Stāvoklis kļuva nopietns. Uz ceļa nebija neviena gājēja, un saniknotie filozofi viegli varēja tikt galā ar neaizsargātajām sievietēm. Zēns, kuru Taīda bija paņēmusi līdzi pavecā zirgupuiša vietā, bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, nezinādams, ko iesākt ar cilvēkiem, kas aizšķērsojuši ceļu.
Tomēr Afrodīte bija Taīdai žēlīga. No ceļa puses atskanēja riteņu un zirgu kāju klaudzoņa. Ceļa līkumā izjoņoja satracinātu zirgu četrjūgs ar sacīkšu ratiem. Zirgus vadīja sieviete. Zeltainie mati vējā plīvoja kā apmetnis — Hēgesihora!
— Taīda, draudziņ, turies!
Noprazdama, ka spartiete izdarīs kaut ko negaidītu, Taīda ieķērās ratu malā, uzsaukdama Hēsionei, lai turas, cik spēka. Hēgesihora, ātrumu nesamazinot, krasi pagrieza savu pajūgu, apbrauca Taīdas ratiem apkārt un pēkšņi parāva zirgus pa labi — izvirzītā riteņa ass aizķēra Taīdas ratu asi. Bārdaiņi, kas turēja zirgus, brēkdami rāvās
Pērkamas sievietes, staigules (sengrieķu vai.)
prom, cenzdamies izvairīties no zirgu kājām un riteņiem, kāds novēlās putekļos zirgiem zem kājām un sāpēs ievaimanājās. Taīdas zirgi rāvās uz priekšu, bet Ilegesihora, ar sievietei neiedomājamu spēku apvaldījusi savu četrjūgu, atkabināja nesabojātos ratus.
— Trenc, nekavējies! — Taīda uzsauca, spēcīgi iebelzdama zēnam.
Braucējs atguvās, un bērais zirgu pāris drāzās uz priekšu, cik jaudas, bet tam pa pēdām sekoja Hēgesihoras četrjūgs.
Aizmugurē no putekļu mākoņa skanēja brēcieni, lāsti un draudi. Hēsione neizturēja un sāka histēriski smieties, līdz Taīda sakliedza uz meiteni, kuras jūtas pēc pārdzīvotajām mocībām vēl nebija atguvušas līdzsvaru.
Viņas nepaguva ne atjēgties, kad jau bija aizdrāzušās garām Aharnas krustcelēm. Apturējušas zirgus, draudzenes pagrieza pajūgus atpakaļ, nobrauca pa labi lejā pie Ilisas un gar upīti virzījās uz Dārziem. Tikai nokļuvusi milzīgo ciprešu paēnā, Hēgesihora apturēja zirgus un izlēca no ratiem. Taīda, pieskrējusi pie viņas, draudzeni cieši noskūpstīja.
— Vai nebija lieliska hamatrohija»? Braukšanas sacīkstēs šāda riteņu saķeršanas ir ļoti bīstama.
— Tu patiesi esi kiniķu pēcnācēja, Hēgesihora. Bet ka tu gadījies uz ceļa? Lai slavēti dievi!
— Es iegriezos tev pakaļ, lai kopā pavizinatos, bet tu biji aizbraukusi uz Likeju. Nebija grūti uzminēt, ka tu meklē Hēsiones tēvu, un tas mani satrauca. Mēs neprotam runāt ar prātniekiem, bet tie lāgā neieredz hetēras, ja tās ir gan skaistas, gan gudras. Pēc prātnieku domām, šo īpašību apvienojums sievietē ir pretdabisks un bīstams, — spartiete skanīgi iesmējās.
— Un kā tev izdevās ierasties īstajā brīdi?
No Likeja birzs es pabraucu augstāk kalnos, paliku tur ar zirgiem un aizsūtīju zirgupuisi, lai stāv ceļa likumā un vēro, kad tu sāksi braukt. Viņš atskrēja ar ziņu, ka filozofi jums uzbrūk. Es tikko paguvu, pametu viņu uz ceļa.
— Ko nu iesāksim? Vajadzētu noslēpties, lai izbēgtu no soda, — tu taču sakropļoji manus ienaidniekus!
«Riteņu saķeršanās, ratiem saduroties
— Es aizbraukšu līdz Heptahalkai, kur dzīvo Diorejs, atdošu viņam ratus, un tad dosimies uz mūsu iemīļoto vietu peldēties. Lai tavs efēbs brauc man nopakaļ, līdz pagriezienam, un tur gaidiet!
Un drosmīgā spartiete aizjoņoja savā straujajā četrjūgā.
Viņas draiskojas, peldēja un nira līdz vakaram taja pašā vientulīgajā līcītī, kur pirms diviem gadiem bija izpeldējis Ptolemajs.
Apgurušas Taīda un Hēgesihora blakus izstiepās smiltīs, kas no viļņu triecieniem dūca kā bronzas plāksnes tempļa grīdā. Pa klinšu nogāzi, kas nozuda zem ūdens, žvīkstēdami un čirkstēdami vēlās oļi. Liegs vējš maigi glāstīja svelmes nogurdinātos augumus. Hēsione sēdēja pie paša ūdens. Ar rokām aptvērusi ceļgalus un atbalstījusi uz tiem zodu, viņa dziedāja kaut ko viļņu čalā nesaklausāmu.
— Saniknotais Stageirietis tevi nosūdzēs ginaikonomiem, — Taīda prātoja, — viņš mums nepiedos.
— Mani viņš nepazīst, — spartiete paķircinājās, — bet tu gan viņam pateici savu vārdu. Visdrīzāk gan viņš atsūtīs kādus desmit no saviem skolniekiem, lai izposta tavu māju.
— Vajadzēs lūgt draugus, lai pārnakšņo manā dārzā. Varbūt jānolīgst divi trīs bruņoti sargi — tas būs vienkāršāk, tikai jādabū īsti drosmīgi vīri, — Taīda domīgi sacīja, — mani Atēnu draugi man ir apnikuši.
— Man no Stageirieša nav bail, pat tad, ja tiks izdibināts, kurš uzbrauca virsū filozofiem, — Hēgesihora stingri noteica, — es taču jau esmu izlēmusi kuģot kopā ar spartiešiem uz Ēģipti. To arī es tev gribēju pateikt izbrauciena laikā.
— Ko tad tu klusēji? — Taīda piecēlās, notupās uz ceļiemun, aptvērusi, cik muļķīgs ir šis pārmetums, sāka smieties. Un pēc brīža atkal noraizējusies sarauca pieri.
— Tātad tu mani pamet Atēnās vienu?
— Nē, kāpēc gan, — Hēgesihora gluži mierīgi noraidīja, — tu brauksi kopā ar mani.
— To es neesmu solījusi ne tev, ne pati sev!
— Tā izlēmuši dievi. Biju aizgājusi pie gaišreģa, tā, kura vardu nedaudzina tapat ka tās dievietes vardu, kurai viņš kalpo.
Taīda nodrebēja un kļuva bāla, salīgi savilkdama lokanos kāju pirkstus.
— Kāpēc tu to darīji, kāpēc?
— Man grūti šķirties no tevis, bet man bija jādod atbilde Eositejam Eiripontīdam.
— Viņš cēlies no senas lakoniešu valdnieku d.iml.is? Un ko tu viņam atbildēji?
— Jā!
— Un ko teica tas, kurš spēj ielūkoties nākotne?
— Ka tavs ceļš ilgus gadus vedīs līču loču. Un manējais arī, tikai mans ceļš būs īss, kaut būšu kopā ar tevi līdz pat tā galam.
Taīda klusēdama raudzījās uz vējā drebošajām smildziņām nogāzes akmeņainajās nobirās. Hēgesihoras skatiens sekoja viņējam, un dīvainas skumjas lika spartietes apaļīgās un jutekliskās mutes kaktiņiem ievilkties dziļāk
— Kad viņi dodas ceļā? — Taīda piepeši iejautājās.
— Boēdromiona divdesmitajā dienā. No Hitijas.
— Bet kā turp nokļūt?
— Nedēļu pirms tam jāizbrauc no Pīrejas. Viņa paša kuģis uzņems mūs ar visām mantām.
— Laika nav palicis daudz, — Taida teica, pieceldamās un nopurinādama smiltis no vēdera, gurniem un elkoņiem.
Piecēlās arī Hēgesihora, ar plaukstu sakartodama smago matu sprogainās cirtas. Hēsione pieskrēja pie Taīdas ar auduma gabalu, kas kalpoja sāls noslaucīšanai, un noberzēja viņu. Gandrīz nerunādamas, draudzenes aizbrauca līdz Taīdas mājai. Hēgesihora, noslēpusi seju zem šķidrauta, spēcīga zirgupuiša pavadībā devās uz mājām, kad jau krēsloja.
Nākošajā dienā visa agora satraukti pārsprieda notikumus pie Likeja birzs. Atēnieši, lieli mēlneši un tenkotāji, stāstot par notikušo, daudz ko piepušķoja klāt. «Sakropļoto» skaits nemitīgi auga, ap pusdienas laiku. sasniegdams piecpadsmit cilvēku. Taīdas vārdu daudzināja te ar sajūsmu, te ar sašutumu, atkarībā no runātāja vecuma un dzimuma. Tomēr visas cienījamās sievietes bija vienis pratis, ka šī hetēra, krētiete no mātes puses, ir jāpārmāca: savā nekaunībā viņa nav kautrējusies iztraucēt pat lielā prātnieka mājvietas mieru. Ginaikonomi jau bija nosūtījuši savu pārstāvi pie Taīdas, lai aicinātu viņu uz tiesu nodot liecību. Un, kaut arī pašu Taīdu neapvainoja nopietnā pārkāpumā un nekas cits, izņemot naudas sodu, viņai nedraudēja pat tad, ja spriedums būtu gluži netaisns, viņas draudzene varēja tikt bargi sodīta. Liecinieki bija redzējuši sievieti, kas joņojusi ratos, un visa pilsēta taču zināja, ka tetripu — zirgu četrjūgu — spēja novaldīt vienīgi hetēra Hēgesihora. Viņas labvēļi lietu aizkavēja, bet drīz vien noskaidrojās, ka zirgu kāju un ratu riteņu sakropļots ir arī viens no ietekmīgā un dižciltīgā Aristodēma dēliem. Vēl trīs Stageirieša skolnieki pieprasīja gandarījumu par lauztām ribām, roku un kāju.