— Tikai ne Sparta!
Dzīres, mielasts, parasti ar flautas spēlētāju un dejotāju uzstāšanos. ««Sieviešu uzraugi», amatpersonas, kas sekoja sieviešu uzvedībai sabiedriskās vietās.
— Vai nu Sparta viena pati noturēsies viņam proti! Jūsu valdnieka Agida stāvoklis ir bēdīgs viņš gribēja būt viens, kad kopēja ciņa grieķiem būtu nesusi uzvaru, un nu ir palicis viens pret varenu ienaidnieku.
Hēgesihora iegrima domās un nopūtās.
— Ir pagājuši tikai trīs gadi, kopš pie mums ieradās maķedoniešu jaunekļi…
— Vai tikai maķedoniešu vien? Un kur tad paliek krētieši?
Spartiete satvīka, runādama tālāk:
— Filips ir nogalināts, par valdnieku kļuvis Aleksandrs, viņš tēva vietā kļuvis par Grieķijas galveno karavadoni, satriecis Tēbas un tagad…
— Dodas uz Āziju pret persiešiem, turpinādams tēva iecerēto.,
— Vai esi saņēmusi ziņas no Ptolemaja? Sen?
— Vienā no hekatombaiona drūmajām dienām. Un kopš tā laika — neko. Tiesa gan, viņš man atsūta vienu vēstuli gadā. Sākumā rakstīja pa piecām.
Kad viņš tev atsūtīja šo te? — Spartiete pieskārās trešajai zvaigznei kaklarotā, kas mirdzēja uz draudzenes kaparbrūnā kakla.
Taīda nolaida skropstas un, brīdi klusējusi, sacīja:
— Ptolemajs raksta, ka Aleksandrs apliecinājis patiesi dievišķas spējas. Viņš, tāpat kā Temistokls, vienmēr protot acumirklī izdomāt jaunu paņēmienu, pieņemt citu lēmumu, ja agrākais neder. Taču Temistokls tiecas uz rietumiem, bet Aleksandrs dodas uz austrumiem.
— Kurš tad rīkojas pareizāk?
— Kā lai es to zinu? Austrumos ir pasakainas bagātības, neskaitāmas tautas un neaptverami plašumi. Rietumos cilvēku ir mazāk, un Temistokls pat sapņoja nometināt atēniešus viņpus Jonijas jūras, taču nomira trimdā Tesālijas kalnos. Pīrejas pakalna rietumu zemesragā, kur viņam bija paticis sēdēt un raudzīties jūrā, tagad atrodas viņa kaps. Esmu tur bijusi. Tā ir vientuļa vieta, kur valda miers un skumjas.
— Kāpēc skumjas?
— Nezinu. Vai gan tu vari pateikt, kāpēc Mikēnu drupās cilvēkus pārņem dziļas skumjas, pat bailes? Nelāga, aizliegta, dievu atstumta vieta. Krētā rāda Pāsifajas kapenes, un ceļiniekus pārņem tādas pašas bailēm līdzīgas izjūtas, it kā viņiem līdzās kā ēna stāvētu šī valdniece, kurai bija spožs vārds un baismīga slava.
— Tu varētu saukties par Pantodaju, mīļā,— Hēgesihora sajūsmā noskūpstīja draudzeni, — aizbrauksim uz Temistokla kapu, paskumsim kopā! Manī rūgst savāds niknums pret šo dzīvi, man vajadzīgs mierinājums, bet es to nerodu.
— Tu pati esi burve mierinātāja, kā saka dzejnieki, — Taīda iebilda, — mēs tikai kļūstam vecākas un dzīvē skatāmies redzīgākām acīm, gaidām no tās ko vairāk.
— Ko īsti gaidi tu?
— Nezinu. Varbūt pārmaiņas, ceļojumus…
— Bet mīlestību? Un Ptolemaju?
— Ptolemajs nepieder man. Viņš ir sieviešu siržu iekarotājs, bet es nedzīvošu pie viņa vientulībā, kā to dara atēniešu vai maķedoniešu sievas, lai mani, ja es kļūtu neuzticīga, sodītu ar rafanīdu. Mani?! Bet gājusi es būtu viņam līdzi tālu, tālu! Aizbrauksim uz Pīrejas pakalnu kaut šodien. Aizsūtīšu Klonariju ar zīmīti pie Olora un Ksenofila. Viņi būs mums par pavadoņiem. Vakarā, kad karstums mazināsies, aizirsimies ar laivu un pavadīsim tur mēnesnīcas nakti līdz rītausmai.
— Kopā ar diviem vīriešiem?
— Tie abi tik ļoti mīl viens otru, ka mēs tiem esam vajadzīgas vienīgi kā draudzenes. Tie ir krietni jauni cilvēki, drosmīgi un spēcīgi. Ksenofils pagājušajā olimpiādē uzstājās kā cīkstonis no jauniešu vidus.
Taīda atgriezās mājās vēl pirms tam, kad Atēnu baltajās ielās sāka neganti svilināt saule. Dīvains domīgums bija viņu pārņēmis tur, pakalna nogāzē virs Temistokleja, kur viņas abas ar Hēgesihoru bija sēdējušas divatā, kamēr abi viņu pavadoņi, atlaidušies guļus lejā pie laivas, pārsprieda gaidāmo braucienu uz Pārnētu mežacūku medībās. Hēgesihora uzticēja draudzenei noslēpumu. Eositejs, Spartas valdnieka Agīda jaunākais brālēns, kuģošot uz Ēģipti ar lielu karavīru vienību, kuru Ēģiptes faraons Hababašs salīdzis sev par miesassardzi. Viņam laikam padomā aiztriekt persiešu satrapu. Ceļā došoties reizē seši kuģi. Un lakedaimoniešu priekšnieks aicinot viņu braukt līdzi, pareģodams brīnumskaistajai Spartas meitai slavu šajā dzejnieku un senas mākslas zemē.
Hēgesihora pievilka Taīdu sev cieši klāt un sāka pierunāt, lai tā brauc kopā ar viņu uz pasakaino Ēģipti.
Viņa varētu apciemot ari Krētu ar tik drošu apsardzi nevajadzētu baidīties ne no pirātiem, ne laupītajiem.
Taīda atgādināja draudzenei, ko Nearhs viņam abām bija stāstījis par Krētas senā skaistuma bojāeju, agra ko iedzīvotāju izzušanu, nabadzību, kāda tagad valda sala, ko izpostījuši nemitīgie dažādu cilšu uzbrukumi un kari.
Ugunsgrēkos un zemestrīcēs par akmeņu kaudzēm pārvērtušās Knosās un Faistas pilis, izzuduši senie iedzīvotāji, un neviens vairs nevar izlasīt uzrakstus aizmirstajā valodā. Tikai šur tur pakalnos vēl slejas gigantiski akmens ragi, it kā no zemes apakšas celtos augšā Zemes Turētāja Poseidona vērši, un platas kāpnes ved lejup uz svēto spēļu laukumiem. Reizēm brikšņos nejauši var atrast smagu, divu cilvēku auguma apmēru amforu lauskas ar čūskveida līkločiem uz biezajiem sāniem, bet līdzās tīros, mirguļojošos baseinos šļakstās ūdens, kas vēl arvien plūst pa ūdensvadu caurulēm…
Taīda sameklēja lādīti ar Ptolemaja dāvāto Krētas statueti, izņēma vērtīgo skulptūriņu un, atlaidusies guļvietā, sāka to aplūkot, it kā redzētu pirmoreiz. Laiks un pēdējo dienu skumjās pārdomas viņas acis bija darījušas redzīgākas. Vairāk nekā tūkstoš gadi — milzīgs laika posms, toreiz vēl nebija lielisko Atēnu un varonis Tēsējs vēl nebija braucis uz Knosu nogalinat Mīnotauru un satriekt dižās jūras valsts varenību! No šīm neizmērojamā tāluma dzīlēm pie viņas bija nonākusi šī izteiksmīgā, smalki veidotā, saspringtā seja ar lielām, vērīgām acīm un mazu, skumīgu muti. Elkoņos saliektās rokas bija paceltas ar plaukstām uz priekšu — tā bija vai nu apstāšanās, vai uzmanības zīme. Garās, meitenīgi tievās, mazliet izplestās kājas, kas bija izstieptas un balstījās uz pirkstgaliem, rādīja atspēriena mirkli pirms atraušanās no zemes. Lapiņu zelta apģērbs izskatījās pēc rakstaina priekšauta ar platu jostu, kas apņēma neticami tievu vidukli. Cieši pieguļošais ņieburs uz pleciem bija saņemts kopā ar sasējiem, atstājot krūtis atsegtas. Uz atslēgas kauliem, pie spēcīgā kakla pamatnes gulēja plata kaklarota. Tieši gulēja— «krūšukurvja stiprā izliekuma dēļ. Lente, kas aptvēra meitenes zodu, saturēja augsto, konisko matu sakārtojumu. Sī tauropola bija ļoti jauniņa, četrpadsmit, vislielākais, piecpadsmit gadus veca.
Taīda piepeši aptvēra, ka nepazīstamo Krētas meiteni nosaukusi par vēršu mednieci — tas bija Artemīdas apzīmējums. Dievi ir skaudīgi un nenovīdīgi sargā savas tiesības, tomēr dieviete neko nevarēs nodarīt meitenei, kas aizgājusi pašam Zevam nepieejamajā pagātnē un kā ēna nozudusi Aīda pazemē. Tiesa gan, Artemīda varētu saniknoties uz dzīvo Taīdu… Bet kas gan nevainīgajai medniecei ir kopīgs ar viņu, hetēru, kas kalpo Afrodītei?
Un Taīda atkal mierīgi atsāka vērot statueti. Sai modrajai meitenei ar bīstamo amatu ne sejā, ne augumā nebija palicis nekā bērnišķīga. It īpaši Taīdu aizkustināja viņas sāpīgi savilktā mute un bezbailīgais skatiens. Meitene ir zinājusi, kas viņu sagaida. Ļoti īss bijis viņas mūžs, kas veltīts ar nāves briesmām saistītai rotaļai — dejai ar plankumainajiem garragu vēršiem, kas personificēja iznīcinošo Zemes Tricinātāju Poseidonu. Sīs meitenestauropolas bija galvenās personas svētajā rituālā, kura senā, vēlāk zudusī jēga bija sievišķās virsvaldonības uzvara pār vīrišķo, dievietesmātes uzvara pār savu īslaicīgo vīru. Briesmīgais dzīvnieks tika nokausēts dejā — cīņā ar neticami ātri lēkāt apmācītām meitenēm un jaunekļiem, ko nāves dejai bija īpaši sagatavojuši sarežģītā rituāla zinātāji. Krētieši ticēja, ka tā tiek novērstas dieva dusmas, kas lēni, bet nepielūdzami pieņemas spēkā zemes» un jūras dzīlēs.