bij nodomājis aizgūt arī Fileass Fogs. Ar «Henrietu» viņš tikai rītvakar nokļūtu Liverpūlē, turpretī šādā ceļā jau ap pusdienu, un tātad noteiktā vietā viņš varēja būt vēl pirms astoņiem un četrdesmit piecām minūtēm.
Ap pulksten vieniem pēc pusnakts «Henrieta» paisuma laikā iegriezās Kvinstaunas ostā, un Fileass Fogs, saņēmis kapteiņa Spidija spēcīgu rokas spiedienu, pameta to uz nopostītā kuģa, kas tomēr vēl bij vērts pusi no tā, kas par visu samaksāts.
Pasažieri tūliņ izcēlās malā. Fiksam šajā acumirklī
rokas dega arestēt Fogu. Tomēr viņš to nedarīja. Kāpēc? Kāda cīņa viņā gan patlaban norisinājās? Vai viņš sāka saprast, ka maldījies? Tomēr viņš neatstājās no mistera Foga. Kopā ar to, misis Audu un Āķi viņš pusdivos iekāpa vilcienā, gaismai austot, nokļuva Dublinā un tūliņ uzkāpa uz tvaikoņa, īsta dzelzs tarana, kas, viļņus šķeldams, devā*s uz priekšu.
Divdesmit pirmā decembrī pusdienas laikā Fileass Fogs beidzot izkāpa Liverpūles krastmalā. Lidz Londonai vēl atlika tikai sešas stundas.
Bet tajā acumirklī pie viņa pienāca Fikss, vienu roku uz pleca likdams un ar otru savu mandātu pastiepdams, vaicāja:
— Jūs laikam esat sers Fileass Fogs?
— Jā gan, cienījamais kungs.
— Karalienes vārdā es jūs apcietinu!
Trīsdesmit ceturtā nodaļa Āķim ir izdevība ļauni pazoboties
Fileass Fogs bij ieslodzīts cietumā. Viņu iemeta policijas karcerī, kas atradās pie Liverpūles muitas, tikai rītu viņu pārvedīs uz Londonu.
Kad Fikss apcietināja misteru Fogu, Āķis gribēja gāzties detektīvam virsū, bet polismeņi to aizturēja. Negaidītā notikuma nobiedētā misis Auda nekā nesaprata un ne vārda nevarēja izrunāt. Āķis viņai visu izstāstīja. Misters Fogs, šis godīgais un drosmīgais džentlmenis, apcietināts kā zaglis! Jaunā sieviete protestēja pret tādu apvainojumu, sirds viņai kūsāja pāri, asaras plūda no acīm, redzot, ka viņa nespēj palīdzēt savam glābējam.
Fikss bij apcietinājis Šo džentlmeni tāpēc, ka viņa pienākums to prasīja, vienalga, vai tas vainīgs vai ne — to izšķirs tiesa.
Tad Āķim ienāca prātā, ka taču vienīgi viņš vainīgs pie visas nelaimes! Kāpēc viņš misteram Fogam bij noslēpis to, ko zināja par policijas inspektoru Fiksu un tā nolūkiem? Laikā brīdināts, tas, bez šaubām, būtu pierādījis Fiksam savu nevainību, viņš būtu pārliecinājis,
ka detektīvs maldās un vismaz nebūtu uz sava rēķina vadājis lidzi šo nolādēto aģentu, kura pirmais darbs bij to apcietināt, tiklīdz viņš spēra kāju uz Apvienotās karalistes zemes. Sirdsapziņas pārmetumi nomocīja Aķi, iedomājot savu kļūdu un muļķību. Viņš raudāja, žēl bij viņā noskatīties. Viņš bij gatavs triekt galvu pret sienu!
Par spīti aukstumam viņi abi ar misis Audu palika turpat piestātnes nojumē, lai vēlreiz dabūtu redzēt misteru Fogu.
Bet Fileass Fogs bij neglābjami izpostīts taisni tajā acumirklī, kad viņš jau patlaban bij pie mērķa. Iebraucis Liverpūlē divdesmit pirmajā decembrī bez divdesmit minūtēm divpadsmitos, viņš ērti varēja nokļūt Reformatoru klubā astoņos un četrdesmit piecās minūtēs tāpēc, ka viņam vēl atlika deviņas stundas un piecpadsmit minūtes laika, bet tikai sešas bij vajadzīgas, lai nokļūtu Londonā.