— Es biju uzticēta dievietei Birisai un drīkstēju iepazīt vīrieti ne agrāk kā divdesmit divu gadu vecumā.
— Sī dieviete man nav pazīstama, — Taīda sacīja, vai tā valda Boiotijā?
Visur. Te, Atēnās, ir viņas templis, bet es turp iet vairs nedrīkstu. Viņa bija miera dieviete mūsu priekšle čiem minijiem, tautai, kas dzīvoja jūras piekrastē līdz doriešu iebrukumam. Kalpot tai nozīmē vērsties pret karu, bet es jau esmu bijusi par sievu diviem karavīriem un nevienu no tiem neesmu nogalinājusi. Es būtu padarījusi sev galu jau pirms tam, ja man nevajadzētu uzzināt, kas noticis ar tēvu un brāli. Ja tie ir dzīvi un nonākuši verdzībā, es kļūšu par ostas netikli un aplaupīšu neliešus lik ilgi, līdz būšu sakrājusi naudu, ar ko izpirkt tēvu — gudrāko un labsirdīgāko cilvēku visā Grieķijā. Tikai tāpēc vien esmu palikusi dzīva…
— Cik tev gadu, Hēsione?
— Astoņpadsmit, drīz būs deviņpadsmit, kundze.
— Nesauc mani par kundzi, — kājās celdamas, teica piepeša jūtu uzplūduma pārņemtā Taīda, tu nebūsi mana verdzene, es dodu tev brīvību.
— Kundze! — meitene izsaucās, un viņas kaklu aizžņaudza raudas. — Tu laikam esi cēlusies no dieviem. Kurš Grieķijā vēl būtu spējis tā rīkoties?! Tomēr atļauj man palikt tavā mājā un kalpot tev. Es daudz ēdu un gulēju, bet vienmēr es tāda neesmu. Tas bija pēc bada dienām un ilgās stāvēšanas uz paaugstinājuma vergu tirgū…t
Taīda iegrima domās, neklausīdamās meitenē, kuras kvēli izteiktais lūgums viņu bija atstājis vienaldzīgu kā dievieti. Un Hēsione vēlreiz iekšēji sarāvās un atkal atraisījās kā pumpurs, uztvērusi hetēras vērīgo un līksmo skatienu.
— Tu teici, tavs tēvs esot slavens filozofs? Vai viņš ir pietiekami slavens, lai būtu pazīstams Grieķijā, ne tikai
Septiņvārtu Tēbās?
— Reiz bijušajās Tēbās, — Hēsione rūgti pārlaboja,
Zirgaudzētājam (sengrieķu vai.).
taču filozojfu Astiohu Grieķijā pazīst. Kā dzejnieku varbūt arī ne. Vai tu par viņu neesi dzirdējusi, kundze?
— Nē. Bet es neesmu nekāda lietpratēja, lai nu paliek. Klau, ko es esmu izdomājusi… — Un Taīda izstāstīja Hēsionei savu plānu, likdama tēbietei nepacietībā nodrebēt.
Pēc Maķedonijas Filipa nogalināšanas uz Pellu ataicinātais Aristotelis pameta šo pilsētu un pārcēlās uz Atēnām. Aleksandrs viņu apgādāja ar naudu, un Stageiras filozofs nodibināja Likejā — Apollona Vilkkāvja svētajā birzī — savu skolu, retumu krātuvi un mitekli skolniekiem, kuri viņa vadībā pētīja dabas likumus. Šīs birzs vārdā arī Aristoteļa iestādījumu sāka saukt par Likeju.
Izmantojot pazīšanos ar Ptolemaju un Aleksandru, Taīda varēja griezties pie Stageirieša. Ja Hēsiones tēvs bija dzīvs, tad, lai kur viņš atrastos, valodām par tik izcilu gūstekni vajadzēja aizsniegt Likeja filozofus un zinātniekus.
No Taīdas mājām līdz Likejam bija piecpadsmit olimpiskie stadiji, pusstundu ko iet kājām, tomēr Taīda nolēma braukt ratos, lai atstātu vajadzfgo iespaidu. Viņa lika Hēsionei uzvilkt kreisajā rokā verdzenes stīpu un nest viņai nopakaļ lādīti ar retu, no tālas Sarkanās jūras salas atvestu akmeni — hrizolītu, kas bija zaļā krāsā ar dzeltenām dzirkstīm. Taīdai to bija dāvinājuši Ēģiptes tirgotāji. No Ptolemaja viņai bija zināma Stageirieša alkatīgā kāre pēc tālu zemju retumiem, un ar šo atslēgu viņa cerēja atdarīt filozofa sirdi.
Hēgesihora nezin kāpēc neatnāca uz pusdienām. Taīda gribēja paēst kopā ar Hēsioni, taču meitene pierunāja to nedarīt, citādi kalpones loma, ko viņa Taīdas mājā vēlējās godīgi pildīt, kļūtu neīsta un viņa zaudētu labās attiecības ar hetēras kalpiem un verdzenēm.
Svēto priežu galotnes mēmas un stingas slējās pret nokaitētajām debesīm, kad Taīda un Hēsione lēni soļoja uz galeriju, ko ieskāva slaidas, senas kolonnas, — tur vecais prātnieks nodarbojās ar skolniekiem. Stageirietis bija nelāgā omā un sagaidīja hetēru uz platiem pakāpieniem, ko veidoja sašķiebušās plāksnes. Jaunu ēku celtniecība vēl tikai sākās.
Kas atvedis šurp Atēnu pērkamo sieviešu lepnumu? — Aristotelis strupi noprasīja.
Taīda deva zīmi, Hēsione pasniedza atvērtu šķirstiņu, un hrizolīts — Krētas valsts simbols — iezaigojās uz melnā auduma šķirstiņa dibenā. Filozofa īdzīgā mute savilkās tikko manāmā smīnā. Viņš ar diviem pirkstiem saņēma akmeni un, grozīdams to uz visām pusēm, sāka.iplūkot pret gaismu.
— Tātad tu esi Ptolemaja draudzene? Viņš nebija talantīgs skolnieks, viņa prātu pārāk nodarbina karš un sievietes. Un tu, protams, gribi no manis kaut ko uzzināt? — Viņš uzmeta Taīdai asu, urbīgu skatienu.
Hetēra to mierīgi uztvēra, rāmi nolieca galvu tin pavaicāja, vai viņš ko nezina par Tēbu filozofa likteni. Aristotelis ilgi nedomāja.
— Esmu dzirdējis, ka viņš vai nu miris no ievainojumiem, vai arī nokjuvis verdzībā. Bet kāpēc viņš tevi interesē, hetēra?
— Un kāpēc viņš neinteresē tevi, dižais filozof? Vai tad tev vienaldzīgs Grieķijā slavena amata brāļa liktenis? — Taīda iekaisa.
— Skuķi, tava valoda kļūst nekaunīga!
— Esi žēlīgs; diženais Stageirieti! Zināšanu trūkuma dēļ esmu pārsteigta par tavu vienaldzību pret ievērojama filozofa un dzejnieka likteni. Vai gan tāda cilvēka dzīvība nav dārgums? Tu varbūt spētu viņu glābt…
— Kāpēc? Kurš gan drīkst stāties ceļā liktenim, dievu gribai? Uzvarētais boiotietis ir nonācis barbara, verga stāvoklī. Vari uzskatīt, ka filozofs Astiohs vairs neeksistē, un aizmirst viņu. Man vienalga, vai viņš aizdzits uz sudraba raktuvēm vai maļ graudus Kārijas maizniekiem. Katrs brīvais cilvēks izvēlas sev likteni. Arī boiotietis ir izvēlējies, un pat dievi tur nemēģinās neko grozīt.
Slavenais skolotājs aizgriezās un, vēl joprojām aplūkodams akmeni pret gaismu, lika saprast, ka saruna beigusies.
— Tālu gan tev vēl līdz Anaksagoram un Antifontam, Stageirieti! — nesavaldīdamās izsaucās Hēsione. — Tev tikai skauž miera un skaistuma apdziedātāja Astioha slava! Miers un skaistums tie tev ir sveši, filozof, un tu to zini!
Aristotelis pikti pagriezās atpakaļ. Viens no līdzās stāvošajiem skolniekiem, kurš klausījās sarunā, atvēzējies iesita Hēsionei pa vaigu. Tā iekliedzās un gribēja mesties virsū plecīgajam un bārdainajam apvainotājam, taču Taīda satvēra viņu aiz rokas.
— Nelietīgā verdzene, kā tu uzdrīksties!.. — skolnieks izsaucās. — Prom no šejienes, pornodionas!
— Filozofi sākuši runāt bez izlikšanās, — Taīda draiski sacīja, — bēgsim ātrāk prom no gudrības mājokja!
To teikusi, Taīda veikli izķēra hrizolltu apjukušajam Aristotelim no rokām, sarāva uz augšu himatijuun pa plato taku starp priedēm metās skriet uz ceļu, Hēsione sekoja viņai. Meitenēm pakaļ metās vairāki vīrieši — vai nu centīgi skolnieki, vai kalpi. Taīda un Hēsione ielēca ratos, kas viņas gaidīja, taču zēns, kurš pajūgu vadīja, nepaspēja saskubināt zirgus, kad tie jau bija satverti aiz iemauktiem, bet trīs spēcīgi pusmūža vīri metās uz ratu vaļējo aizmuguri, lai izrautu ārā abas sievietes.
— Neaizmuksiet, padauzas! Iekritāt gan, palaistuves! — ieaurojās virs ar platu neapgrieztu bārdu, izstiepdams roku pēc Taīdas.
Tobrīd Hēsione, izrāvusi zēnam no rokas pātagu, no visa spēka grūda to atplestajā kliedzošajā mute. Uzbrucējs novēlās zemē.
Atbrivotā Taīda atrāva vaļā somu, kas bija pakarināta ratu iekšpusē, un, paķērusi kārbiņu ar pūderi, iebēra to otram vīrietim acīs. īsais atelpas bridis neko nelīdzēja. Rati nevarēja izkustēties no vietas, bet izeja no tiem bija aizšķērsota.