Metageitniona «drūmajās dienās» (katra mēneša trīs pēdējās dienas — veltītas mirušajiem un pazemes dieviem) pie Taīdas naktī piepeši ieradās Hēgesihora, kuru pavadīja viņas vergi un vesels pulciņš jaunu cilvēku, kas bija apkravušies ar vērtīgākās mantības saiņiem.
— Tas ir viss, — spartiete paziņoja, — pārējo es pārdevu.
— Bet zirgi?! — Taīda nobijusies izsaucās.
Draudzenes drūmā seja piepeši atplauka.
— Tie jau ir uz kuģa Mūnihijā. Un es pati arī tur būšu vēl pirms rītausmas. Kā tad ir, vai gaišreģim nav bijusi taisnība un dievu griba mūs izšķir?
— Nē!— Taīda dedzīgi attrauca. — Es arī nolēmu…
— Kad nolēmi?
— Nupat.
Lakedaimoniete iežņaudza draudzeni spēcīgos skāvienos un prieka asaras noslaucīja tās matos.
— Taču man vajadzīgs laiks, lai sapostos. Māju es nepārdošu, atstāšu to uzticamajam Akesijam. Un dārznieks ar sievu arī paliks. Pārējos — Klonariju, Hēsioni un zirgupuisi ņemšu līdzi. Vajadzēs dienas trīs…
— Lai tad būtu tā: mēs kuģojam uz Ehīnu, bet pēc trim dienām atgriezīsimies tev pakaļ.
— Nē, labāk nebrauc atpakaļ, bet gaidi mani Hēraklejā. Es sameklēšu jūrniekus, kas labprāt un nepiesaistot neviena uzmanību pārvedīs mani uz turieni. Pasteidzies, mēs esam visu norunājušas.
— Taīda, mīļā!— Hēgesihora viņu vēlreiz apskāva. — Tu man tikpat kā akmeni novēli no sirds.
Un spartiete trallinādama sāka kāpt lejup uz Pīrejas ceļu savas improvizētās vienības priekšgalā.
«Es tev novēlu, bet tu man uzvēli,» Taīda nodomāja, raudzīdamās viņai pakaļ. Augstumos virs ciprešu melna jām smailēm mirdzēja iemīļotie zvaigznāji, kas tik daudzas reizes bija uzklausījuši viņas mēmos lūgumus Afrodītei Urānijai. Hetēru pārņēma līdz šim nepazītas skumjas, it kā viņa uz visiem laikiem atvadītos no diženās pilsētas, kurā apkopots varenais desmitiem grieķu mākslinieku paaudžu radītais skaistums.
Taīda aizsūtīja Klonariju pēc Talmīda, milzīga auguma atlēta, kurš dzīvoja kaimiņos. Apbruņojies ar dunci un vara milnu, viņš dažkārt pavadīja hetēru, kurai patika paklaiņot naktī. Taīda labi maksāja, un Talmīds nedzirdamiem soļiem zagās nopakaļ, netraucēdams meitenei justies vienatnē ar nakti, zvaigznēm, dievu un varoņu statujām.
Taīda lēni soļoja uz Pelasgiku — sienu, ko no milzīgiem akmeņiem Akropoles pakājē cēluši tālie senči. Tā varbūt bija tā pati varenā tauta, kuras asinis rit puskrētietes dzīslās? Šie akmeņi vienmēr pievilkuši Taīdu. Arī tagad viņa ar roku pieskārās mūrim, ar visu augumu piekļāvās akmenim, caur plāno hitonu sajuzdama tā neizsīkstošo siltumu un cietumu.
Zvaigznēm spoži mirdzot, bezmēness nakts tumsa atgādināja melnu, caurspīdīgu audumu. Vienīgi Grieķijas dzidrais un gaismu nesošais gaiss spēja radīt šādu izjūtu. Nakts visu apņēma gluži kā bezgala plānais plīvurs, kas sedz Korintas kailās Anaitīdas statuju, — apslēpdama un vienlaikus atklādama slepenu jūtu nezināmos dziļumus.
Pa izmītiem pakāpieniem Taīda klusi uzkāpa pie Uzvaras tempļa. Aiz Pniksa kamieša iespīdējās tāla uguntiņa — lampada virs Baratra — briesmīgas aizas, kas atēniešiem lika atcerēties Zemesturētāja Poseidona dusmas. Aizā meta upurus bargajiem pazemes dieviem un Erīnijām. Taīdai vēl nenāca prātā domas par Aīdu, un viņa arī nebija izdarījusi nekā tāda, kas liktu baidīties no šīm atriebības dievēm. Tiesa gan, dievi ir skaudīgi! Spilgtais skaistums, jautrība, panākumi un dziļā cieņa — viss, ar ko Taīda bija lutināta kopš piecpadsmit gadu vecuma, varēja izraisīt viņu dusmas, un tām sekotu nelaimes. Saprātīgi cilvēki pat tīšām vēlas, lai veiksmes mītos ar neveiksmēm, laime — ar nelaimēm, uzskatīdami, ka tā viņi pasargā sevi no daudz iznīcinošākiem likteņa triecieniem. Taīdai tas šķita muļķīgi. Vai gan iespējams nopirkt sev lāimi, klanoties dievu priekšā un izlūdzoties, lai tie sūta nelaimi? Viltīgās sieviešu dzimuma dievietes spēj dot tik sāpīgu triecienu, ka pēc tam jebkura laime liksies rūgta. Nē, tad jau labāk līdzīgi Nīkei uzkāpt klints virsotnē un, ja reiz krist no tās, tad uz visiem laikiem.:.
Taīda atrāva skatienu no uguntiņas virs Baratra un nodomāja, ka rīt jāizcep magīda, upura pīrāgs Hekatei — krustceļu dievietei, kuras spēks sniedzas tālu un kura nelaiž garām novēlojušos ceļiniekus. Un vēl upuris ceļu dievei Atēnai Keleitejai. Nedrīkst aizmirst arī veiksmīga jūrasbrauciena dievi Afrodīti Eiploju. Par to parūpēsies Hēgesihora.
Taīdas vieglie, ātrie soļi skaidri atbalsojās zem viņas iemīļotā Bezspārnu Nīkes tempļa kolonādes. Viņa apsēdās uz pakāpieniem un atvadīdamās ilgi raudzījās uz sīkajām uguntiņām, kas dārgās pilsētas ielās mirgojā kā vēja izsvaidīti spīgonīši, uz Pīrejas bāku un diviem zemajiem Mūnihijas lākturiem. Kuģis, kurā brauc Hēgesihora, droši vien jau ir izgājis Saronas līcī un dodas uz dienvidiem, uz netālo Ehīnu.
Taīda nokāpa lejā uz agoru, un, kad viņa gāja garām vecajam pamestajam Niktes (Nakts) templim, no labās puses viņai garām reizē aizlaidās divi «nakts kraukļi» (ausainās pūces) — tā bija divkārša laimes zīme. Lai gan ap Atēnām un pašā pilsētā mājoja daudz šo dieves Atēnas svēto putnu, tāda sakritība Taīdai gadījās pirmoreiz. Atviegloti nopūtusies, viņa sāka ātrāk iet Dievu Mātes senās svētnīcas drūmo un masīvo sienu virzienā. Pēc senās miniju reliģijas panīkuma svētnīca bija kļuvusi par Atēnu valsts arhīvu, tomēr tie, kas vēl aizvien ticēja Rejas visvarenībai un sievietes pirmsākumam pasaulē, nāca šurp nakti, lai, piespieduši pieri pie stūra akmens, saņemtu brīdinājumu par draudošām briesmām. Taīda ilgi spieda te pieri, te deniņus pie gadsimtos nogludinātā akmens, taču nedzirdēja ne vieglu dūkoņu, ne tikko manāmu sienas drebēšanu. RejaKibele neko nezināja, tātad tuvākajā laikā hetērai nekas nedraudēja. Taīda gandrīz skriešus devās uz Kerameiku, uz savu māju, tik ātri, ka neapmierinātais Talmīds aiz muguras sāka kurnēt. Hetēra pagaidīja atlētu, apskāva viņu ap kaklu un apbalvoja ar skūpstu. Mazliet apstulbušais spēkavīrs paķēra viņu uz rokām un, kaut arī meitene smiedama pretojās, aiznesa viņu uz mājām.
Taīdas noteiktajā aizbraukšanas dienā laiks pārvērtās.
Kalnos blīvējās pelēki mākoņi, zemu nokarādamies pār pilsētu un padarīdami statuju, sienu un kolonnu zeltaino marmoru pelnaini pelēcīgu.
Eiriklidons — spēcīgs ziemeļaustrumu vējš — attaisnoja savu «platu viļņu sacēlāja» nosaukumu un ātri dzina nelielo kuģi uz Ehīnas salu.
Kuģa pakaļgalā stāvēdama, Taīda pagriezās ar muguru pret projām slīdošo Atikas krastu un ļāvās prāvo viļņu nomierinošajai šūpošanai. No prāta neizgāja vakardienas sastapšanās ar viņai nepazīstamu cilvēku, karavīru ar ievainojumu pēdām uz kailās rokas un rētu sejā, ko daļēji noslēpa bārda. Nepazīstamais bija viņu apturējis uz Trijkāju ielas pie Prāksitela darinātās Satira Periboēta («Visā pasaulē pazīstamā») statujas.
Viņā cieši bija raudzījušās vērīgas, zibošas acis, un viņa bija jutusi, ka šim cilvēkam nedrīkst stāstīt nepatiesību.
— Tu esi Taīda, — viņš sacīja smagnējā, zemā balsī,— un tu pamet mūsu Atēnas, sekodama spartietei Hrīsokoma!
Taīda pārsteigta apstiprinoši nolieca galvu.
— Ar Atēnu valsti nav labi, ja skaistums to pamet. Sieviešu, mākslas, amatu skaistums. Senāk viss skaistais plūda šurp, tagad tas no mums bēg.