— Tā saka, kundze.
— Foga kungs, — misis Auda ierunājās, pieceldamās un sniegdama roku, — vai jūs negribat iegūt reizē draugu un radu? Vai jūs nevēlaties mani par savu sievu?
Pie šiem vārdiem misters Fogs savukārt bij piecēlies kājās. Viņa acīs bij neparasts mirdzums, viņa lūpas it kā trīsēja. Misis Auda nenovērsdamās lūkojās viņā. Nopietnība, atklātība, apņēmība un maigums šīs krietnās sievietes skaistajās acīs, kura bij gatava atdot visu tam, kas viņai visu atdevis, sākumā viņu izbrīnīja, pēc tam saviļņoja. Uz mirkli viņš aizvēra acis it kā vairīdamies, lai šis skats pārāk dziļi neskar viņu, tad atkal atvēra.
— Es jūs mīlu, — viņš vienkārši teica. — Pie visa, kas svētākais pasaulē, es jūs mīlu un piederu jums!
— Ai! … — misis Auda izdvesa, piespiezdama roku pie sirds.
Pasauca Āķi. Tas tūliņ ieradās. Misters Fogs vēl turēja misis Audas roku savējā. Āķis saprata visu, un viņa platā seja staroja kā saule zenītā pie tropiskajām debesīm.
Misters Fogs apvaicājās, vai nebūšot par vēlu ataicināt Marile-Bonas draudzes mācītāju Samuelu Vilsonu.
Āķis smaidīja savu visjaukāko smaidu.
— Nekad nav par vēlu, — viņš atteica.
Pulkstenis bij tikai piecas minūtes pāri astoņiem.
— Tātad uz rītdienu, pirmdienā? — viņš vaicāja.
— Uz rītu, pirmdien? — misters Fogs jautāja, jaunajā sievietē lūkodamies.
— Uz rītu, pirmdien! — misis Auda atbildēja.
Un Āķis metās prom, cik kājas nesa.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Fileasa Foga vērtība atkal ceļas
Laiks pastāstīt, kāda pārvērtība notika sabiedrībā Anglijā pēc tam, kad tika zināms, ka septiņpadsmitajā decembrī Edinburgā apcietināts īstais bankas zaglis Džems Strands.
Pirms trim dienām Fileass Fogs vēl bij noziedznieks, ko policija gūstīja cik spēdama, tagad visgodīgākais džentlmenis, kas ar matemātisku pareizību turpināja savu ceļojumu ap zemeslodi.
Kas tas bij par uztraukumu un traci avīzēs! Kā uz burvja mājienu sacēlās kājās atkal visi derētāji par un pret viņu, ar lielāko skubu slēdza jaunas derības. Fileasa Foga vārds atkal nerimstoši skanēja biržā.
Džentlmeņa pieci Reformatoru kluba kolēģi ar saprotamu nemieru pavadīja šīs trīs dienas. Fileass Fogs, ko viņi tikpat jau kā aizmirsuši, atkal parādījās viņu acīm. Kur gan viņš patlaban atradās? Septiņpadsmitajā decembrī, kad apcietināja Džemu Strandu, bij pagājušas septiņdesmit sešas dienas no Foga aizbraukšanas, bet nekādu ziņu par viņu nebij. Vai viņš kur dabūjis galu? Vai viņš atteicies no cīņas jeb vai turpināja to pēc pazīstamā plāna? Un vai sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, astoņos un četrdesmit piecās minūtēs viņš kā kāds noteiktības dēmons patiešām parādīsies uz Reformatoru kluba sliekšņa?
Velti mēģināt aprakstīt, kādā uztraukumā angļu sabiedrība pavadīja šīs pēdējās trīs dienas. Telegramas tika sūtītas uz Ameriku, uz Āziju, lai ievāktu ziņas par Fileasu Fogu. Rītos un vakaros sūtīja uzmanīt namu Seviļielā. Nekā. Policijai pašai nekas nebij zināms par detektīvu Fiksu, kas tik nelaimīgā kārtā nokļuvis uz neīstām pēdām. Tomēr tas nekavēja derības uz arvien augstākām summām. Fileass Fogs kā rikšotājs zirgs taisīja pēdējo pagriezienu.
Sestdienas vakarā Pelmelas un pārējās tuvākās ielas bij ļaužu pilnas. Ap Reformatoru klubu drūzmējās milzīgs bars, tā ka visa kustība tur tika pārtraukta. Drūzmā strīdējās, ķīvējās, izsauca Fileasa Foga kursu kā dažkārt biržā parasto Anglijas vērtspapīru kursu. Policijai bij lielas pūles apvaldīt pūli, jo tuvāk nāca noteiktā stunda, jo lielāks pieauga uztraukums.
Tajā vakarā pieci Foga kolēģi'jau ap pulksten deviņiem no rīta bij sapulcējušies Reformatoru klubā. Abi baņķieri Džons Sulivans un Samuels Falentins, inženieris Endrju Stjuarts, Anglijas bankas direktors Gotjē Ralfs un aldaris Toms Flanagans — visi viņi satraukti gaidīja.
Kad pulkstenis radīja astoņus un divdesmit piecas minūtes, Endrju Stjuarts piecēlās un teica:
— Kungi, pēc divdesmit minūtēm mūsu un Fileasa Foga derības izšķirsies.
— Cikos pienāca pēdējais vilciens no Liverpūles? — Toms Flanagans jautāja.
— Septiņos un divdesmit trijās minūtēs, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Nākošais pienāk tikai desmit minūtes pēc divpadsmitiem.
— Labi, kungi, — Endrju Stjuarts atteica. — Ja Fileass Fogs atbraucis ar šo vilcienu, viņš būtu jau klāt. Mēs varam uzskatīt, ka derības esam vinnējuši.
— Nepārsteigsimies, bet labāk nogaidīsim, — Samuels Falentins iebilda. — Mēs labi zinām viņa noteiktību visās lietās. Nekad viņš nav atnācis ne par agru, ne par vēlu, un es nemaz nejustos pārsteigts, ja ari šovakar viņš parādītos te pašā pēdējā acumirklī.
— Bet es, — iesaucās parasti nervozais Endrju Stjuarts, — es neticēšu pat tad, ja redzēšu viņu pats savām acīm.
— Patiešām, — Toms Flanagans iebilda. — Fileasa Foga pasākums ir neprātīgs. Lai arī viņš ārkārtīgi noteikts, neparedzētiem šķēršļiem viņš nevarēs izvairīties, un pietiek jau tikai divu triju dienu nokavējuma, lai viņš būtu pazaudējis.
— Ievērojiet, — Džons Sulivans teica, — ka mēs neesam saņēmuši no sava kolēģa nekādas ziņas, lai gan telegrāfs viņam visur bij pieejams.
— Viņš ir zaudējis, kungi! — Endrju Stjuarts iesaucās. — Simtreiz viņš ir zaudējis! Jūs zināt, ka vienīgais kuģis «Ķīna», ar kuru viņš būtu varējis atbraukt tieši no Ņujorkas uz Liverpūli, pienācis vakar, te ir laikraksts «Shipping Gazette» ar pasažieru sarakstu, bet Fileasa Foga vārda tajā nav. Ari visizdevīgākajos apstākļos mūsu kolēģis var būt vēl tikai Amerikā. Esmu pārliecināts, ka viņš nokavējies vismaz par divdesmit dienām un vecajam lordam Olbermeilam viņa pieci tūkstoši mārciņas arī būs jāpazaudē.