Pagāja nakts. Misters Fogs gan bij nolicies gulēt, bet vai viņš aizmiga? Misis Auda ne uz mirkli neaizvēra acis. Āķis kā uzticams suns visu laiku pavadīja pie sava kunga sliekšņa.
Nākamajā rītā misters Fogs viņu pasauca un strupi pavēlēja pagādāt misis Audai brokastis. Pats viņš apmierinājās ar glāzi tējas un gabaliņu cepeša. Lai misis Auda viņu atvainojot, ka viņš nenāks lejā, jo visu dienu būšot aizņemts, kārtojot savas lietas. Arī uz pusdienu viņš neieradīšoties, tikai vakarā lūgšot misis Audu brītiņu parunāties ar viņu.
Āķim atlika vienīgi izpildīt šīs dienas programu. Viņš redzēja savu kungu tikpat mierīgu, kā parasts, bet atstāt istabā to vienu viņam negribējās. Sirds viņam bij satraukta, viņš apzinājās esam vainīgs pie visas šīs nelaimes. Ja viņš būtu brīdinājis misteru Fogu par Fiksa plāniem, tad viņa kungs šo cilvēku nebūtu vadājis sev līdzi pat līdz Liverpūlei un …
Ilgāk viņš nevarēja izturēt.
— Cienījamais kungs! — viņš iesaucās. — Foga kungs! Es esmu vainīgs pie tā, ka …
— Es neviena nevainoju, — Fileass Fogs gluži mierīgi atbildēja. — Ejiet!
Āķis atstāja istabu un gāja uzmeklēt jauno sievieti, lai paziņotu viņai sava kunga nodomu.
— Kundze, — viņš žēlojās, — es nekā nespēju! Man nav nekādas ietekmes uz kungu. Varbūt jūs …
— Kāda ietekme tad man varētu būt, — misis Auda atbildēja, — misters Fogs nepadodas nevienam! Vai viņš jel kaut cik nojautis manu bezgalīgo pateicību? Vai viņš ir lasījis manā sirdī? . . . Mīļais draugs, neatstājiet viņu ne brīdi vienu! Jūs sakāt, ka viņš vēlējās šovakar runāt ar mani?
— Jā gan, kundze. Bez šaubām, viņš gribēs nokārtot jūsu stāvokli še Anglijā.
— Tad nogaidīsim, — misis Auda domīgi noteica.
Tātad šajā svētdienā māja Seviļielā šķita pilnīgi neapdzīvota, un Fileass Fogs-pirmo reizi kopš tā laika, kad apmetās šajā mājā, kad Parlamenta torņos pulkstenis nosita pusdivpadsmit, negāja uz savu klubu.
Un kādēļ gan lai šis džentlmenis ietu uz Reformatoru klubu? Viņa kolēģi to vairs tur negaida, jo vakarvakarā, sestdien, liktenīgajā divdesmit pirmajā decembrī, pulksten astoņos un četrdesnļit piecās minūtēs Fileass Fogs nebij ieradies Reformatoru klubā, viņš* savas derības bij zaudējis. Viņam pat nevajadzēja iet pie sava baņķiera, lai paņemtu divdesmit tūkstoš mārciņas sterliņu. Viņa pretiniekiem bij Fileasa Foga čeks, un pietika uzrādīt šo čeku, lai divdesmit tūkstoš mārciņas pārskaitītu viņu rēķinā.
Misteram Fogam tātad nebij vajadzības iziet no mājas, un viņš neizgāja. Viņš palika savā istabā un kārtoja savas darīšanas. Āķis visu laiku vienā laidā skraidīja augšup un lejup pa mājas kāpnēm. Nabaga puisim likās, ka stundas neiet uz priekšu. Viņš klausījās pie sava kunga durvīm, nemaz nedomādams, ka tas būtu negodīgi! Viņš lūkojās pa atslēgas caurumu un domāja, ka viņam tiesības to darīt! Visu laiku viņš baiļojās, ka notiks katastrofa. Lāgiem viņš iedomājās Fiksu, taču viņa uzskats par to bij grozījies. Fikss bij alojies, tāpat kā daudzi citi, un, pavēlēdams Fogu apcietināt, viņš bij darījis savu pienākumu, kamēr pats Āķis … Šīs domas viņu nomāca, un viņš sevi uzskatīja par pēdējo nelieti. Kad beidzot Āķis savā vientulībā jutās pārāk nelaimīgs, viņš pieklauvēja pie misis Audas durvīm, iegāja viņas istabā, apsēdās kādā stūrī un, ņe vārda neteikdams, domīgi raudzījās uz jauno sievieti.
Ap pusastoņiem vakarā misters Fogs beidzot lika pavaicāt misis Audai, vai tā būtu ar mieru pieņemt viņu, un pēc maza brīža viņi jau bij divi vien šajā. istabā.
Fileass Fogs apsēdās krēslā pie kamīna misis Audai iepretī. Ne mazākā uzbudinājuma nemanīja viņa sejā. Mājās pārbraukušais Fogs bij uz mata tāds pats kā aizbraukušais. Tikpat mierīgs, tikpat neaizkustināms.
Minūtes piecas viņš nosēdēja, ne vārda neteikdams. Tad paskatījās misis Audā.
— Kundze, — viņš teica, — vai jūs varat piedot man, ka es jūs atvedu uz Angliju?
— Es, Foga kungs … — misis Auda atsaucās, uti viņas sirds stipri pukstēja.
— Atļaujiet man nobeigt, — misters Fogs viņu pārtrauca. — Kad man ienāca prātā aizvest jūs no tās zemes, kas jums bij kļuvusi tik bīstama, es biju bagāts un gribēju daļu no savas naudas nodot jūsu rīcībā. Jūs būtu brīva un laimīga. Tagad es esmu galīgi izpostīts.
— Es to zinu, mister Fog, — jaunā sieviete atbildēja, — un lūdzu savukārt: piedodiet man, ka esmu jums sekojusi, varbūt zināmā mērā aizkavējusi un tātad vainīga pie jūsu izpostīšanas.
— Kundze, jūs nevarējāt palikt Indijā. Jūsu dzīvība bij droša tikai tad, kad es jūs aizvedu tik tālu, ka tie fanātiķi jūs nevarētu dabūt rokā.
— Tātad, Foga kungs, misis Auda atsāka, — jūs domājat, ka ar to vien vēl nepietiek, ka esat izglābuši mani no briesmīgās nāves un ka jums jānodrošina mans stāvoklis arī še svešumā?
— Jā gan, kundze, — Fogs atbildēja, …….. bet visi apstākļi nostājušies pret mani. Tomēr es lūdzu atļauju to mazumiņu, kas man vēl atlicies, atdot jūsu rīcībā.
- Bet jūs, Foga kungs, ko jūs pats iesāksiet? — misis Auda vaicāja.
— Man, kundze, nekā nevajag, — džentlmenis vēsi atbildēja.
— Bet kā jūs domājat dzīvot?
— Kā iznāks, — misters Fogs atbildēja.
— Tornēr, es domāju, no nabadzības tādam cilvēkam 'kā jums nav jābaidās, — misis Auda iebilda. — Jūsu draugi …
— Man nav neviena drauga, kundze.
— Tad jūsu radi…
— Man vairs nav radu.
— Man jūs žēl, Foga kungs, jo vientulība ir bezgala skumja. Nevienas sirds jums nav, kam uzticēt savas sāpes! Saka, ka divatā arī nelaime esot vieglāk panesama.