Tirgotājs atskatījās, lai ieraudzītu skaistuļu ratus, viņa lūpas jau sāka savilkties ņirdzīgā smīnā, ko tūliņ izdzēsa godbijība. Viņš bija pamanījis abus Taīdas pavadoņus, kas steidzās pakaļ draudzenēm. Labi apģērbti, skūti pēc jaunākās modes — viņi cienīgi izgāja cauri pūlim, kas pašķīrās.
— Dodu divas minas, — Taīda sacīja.
— Nē, es atnācu pirmais! — izsaucās sīrietis, atgriezies, lai paskatītos uz atēnietēm, un, kā tas raksturīgi visiem cilvēkiem, jau juta nožēlu, ka pirkums tiks citam.
— Tu devi tikai pusotras minas, — tirgotājs iebilda.
— Dodu divas. Kam tev šis skuķis — tikpat netiksi ar viņu galā!
— Beigsim strīdēties — es maksāju trīs, kā jau tu gribēji. Atsūti pēc naudas vai atnāc pats uz Taīdas māju starp Nimfu kalnu un Kerameiku.
— Taīda! — godbijīgi izsaucās kāds attālāk stāvošs cilvēks, un vēl vairākas balsis atkārtoja:
— Taīda, Taīda!
Atēniete pastiepa roku tēbiešu verdzenei, lai to novestu no paaugstinājuma — par zīmi, ka tā tagad pieder viņai. Meitene viņai pieķērās kā slīkone pasviestai virvei un, baidīdamās palaist roku vajā, nolēca zemē.
— Kā tevi sauc? — Taīda pavaicāja.
— Hēsione, — tēbiete pateica tā, ka nebija nekādu šaubu par atbildes pareizību.
— Cildens vārds, — Taīda sacīja.
— Mans tēvs ir no senas dzimtas cēlies filozofs Astiohs, — verdzene lepni atbildēja…
Taīda nemanot aizmiga un pamodās, kad dienvidu puses aizvirtņi bija atvērti notām — dienvidu vējam no jūras, kas šajā gadalaikā aizpūš no Atēnu ielām smago tveici. Svaiga un moža — Taīda vienatnē ieturēja pusdienas. Svelmaini karstās dienas bija vājinājušas Afrodītes pielūdzēju kvēli, tuvākajās dienās nebija paredzams neviens simpozijs. Vismaz divi trīs vakari bija pilnīgi brīvi. Lasīt piedāvājumus uz Kerameika sienas Taīda nebija gājusi jau daudzas dienas. „
Divas reizes uzsitusi pa galda virsu, viņa lika pasaukt pie sevis Hēsioni. Meitene, no kuras dvesmoja veselīga tīrība, ienāca, kaunēdamās par savu netīro himatiju, un hetērai pie kājām noslīga ceļos, šajā kustībā neveiklam biklumam apvienojoties ar grāciju.
Piespiedusi meiteni nomest apmetni, Taīda aplūkoja sava pirkuma nevainojamo augumu un izraudzījās no savām drēbēm vienkāršu audekla hitonu. Tumši zils himatijs nakts gaitām papildināja Hēsiones apģērbu.
Krūšu saiti tev nevajag, es ari to nevalkaju. Iedevu tev šis vecās lupatas…
Lai neizceltu mani citu starpā,— klusi pabeidza tebiete, — taču tās nebūt nav lupatas, kundze. Verdzene steigšus apģērbās, prasmīgi sakārtodama hitona krokas un lences uz pleciem. Viņa tūliņ pārvērtās pašcieņas pilnā meitenē no sabiedrības izglītotajiem augšējiem slāņiem. Viņā noskatīdamās, Taīda saprata nenovēršamo naidu, ko Hēsione bija izraisījusi savās īpašniecēs, kurām nepiemita nekas no tā, ar ko bija apveltīta verdzene. Un vispirms tās bija zināšanas, kuru trūka tagadējam Alikās mājsaimniecēm, kas bija spiestas dzīvot noslēgtu dzīvi, nemitīgi apskaužot izglītotās hetēras.
Taīda neviļus pavīpsnāja. Viņas apskauda tādēļ, ka nepazina visas hetēru dzīves puses, nesaprata, cik neaizsargāta un viegli ievainojama ir maiga, jauna sieviete, nonākdama vīriešavarā, kurš reizēm pārvēršas lopā. Hesione iztulkoja Taīdas smīnu pēc sava prāta. Pār visu seju nosarkusi, viņa steigšus pārlaida rokas apģērbam, meklēdama kādu nekārtību un neuzdrīkstēdamās pieiet pie spoguļa.
— Viss ir kārtībā,— Taīda viņai sacīja, — es domāju pati savu domu. Taču esmu kaut ko aizmirsusi, — to sacīdama, viņa paņēma skaistu sudraba jostu un aplika to verdzenei.
Hēsione atkal koši pietvīka, šoreiz aiz prieka.
— Kā lai tev pateicos, kundze? Ar ko lai atlīdzinu tavu labsirdību?
Taīda jocīgi un šķelmīgi savaikstīja seju, un tēbiete atkal saspringa. «Paies krietns laiks,» Taīda nosprieda, «iekams šī jaunā būtne atkal atgūs cilvēcisko cieņu un mieru, kāds raksturīgs brīvajiem grieķiem. Brīvajiem grieķiem… Vai tā nav verdzībai nolemto barbaru galvenā atšķirība, ka viņi ktrodas pilnīgā brīvo cilvēku varā. Un, jo ļaunāk ar viņiem apietas, jo ļaunāki kļūst vergi, un par atbildi uz to zvēriskāki kļūst vergu īpašnieki.» Taīdai, kura līdz šim bija mierīgi pieņēmusi pasauli tādu, kāda tā ir, šīs dīvainās domas iešāvās prātā pirmo reizi. Bet ja nu viņu vai viņas māti būtu nolaupījuši pirāti, par kuru cietsirdību un ļauno viltību viņa bija tik daudz dzirdējusi? Un tagad viņa, ar pletni sasista, stāvētu uz paaugstinājuma un viņu apčamdītu kāds nobarojies tirgotājs?…
Taīda pielēca kājās un ieskatījās no gaišdzeltenas cietas bronzasgatavotā spogulī, kādus feniķieši veda no zemes, kuras vārdu viņi glabāja noslēpumā. Mazliet saraukusi spītīgās uzacis, viņa centās sev piešķirt lepnaSi un bargas lemnietes sejas izteiksmi, kas nesaderējās ar acu līksmo mirdzumu. Bezrūpīgi atvairījusi juceklīgās domas par to, kas nebija noticis, viņa grasījās sūtīt Hēsioni prom. Taču kāda doma, izvērtusies jautājumā, nevarēja palikt bez izskaidrojuma.
Un Taīda sāka jauno verdzeni izvaicāt par briesmīgajām Tēbu aplenkuma un gūsta dienām, pūlēdamās noslēpt savu neizpratni: kāpēc šī lepnā un labi audzinātā meitene nebija padarījusi sev galu, bet izvēlējusies nožēlojamo verdzenes likteni?
Hēsione drīz vien saprata, kas tieši interesē Taīdu.
— Jā, es paliku dzīva, kundze. Sākumā mani apstulbināja dižās pilsētas piepešā krišana, kad mūsu mājā, tik neaizsargātā un pieejamā, iebruka zvēriem līdzīgie ienaidnieki, visu sabradādami, laupīdami un nogalinādami. Kad neapbruņotus cilvēkus, nupat vēl visu cienītus pilsoņus, kas izauguši godā un slavā, sadzen kā lopus barā, nežēlīgi sitot visus, kas atpaliek vai izrāda pretestību, apdullinot ar piķu trulajiem galiem, un ar vairogiem sagrūž iežogojumā kā tādas aitas, tad šāds pēkšņs likteņa pavērsiens visus iedzen dīvainā sastingumā.
Hēsiones augumam pārskrēja drudžainas trīsas, viņa pietvīka, taču piespieda sevi savaldīties un stāstīja tālāk, ka vieta, kur viņi sadzīti, patiesi izrādījies pilsētas lopu tirgus. Hēsiones acu priekšā viņas māti, vēl jaunu un skaistu sievieti, neraugoties uz izmisīgu pretošanos, aizrāvuši prom divi vairognesēji, un viņa nozudusi uz visiem laikiem. Pēc tam kāds aizvedis jaunāko māsiņu, bet Hēsione, kas slēpusies zem siles, pati sev par nelaimi nolēmusi aizkļūt līdz sienai, lai tur uzmeklētu tēvu un brāli Viņa nepaguvusi noiet ne divus pletrus no iežogojuma, kad viņu sagrābis kāds no zirga nolēcis karavīrs. Tas gribējis viņu iegūt turpat pie ieejas kādā tukšā mājā. Naids un izmisums Hēsionei devuši tādu spēku, ka maķedonietis sākumā nav varējis viņu pieveikt. Taču šis karavīrs laikam jau dažu labu reizi bija plosījies iekarotās pilsētās, un drīz vien viņš to sasējis un pat aizsējis muti, lai meitene nevarētu kost, un tad maķedonietis un kāds viņa karabiedrs pārmaiņus izvarojuši meiteni līdz vēlai naktij. Rītausmā apsmietā, izmocītā Hēsione aizvesta pie uzpircējiem, kuri kā maitu ērgļi sekojuši maķedoniešu armijai. Uzpircējs viņu pārdevis Brauronas clēma hipotrofam, bet tas — pēc nesekmīgiem! mēģinājumiem padarīt meiteni padevīgu un baidīdamies, ka, ta nomocīta, verdzene zaudēs cenu, — nosūtījis viņu uz lirejas tirgu.