No miklās, siltās, nesen uzartās zemes plūda spēcīga svaiga smarža. Šķiet, pati mūžam jaunā Gaja, pilna dzīvības auglīgo sulu, būtu te nogūlusies varenā tviksrriē.
Ptolemajs sajuta sevī titāna spēku. Katrs viņa varenā auguma muskulis ieguva bronzas tvirtumu. Satvēris l aidu rokās, viņš pacēla to pretī mirdzošajām zvaigznēm;,11 viņas skaistumu mezdams izaicinājumu vienaldzīgajai mūžībai.
Pagāja krietns laiks, iekams abi atkal atgriezās apkārtējā pasaulē, Skīrona laukā. Noliecies pār mīļotās seju, Ptolemajs sāka čukstēt iemīļotu vārsmu. Tagad viņam Senajiem grieķiem burvestību dieve.
Bija žēl, ka salīdzinājumā ar Aleksandru viņš to zina tik maz.
— «Tu raugies zvaigznēs, mana zvaigzne!»
Taīda lēni pagrieza galvu, ielūkodamās Ptolemajā.
— Tev ir laba izglītība, mīļais. Muļķīgi dara mani tautieši, uzskatīdami maķedoniešus par mežonīgiem kalniešiem. Tomēr esmu sapratusi — tu esi tāls Urānijai, tev labāk būt kopā ar Gāju.
Ptolemajs ieraudzīja viņas skropstas, matu cirtas uz pieres un tumšos lokus ap acīm. Viņš atskatījās. Malas laukam, kas tumsā bija šķitis milzīgs, atradās pavisam tuvu. Agra rudens garā nakts bija beigusies. Taīda paslējās augšup un izbrīnījusies raudzījās rīta blāzmā, kas cēlās augšup aiz Himēta kalna. Lejā, kur blāvoja birztala, sāka blēt aitas. Taīda gausi piecēlās un izslējās pretī pirmājiem gaismas stariem, kas vēl krasāk izcēla viņas iedegušajam ķermenim raksturīgo sarkanīgo vara nokrāsu. Rokas pacēlās pie matiem mūžsenā žestā, kas raksturīgs sievietei — skaistuma glabātājai un paudējai, tvīksmīgai un aicinošai, izzūdošai un atkal atdzimstošai, kamēr vien pastāv cilvēku dzimums. Taīda apsedzās ar himatiju, it kā būtu nosalusi, un, domās iegrimusi, ar nokārtu galvu sāka lēni soļot līdzās lepnajam Ptolemajam.
Iznākusi uz Eleistnas ceļa, Taīda devās uz Afrodītes Urānijas templi tieši cauri Kerameikam.
— Tu atkal dodies pie savas debesu mīlas valdnieces, — maķedonietis iesmējās, — it kā tu nemaz nebūtu atēniete. Aristotelis stāstīja, ka pielūgt Urāniju, dēvējot to par Anaitidu, sākušas senās tautas — varbūt asīrieši?
— Bet Krētā vēl agrāk, pēc tam Kitēras salā, kur Urānija redzama apbruņota, un tad Tēsēja tēvs Aigejs nodibināja Atēnās viņas templi, — Taīda negribīgi noteica, — bet tev nav jānāk kopā ar mani. Ej vien pie saviem draugiem… Nē, pagaidi, nostājies man kreisajā pusē!—Un Taīda, no garāmgājējiem nekautrēdamās, pieglaudās Ptolemajam un ar labo roku veidoja atvairošo Hekates zīmi.
Maķedonietis paskatījās uz to pusi un ieraudzīja vienīgi vecu, pamestu ziedokli, kaut gan kādreiz tas bijis grezns, ar drūmu masīva, tumša akmens apdari.
— Kas gan tas ir, kas spēj nobiedēt drosmīgo Taīdu, kura nebaidās no nakts, zvaigžņotas debess un draudīgām krustcelēm, kur valda Hekate?
— Tas ir ziedoklis Anterotam milestibu noliedzējam dievam, briesmīgajam un nežēlīgajam mīlestības pretstatam. Ja jau pati Afrodlte baidās no varena rota, tad mēs, viņas kalpones, vēl jo vairāk baidāmies no Anterota. Taču ciet klusu, iesim ātrāk prom no šejienes.
— Pastāsti man par Anterotu, — Ptolemajs lūdza, kad viņi bija uzkāpuši augšā, kur marmorā laistījās laukumi un templi, kas pacēlās pār Kerameiku un Basileja portiku.
— Vēlāk! Higiaine! — Taīda pacēla roku atvadu sveicienam, skriedama augšup pa Urānijas tempļa baltajam kāpnēm.
Ptolemajs, pieskāries Taīdas ceļgalam, pasniedza viņai vienkāršu ciedras koka kārbiņu. Hetēra sēdēja dārzā, priecādamās par vēlīnajām, bālajām rozēm, un tinās himatijā, vairīdamās no griezīgā vēja. Čaukstēja sausās lapas, it kā rēgi piesardzīgiem soļiem zagtos klāt saviem neizdibināmajiem mērķiem.
Taīda vaicājoši paraudzījās maķedonietī.
— Tas ir mans anakaliptērijs, — viņš nopietni sacīja, un viņam par atbildi noskanēja skaļi smiekli.
Vai tavi smiekli nav nevietā? Ptolemajs skarbi ieprasījās.
— Kāpēc gan? Tu esi man atnesis dāvanu, kadu pasniedz vīrs pēc laulības noslēgšanas, noņemdams līgavai šķidrautu. Bet tu savu anakaliptēriju dāvini atvadu dienā un pēc tam, kad esi man daudzas reizes noņēmis visus apsegus. Vai nav par vēlu?
— Saproti, atēniete vai varbūt krētiete, es tā ari nezinu, kas tu īstenībā esi…
— Vai nav vienalga? Bet varbūt tu sapņo par meiteni, kuras priekšteces ir no Ehoijām — Sieviešu saraksta?
— Cik es saprotu, ikviena īsta krētiete ir senākas dzimtas nekā visas Atēnu ciltsmātes, — Ptolemajs iebilda, — man tas nepavisam nav svarīgi. Man prātā kas cits: es neesmu tev neko dāvinājis, un tas ir par kaunu. Bet kas tad pieder man, salīdzinājumā ar tavu pielūdzēju sudraba kaudzēm? Un te… Ptolemajs nosēdās zemē un atvēra kārbiņu Taīdai uz ceļiem. No ziloņkaula un zelta darinātā statuete, bez šaubām, bija ļoti sena: ne mazāk kā tūkstoš
Kāzu davana jaunajai sievai (sengrieķu vai.) gadi bija pagājuši kopš tā laika, kad Krētas skulptora neatdarināmā māksla bija radījusi šo tēlu — sievieti, kas piedalās Tauromahijā — svētā un ar nāves briesmām saistītā rotaļā ar milzīgiem īpašas šķirnes vēršiem, kas kādreiz izaudzēti Krētā un tagad izzuduši.
Taīda uzmanīgi paņēma statueti, noglāstīja ar pirkstiem, sajūsmā noelsās un piepeši tik aizrautīgi iesmējās, ka šoreiz Ptolemajam arī bija jāpasmaida.
— Mīļais, šī mantiņa ir tās pašas sudraba kaudzes vērta, par kuru tu sapņo. Kur tu to ieguvi?
— Karā,— Ptolemajs īsi atbildēja.
— Kāpēc tad tu neatdevi to savam draugam Nearham, kurš no jums visiem vienīgais ir īsts Krētas dēls?
— Es jau gribēju. Bet Nearhs teica, ka tā esot piederīga sievietēm un vīrietim atnesot nelaimi! Viņš pakļaujas savas zemes senajām māņticībām. Tur kādreiz uzskatījuši, ka sievišķā dievietemāte esot varenāka par visiem pārējiem debesu iemītniekiem.
Taīda uzmeta maķedonietim domīgu skatienu.
— Arī šeit krietni daudz cilvēku tam tic un ir ticējuši arī agrāk.
— Varbūt tu arī?
Neatbildējusi Taīda aizvēra šķirstiņu, piecēlās un veda Ptolemaju iekšistabā, kur vēdīja siltums un psaistiju smarža. Šie eļļā ceptie miežu plācenlši ar medu Taīdai, kura reizēm tos cepa pati, padevās ļoti gardi.
Viesi apsēdinājusi, Taīda sāka rosīties pie galda, sagatavodama vīnu un asu mērci gaļai. Viņa jau zināja, ka maķedonieši netīko pēc atēniešu iemīļotajām zivīm.
Ptolemajs vēroja viņas klusās kustības. Istabā, ko krēslainu darīja zaļi aizkari, Taīda savā caurspīdīgajā un sudrabaini laistīgajā aioliešu piegriezuma hitonā no ļoti smalka persiešu aūduma šķita mēness gaismas apspīdēta, līdzīga pašai Artemīdai. Matus viņa bija palaidusi vaļā kā Pīrejas meitene, pakausi saņemot tos kopā ar vienkāršu aukliņu, un likās īsts līksmās, izaicinošās un nenogurdināmās jaunības iemiesojums. Tas apbrīnojami saskanēja ar tādas sievietes pārliecības pilno gudrību, kas apzinās savu skaistumu un prot cīnīties pret likteņa lamatām, — ar visu to, kas viņā bija no Grieķijas vislieliskākās pilsētas slavenās hetēras. Kontrasts bija satriecoši valdzinošs, un Ptolemajs, iespiedis nagus plaukstās, tik tikko neiestenējās. Atšķirtība droši vien nebūs īslaicīga. Visticamāk, ka viņš Taīdu zaudē uz visiem laikiem.
— Nebraukt es nevaru. Valdnieka dēlam klajas slikti — atkal ķilda ar tēvu. Viņš kopā ar māti aizbēdzis uz Ēpeiru. Baidos, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Aleksandrs nepametīs māti, bet tā tiecas pēc varas — un bijušajai sievai tas ir bīstami.