— Man liekas, ak, nepazīstamais, ka manus līdzpilsoņus vairāk nodarbina tas, kā pārspēt savus sāncenšus karā un tirdzniecībā, nekā prieks par to, ko radījuši viņu senči un viņu zeme.
— Tev taisnība, jaunava. Atceries — es esmu skulptora Līsipa dniugs un arī pats esmu skulptors. Drīz mēs dosimies uz Āziju pie Aleksandra. Tev neies secen tas pats galamērķis — agri vai vēlu mēs tur satiksimies.
— Nezinu. Diezin vai. Mani liktenis vedina uz citu pusi.
— Nē, tā notiks. Tur ir Līsips — viņš jau sen grib sastapt tevi. Un es arī. Taču viņam ir savas vēlēšanās, man — savas…,
— Par vēlu, — hetēra teica, no sirds nožēlodama. Uzmanība, ko viņai izrādīja viens no Grieķijas lielākajiem māksliniekiem, glaimoja. Klīda skaistas leģendas par Prāksitela mīlestību uz Frīni, Feidija — uz Aspasiju.
— Es jau nesaku: tūlīt! Tu esi pārāk jauna. Mūsu
mērķiem vajadzīgs ķermeņa briedums, nevis slava. Gan pienāks laiks, un tad neatsaki. Higiaine!
Nepazīstamais, tā arī nenosaucis savu vārdu, platiem, cienīgiem soļiem devās prom, bet apmulsusi hetēra steidzās mājup…
TREŠA NODAĻA
BĒGŠANA UZ DIENVIDIEM
Stāvēdama uz vieglā kuģa klāja, Taīda domāja par nepazīstamo. Vai tiešām tad, kad dzīvības spēks tautā un valstī kļūst vājāks, arī skaistums taja sak panīkt un ta meklētāji dodas prom uz citām zemēm? Tā noticis ar Krētu, ar Ēģipti. Vai tiešām būtu pienākusi Grieķijas kārta? Sirds sažņaudzas, tikai atceroties vien brīnišķīgo Jaunavas pilsētu. Kas gan, salīdzinājumā ar to, ir Korinta, Argosa, nupat sagrautās Tēbas?…
Pa šūpojošos klāju neveikli soļus sperdama, pie Taīdas pienāca Klonarija.
— Vai negribas ēst, kundze?
— Vēl ne.
— Stūrmanis teica, ka drīz būšot Hēraklejas pilsēta. Paskat, visa Ehīna jau redzama pie apvāršņa.
— Kur Hēsione?
— «No čūskas dzimusī» guļ — tāpat kā viņas ciltsmāte.
Taīda iesmējās un noglāstīja meitenei vaigu.
— Neesi greizsirdīga, pamodini «No čūskas dzimušo».
Hēsione, žigli iešļākusi sev sejā jūras ūdeni, ieradās pie
savas saimnieces. Taīda apvaicājās tēbietei par viņas turpmākajiem nodomiem. Kaut arī Hēsione lūdzās, lai viņu ņem līdzi, hetērai šķita, ka meitene izdara kļūdu, pamezdama Atiku, kur būtu vairāk iespēju uzmeklēt tēvu. Vislielākais vergu tirgus Grieķijā bija Atēnās. Uz tā paaugstinājumiem ik dienas pārdeva vairākus simtus cilvēku. No tirgotājiem, kas bija saistīti ar visām Grieķijas pilsētām un valstīm ap Vidusjūru, bija cerības uzzināt kaut ko par filozofu Astiohu. Hēsione atzinās, ka pēc Hēgesihoras nakts apmeklējuma arī viņa bijusi pie gaišreģa. Tas pieprasījis kādu priekšmetu, kas piederējis
viņas tēvam. Tēbiete baiļodamās iedevusi viņam mazu, tievā ķēdītē iekarinātu gemmu, ko viņa slēpa savā matu mezglā. Zaļganajā «jūras akmenī» berilā veikls akmeņkalējs bija darinājis viņas tēva attēlu; tēvs to meitai bija iedāvinājis pirms trim gadiem. Gaišreģis īsu brīdi paturējis gemmu savos dīvainajos pirkstos ar kvadrātveida galiem, nopūties un nesatricināmā pārliecībā paziņojis, ka filozofs ir miris un, domājams, tāds pats liktenis piemeklējis arī Hēsiones brāli jau Tēbu pilsētā.
— Tagad man esi palikusi tikai tu, kundze, — Hēsione teica, neatlaidīgi uzrunādama Taīdu šajā vārdā, kaut arī hetēra viņai bija to aizliegusi, — kā gan lai es nebraucu tev līdzi un nedalos ar tevi liktenī? Neatstum mani, jā? — Meitene piespiedās Taīdas ceļgaliem.
— Acīmredzot tā ir likteņa griba! — Taīda piekrita.
— Bet es neesmu ne aristokrāta sieva, ne meita, neesmu no valdnieku dzimtas, esmu tikai hetēra, likteņa rotaļlieta, kas pilnībā atkarīga no gadījuma.
— Es tevi nekad nepametīšu, kundze, lai notiktu kas notikdams!
Taīda šķelmīgi un zinīgi paraudzījās tēbietē, mazliet pabāzusi starp lūpām mēles galiņu, un meitene pietvīka.
— Jā, jā! No Erota varas baidās pat Afrodīte, ko tad lai iesākam mēs, mirstīgās?
— Es ienīstu vīriešus, — Hēsione ar riebumu izsaucās,
— bet, ja kādu iemīlēšu… nonāvēšu viņu un pati sevi!
— Tu esi daudz bērnišķīgāka, nekā es domāju, vērodama tavu ķermeni, — hetēra gausi sacīja, piemiegdama acis, lai labāk saredzētu skatienam pavērušos Hēraklejas ostu.
Pareizi aplēsuši kuģošanas ilgumu, krastā jau stāvēja gaidītāji. Taīda ieraudzīja Hēgesihoru, ko ielenca grupa karavīru, kuru varenie augumi bija samanāmi iztālēm. Tajā pašā dienā kuģis, kas Hēgesihoru bija aizvedis no Atēnām un stāvēja Hēraklejā, gaidīdams Taīdu, devās triju dienu braucienā uz Gitiju, netālu no Eirotas upes grīvas, dziļi Lakonijas līcī, kur spartiešu kuģi tika gatavoti ceļam. Ja turpinātu pūst eiriklidons, ceļā paietu ne vairāk par divām dienām, taču šajā gada laikā ziemeļaustrumu vēji nebija noturīgi.
Hēgesihoras draugs atradās Gitijā, pulcinādams kopā savu lielo vienību. Kuģi komandēja viņa hekatontarhs — simtnieks, kurš Taīdai nepatika, jo ar pārāk neslēptiem skatieniem pūlējās izurbties cauri viņas himatijam. Bet Hēgesihora ar šo karavīru apgājās, kā vien viņai ienāca prātā, nelikdamās zinis, ka hekatontarhu atklāti dievināja mazākie priekšnieki un vienkāršie šķēpneši, kas te bija par airētājiem, kā arī vecais vienacainais stūrmanis, kura vienīgā — apaļā acs, gluži kā ciklopam, paguva ievērot visu, kas notika apkārt. Vismazākā kļūme aira vēzienā, nereizē pagriezta stūre, no kā tikko manāmi palēninās kuģa gaita, — tas viss izraisīja skarbu uzkliedzienu, kam sekoja dzēlīgs joks. Karavīri veco stūrmani bija iesaukuši par Feniķieti, tomēr izturējās pret viņu godbijīgi.
Lakonijas līča ūdeņi, gludi kā Gulbja meitas gaišzilais spogulis, ko tai dāvinājusi pati Afrodīte, šķita palēninām kuģa gaitu gluži kā biezs dzēriens. Pusceļā, iepretim Ciprešu zemesragam, jīira kļuva zaļa kā zāle. Līdz šejienei atplūda Eirotas — lielas upes ūdeņi, tās augštecē, divsimt četrdesmit stadijus no ostas, atradās Lakedaimonijas galvaspilsēta Sparta. Kreisajā pusē slējās stāvā, klinšainā un mežonīgā Tāigeta kalnu grēda, visā Grieķijā pazīstamā vieta, kurp atnesa jaundzimušos, kuriem lietpratēji no vecajo vidus bija atraduši kādus trūkumus augumā vai veselībā. Tuvojās Smēnas grīva ar Lajas ostu, kurā blīvējās daudzi nelieli kuģi. Karavīru kuģis pabrauca tai garām, apliecot loku ap platu zemesragu, aiz kura atradās Lakedaimonijas galvenā osta Gitija.
Kuģis piestāja dienvidu līcī, tur, kur zemesraga stāvā nogāze aizliecās uz ziemeļiem, noslēgdama ostas iekšdaļu. Dziļais ūdens vizēja kā tumšs spogulis, kaut arī lietus mākoņus nesošais nots — dienvidu vējš — ar joni brāzās no piekrastes kalnu grēdas, triekdamies pret līča pretējo malu. Kuģa klājs izrādījās olektis četras zemāks par piestātni, un piestātnes malas nodeldētie baļķi atradās kuģa pakaļgalā stāvošās Taīdas un Hēgesihoras galvu augstumā. Abas hetēras, kas bija ģērbušās spilgtos hitonos: Taīda zeltaini dzeltenā, bet spartiete — melnā kā nakts, kas apbrīnojami izcēla viņas matu zeltaino radumu, — uzreiz tika pamanītas. Ar saucienu «Eleleu!», «Eleleu!» pie viņām pieskrēja vairāki karavīri un visiem pa priekšu bārdainais milzis Eositejs, kurš pastiepa Hēgesihorai pretī abas rokas. Viņa noraidīja Eositeja palīdzību un norādīja viņam uz kuģa priekšgalu, kur zem niedru nojumes mīņājās četri zirgi. Kad kareivji un divi zirgupuiši sāka uzmanīgi vest laukā apkārt šķielējošos un ausis smailējošos ērzeļus, spartieši sastinga ne mazākā sajūsmā kā abu sieviešu priekšā. Dīseles zirgu pāris bija tās retās spalvas krāsas, ko atēnieši sauc par leukofaēs — žilbinoši balts, bet piejūga pāris — leukopirri — zeltaini ruds — tāpat kā viņu saimnieces mati. Baltās un zeltainās krāsas savienojums tika uzskatīts par īpaši laimīgu kopš tā laika, kad no senās Krētas tika pārņemta māksla izgatavot hrīselefantas dievu statujas.