— Vai tad es tev ko pārmetu?
— Nē, bet tieši tas ir slikti, — Ptolemajs nedroši un skumji pasmaidīja.
Taīdai kļuva žēl jaunā un norūdītā karavīra. Viņa piesēdās tam blakus, pa paradumam glāstīdama jaunekļa cietos, cirtainos, kā jau karavīram, īsi apgrieztos matus. Ptolemajs pastiepa kaklu, lai Taīdu noskūpstītu, un ieraudzīja jaunu kaklarotu. Tieva, īpatnēji savīta tumša zelta ķēdīte bija pret vidu savienota ar divām zaigojošām spilgti dzeltena elektrona zvaigznēm.
— Tā ir jauna? Filopatora dāvana? — maķedonietis greizsirdīgi ieprasījās.
īsi, paklusi Taīdai raksturīgi smiekliņi viņam bija visvaļsirdīgākā atbilde.
— Filopatoram un jebkuram citam ir jāizpelnās tiesības uzdāvināt man vēl vienu zvaigznīti.
— Nesapratu. Kas tās par tiesībām? Katrs dāvina, ko grib vai ko var.
— Tikai ne šinī gadījumā. Paskaties uzmanīgāk. — Taīda noņēma ķēdīti un pasniedza Ptolemajam.
Katrai caurmērā vienu daktilu platajai zvaigznei bija desmit šauru, šķautņainu staru, bet vidū burts «kapa», kas arī nozīmēja skaitli desmit. Ptolemajs atdeva kaklarotu, paraustīdams plecus par zīmi, ka nesaprot.
— Piedod, biju piemirsusi, ka tu esi no Maķedonijas un vari arī nezināt hetēru paradumus, lai gan tava māte Arsinoja…
— Pagaidi, es atcerējos! Tā ir it kā izcilības zīme?
— Mīlestībā.
— Bet kapa?
— Šis burts apzīmē ne tikai skaitli, bet arī dievietes Kotito vārdu. Tās, ko godā Trāķijā un Korintā, kā arī Melnās jūras dienvidu krastos. Tu vari te pievienot trešo zvaigzni.
— Afrodlte Migonitīda! Es to nezināju un nepagūšu tev tādu uzdāvināt.
— Es to izdarīšu pati.
— Nē. Es atsūtīšu no Pellas, ja dievi būs žēlīgi Aleksandram un man — mūsu abu likteņi ir savijušies kopā. Vai nu mēs iziesim oikumenes plašumos, vai arī nonāksim pazemes valstībā, bet abi kopā.
— Man radusies ticība Aleksandram. Viņa mērķis nav zināms, bet viņam piemīt spēks, kāds netiek piešķirts parastiem cilvēkiem.
— Un man nepiemīt?
— Tik liels ne, un man tas ir pa prātam. Tu esi mans spēcīgais, gudrais un drosmīgais karavīrs un vari kļūt pat par valdnieku, bet es — par tavu valdnieci.
— Zvēru pie Hērakla Baltā Suņa, tu par to kļūsi!
— Kādreiz. Esmu tam gatava. — Taīda pieglaudās Ptolemajam, un viņi vairs neprātoja par nezināmo likteni nākotnē.
No nākotnes neizmērojamām tālēm laiks gausā straumē plūda pār viņiem, nenovēršami un nepielūdzami aiziedams neatsaucamā pagātnē. Pagāja arī abu tikšanās brīdis. Un, lūk, Taīda jau stāvēja uz sliekšņa, bet Ptolemajs, nespēdams atrauties no draudzenes, mīņājās —; viņu tirdīja nepieciešamība steigties pie Nearha, kur vajadzēja būt atvestiem zirgiem. Viņš nezināja, ka noteiktais, izpildīgais krētietis pats pēc atvadīšanās no Hēgesihoras ar nokārtu galvu vēl tikai līkumoja pa Kerameika šķērsieliņām.
— Tu man nepateici, kas notiks, ja Aleksandrs paliks dzīvs un kļūs par valdnieku pēc sava tēva, — Taīda ieprasījās.
— Būs garš ceļš, karš un atkal ceļš, palīdzi mums, ceļu dieve Atēna Keleitija. Viņš sapņo par aiziešanu līdz pasaules galam, līdz dievu mājokļiem, tur, kur lec saule. Un stageirietis Aristotelis visādi uzkurina viņā tieksmi veikt šo varoņdarbu.
— Un tu dosies kopā ar viņu?
— Līdz galam. Bet vai tu nāktu man līdzi? Ne kā kareivim, bet kā karavadonim?
— Vienmēr esmu sapņojusi par tālām zemēm, bet tālus
Afrodītes pievārds (pēc Migonijas, vietas Lakonijā, kur pastāvēja Afrodītes kults).
ceļus mums, sievietēm, citādi nav iespējams veikt kā vien uzvarētāju ratos. Kļūsti par uzvārētāju, un ja es tev vēl būšu mīļa…
Ptolemajs jau sen bija nozudis aiz tālas mājas, tomēr Taīda vēl ilgi raudzījās viņam pakaļ, līdz to no pārdomām iztraucēja verdzenes pieskāriens — bija sagatavots ūdens peldei.
Ptolemajs, cenzdamies nomākt mīlestības varu, gaja raitā solī un neatļāvās atvadām uzmest Taīdai skatienu— aizejot atskatīties bija slikta zīme. Pat uz viņas iemiesojumu marmorā — vienu no meitenēm uz Bezsparnu Nīkes tempļa balustrādes. Tur viena no Nīkēm, ģērbta plānā, senlaicīgā peplā un ar atpakaļ atmestu galvu, it ka taisītos pacelties gaisā vai nevaldāmā trauksmē mesties uz priekšu, ļoti atgādināja viņa iemīļoto. Maķedonietis, pats brīnīdamies par sevi, arvien bija piegājis pie tempļa, lai uzmestu acis bareljefam.
OTRA NODAĻA
HĒGESIHORAS VAROŅDARBS
Metageitnions — šis mēnesis, kas Atika vienmēr ir karsts, simt desmitās olimpiādes pēdējā gada bija padevies sevišķi svelmains. Debesis, parasti tik skaidras un dziļas, ka tās apdziedāja pat svešzemnieki, ieguva svina pelēku nokrāsu. Dzidrais gaiss, kas visām statujām un celtnēm vienmēr piešķīra brīnišķīgu skaidrību, sāka plūsmot un viļņoties, it kā uzmezdams Atēnām nedroša un ņirbīga svārstīguma, mānīguma un neīstuma plīvuru, kas tik raksturīgs tuksnešu zemēm tālajos dienvidu krastos.
Taīda vairs nebrauca peldēties — ceļš bija kivis pārlieku putekļains — un tikai reizēm rītausmā devās izjājienā, lai, ātri auļojot, kaut brīdi izjustu vēja vēdas uz sakarsušā ķermeņa.
Pār pilsētu smagi gūlās pēcpusdienas tveice. Visa dzīvā radība bija noslēpusies ēnā, tempju un kolonāžu vēsumā, mājokļu aizdarīto aizvirtņu tumsībā. Tikai retumis ierībējās kūtri vilkta pajūga riteņi vai nodipēja nosvīduša zirga soļi, jātniekam steidzoties nonākt pajumtē.
Hēgesihora, kā paradusi, ietraucās ātri un apstājās, neko neredzēdama, ienākot guļamistabas pustumsā no gaismas. Ne bridi nevilcinādamās, viņa nometa vieglo hitonu un apsēdās pie kājām tikpat kailajai draudzenei, kas bija izstiepusies guļvietā. Pēc ieplestajām nāsīm un krūtīm, kas bieži cilājās, Taīda noprata, ka spartiete dusmojas.
— Kas tev atgadījies? — viņa kūtri apvaicājās.
— Nezinu. Dusmojos par itin visu. Man apnikuši jūsu atēnieši — brēkulīgi, pļāpīgi, baumu kāri. Vai patiesi tie ir tie paši lieliskie celtnieki un mākslinieki, prātnieki un karavīri, par kuriem tik lepni rakstīja Perikla laikā? Vai arī kopš tā laika viss pārvērties?
— Nesaprotu, kas tev uznācis? Vai būsi ar kaut ko saindēta aizvakardienas simpozijā? Vīns man likās skāņš…
— Tev skāņš likās vīns, bet man tāda šķita mana dzīve! Atēnās sarodas arvien vairāk cilvēku. Un tie kļūst nikni sablīvētības, trokšņa un klaigu dēļ, no tā, ka mūžīgi trūkst te ūdens, te pārtikas. Šai karstumā ikviens uz pretimnācējiem noskatās kā uz ienaidniekiem. Un ginaikonomi plosās bez kāda iemesla — skaista sieviete vakaros drīz vairs nedrīkstēs rādīties agorā vai Akropolē.
— Tur es tev piekrītu. Šauri ir kļuvis Atēnās, un visā Atikā jau arī, kā stāsta, esot ap piecsimt tūkstoši cilvēku.
— Svētā māte Dēmetra! Visā Spartā nav vairāk par simtpiecdesmit tūkstošiem. Tik lielā sablīvētībā cilvēki traucē cits citu un kļūst ļauni. Tie redz greznību un skaistumu un apskauž to, piesātinādami gaisu ar melnas žults izgarojumiem.
— Nav jau tikai sablīvētība vien vainīga, Hēgesihora! Tās ir arī agrāko, bet it īpaši pērnā gada kara sekas. Mūsu skaistais valdnieka dēls, kurš nu ir Maķedonijas valdnieks un patiesībā arī Grieķijas pavēlnieks, parādīja vilka zobus, lai slavēts Likeja Apollons! Vēl šodien vergu tirgū Tēbu vīriešus pārdod par nieka simt drahmām, bet sievietes par pusotra simta. Pati pilsēta ir noslaucīta no Gajas vaiga. Visa Grieķija nodrebēja šausmās!