— Pagaidām man ir mans četrjūgs, skaistums un jaunība. Bet kas būs vēlāk? Spartieši ir nabadzīgi — redzi, pat valdnieka radinieks dodas par algotni uz svešu zemi. Tādēļ jau es esmu hetēra Atēnās. Mani tautieši, šķiet, ir aizrāvušies ar fizisko pilnību un kareivisko audzināšanu, bet tagad ar to nepietiek, lai pasaulē gūtu panākumus. Senatnē bija citādi.
— Tu gribi teikt, ka lakonieši izglītību un plāta attīstību apmainījuši pret fizisko pilnību?
— Vēl sliktāk. Viņi savu jūtu un saprāta pasauli atdeva, lai kļūtu pārāki par visiem karos, un tūdaļ nonāca nežēlīgas oligarhijas varā. Nepārtrauktos karos viņi nesa nāvi un postu citām tautām, nevēlēdamies nevienam un nekur piekāpties. Un tagad manu tautiešu Spartā ir daudz mazāk nekā Atikā atēniešu. Un spartietes atdodas pat saviem vergiem, lai tikai rastos vairāk zēnu, kuru dzimst ļoti maz.
— Nu es saprotu, kāpēc tu negribi palikt šeit, piedod manu nezināšanu. — Taīda apskāva Hēgesihoru, un tā aizkustināta piekļāvās draudzenei tāpat kā Hēsione.
Spartieši negribēja tik ātri laist prom savas apburošās viešņas, dienu no dienas pierunādami tās atlikt aizbraukšanu. Beidzot Taīda kategoriski paziņoja, ka viņas ļaudis izklīdīšot un viņai pienācis laiks sakārtot uz ātru roku ceļā līdzpaņemtās mantas.
Atpakaļceļš vilkās daudz ilgāk. Taīda gribēja labi apskatīt viņai nepazīstamo zemi. Tāpēc Hēgesihora un Eositejs aizjoņoja četrjūgā, bet Menedēms kļuva par Taīdas pajūga vadītāju. Viņi brauca nesteigdamies, reizēm nogriezdamies no galvenā ceļa, lai apskatītu kādu leģendāru vietu vai senu templi. Taīdu pārsteidza daudzie Afrodītes, nimfu un Artemīdas tempļi. Apmēros nelielie tempļi slēpās svētajās birzīs, ar kurām visa Lakodaimonija bija gluži kā nosēta. Sievišķo dievību pielūgšana Spartā atbilda tam augstajam stāvoklim, kadu ieņēma turienes sievietes — viņas visur brīvi brauca un gāja bez pavadoņiem, vienas pašas devās tālos izbraucienos. Hetēru nepārsteidza meiteņu piedalīšanās vingrošana, atletikas sacensībās un sabiedriskās svinībās kopā ar jaunekļiem— par to viņa bija daudz dzirdējusi. Sveikos te sapulcējās ne tikai kaili jaunekļi, kas rādīja savus sasniegumus, bet arī meitenes, kas garām sajūsmināto skatītāju pūlim lepni soļoja uz templi, lai tur upurētu un dejotu svētās dejas.
Visas Korintas augstākās skolas hetēras sevi uzskatīja par deju lietpratējām un mācīja jaunās skolnieces — auletrīdas. Aristokla seno sacerējumu par dejām viņas mācījās no galvas. Bet dejas, ko tieši uz ielām lieliski dejoja daudzi cilvēki kopā, Taīda pirmo reizi mūžā ieraudzīja Lakonijas galvaspilsētā. Par godu Artemīdai, kas šeit tika uzskatīta par nevainojamas veselības dievi, pilnīgi kailas meitenes uņ jaunekļi dejoja «Kariatīdu —ļoti cēlu un majestātisku deju — vai arī «Tīrības un skaidrības» deju. Vecāki cilvēki — kaili vīrieši un sievietes dejoja «Hormosu», rokas saķērušies, tie griezās aplī, atveidodami kaklarotu.
Hetēru gluži apbūra bērnu deja ar ūdens kausiem. Viņai kaklā sakāpa sajūsmas asaras, skatoties uz brīnumskaisto spartiešu bērnu rindām — tie bija veselības pilni un apbrīnojami valdīja par sevi. Tas viss Taīdas atmiņa atdzīvināja senās Krētas paražas un nostāstus par Krelas ArtemīdasBritomartīdas svētkiem.
Senās reliģijas ietekme ar sievišķo dievību virskundzību šeit bija jūtama daudz spēcīgāk nekā Atikā. Tā kā Spartā bija mazāk cilvēku, tad zemes iznāca vairāk un lakonieši varēja atvēlēt vietu pļavām un birzīm. Patiesi, Taīda ce}ā bija redzējusi daudz vairāk ganāmpulku nekā tikpat garā ceļa gabalā no Atēnām līdz Sūnijam — Atikas galējam zemesragam, kur virs briesmīgas kraujas pie krasta klints paceļas jaunais Zilacainās Jaunavas templis.
Menfedēms un Taīda Gitijā nokļuva tikai pēc saulrieta un tika sagaidīti ar ilga mūža un daudzu bērnu vēlējumiem, kādus mēdz izteikt laulību svinībās. Menedēmu tas nezin kāpēc sadusmoja, viņš jau grasījās pamest flautistes.
Jautro cīņu biedru pulciņu, kad pēkšņi ieradās maza auguma mesēnietis un paziņoja, ka rītdienas medībām viss sagatavots. Visi karaspēka priekšnieki, sākot ar pašu stratēģu Eositeju un beidzot ar pēdējo dekarhu, uzgavilēja.
Plašajos meldrajos starp Eirotas upi un Helu bija apmeties milzīgu mežacūku bars. To nakts uzbrukumi bija nodarījuši lielus postījumus apkārtējiem tīrumiem un pat svētajai birzij, ko badīgie dzīvnieki bija viscaur izrakņājuši. Meldrājos mežacūku medības ir sevišķi bīstamas. Mednieks ap sevi neko citu nededz — kā vien šaurās taciņas, ko dzīvnieki iemīdījuši uz visām pusēm. Kuru katru brīdi meldrus var pašķirt satracināts mežakuilis ar ilkņiem, gariem un asiem kā dunči, vai saniknota mežacūka. Dzīvnieki kustas zibenīgā ātrumā. Apmulsušais mednieks bieži vien nepagūst ne atjēgties, kad jau guļ gar zemi ar ilkņu trieciena sadragātām kājām. Kuilis vēl nav tik ļoti negants: devis triecienu, tas aizskrien tālāk. Ar cūku ir ļaunāk — nogāzusi mednieku zemē, tā mīda viņu ar asajiem nagiem un plosa ar zobiem, izraudama tādus miesas un ādas gabalus, ka ievainojumi nesadzīst gadiem ilgi. Toties ārkārtīgais sasprindzinājums, gaidot zvēru, un īsā, negantā cīņa ar to ļoti vilina drosuļus, kas tīko pārbaudīt savu vīrišķību.
Karavīri sāka tik aizrautīgi apspriest rītdienas medību plānu, ka abas hetēras jutās aizmirstas. Hēgesihora pasteidzās atgādināt par sevi. Eositejs pārtrauca apspriešanos, mazliet padomāja un piepeši izlēma:
— Lai mūsu viešņas arī piedalās medībās. Ja reiz kopā, tad kopā — gan uz Ēģipti, gan uz Eirotas meldrāju!
Menedēms viņu tik dedzīgi atbalstīja, ka vecākie karavīri neviļus iesmējās.,
— Tas nav iespējams, kungs, — mesēnietis iebilda,
— mūsu vainas dēļ skaistules aizies bojā, ar to viss beigsies!
— Pagaidi! — Eositejs pacēla roku. — Tu saki, ka te, — viņš rādīja uz zemes uzzīmētajā apvidus plānā,
— ir sena Eirotas svētnīca. Tā droši vien atrodas pakalnā.
— Tas ir pavisam neliels pauguriņš, no svētnīcas palikuši tikai nedaudzi akmeņi un kolonnas, — mednieks sacīja.
— Jo labak. Bet te jābūt klajumiņam: pakalnā taču meldri neaug?
Mesēnietis apstiprinoši pamāja, un karavīru priekšnieks tūliņ deva rīkojumu mainīt zvēru dzīšanas virzienu. Galvenie mednieki noslēpsies meldru saaudzēs mala pie klājumiņa, bet abas hetēras paslēpsies tempļa drupas. Otra grupa karavīru pavadīs dzinējus — gadījumam, ja zvēri tiem uzbruktu. Neliels vairogs un šķēps — las arī būs viss drošuļu apbruņojums, pieredzējušākie tam vēl pievienos garus dunčus.
Tīdamās gaišos sausu meldru krāsas himationos, Hēgesihora un Taīda centās ērtāk nogulties uz platajām, masīvajām pārseguma plātnēm, kas vēl bija saglabājušās uz sešām zemajām Eirotas svētnīcas kolonnām. Viņām tika stingri piekodināts necelties augšā un nekustēties, kad dzinēji trenks mežacūkas uz upi, un abas draudzenes centās jau laikus atrast ērtu stāvokli. Klajumiņš bija pārredzams kā uz delnas. Skaidri saskatāmi bija Eositejs, Menēdēms un vēl divi mednieki — tie bija noslēpušies aiz sausu meldru pudurīšiem augstā meldrāja malā, uz rietumiem no klajumiņa. Lai apliecinātu, ka viņi nicina briesmas, lakedaimonieši bija bez apģērba — kā kara vingrinājumos un bija atļāvušies aplikt tikai kaujas bruņas ap kājām. Hetēras saprata, ka ikviens no viņiem riskē ar ļoti daudz ko. Aiziešana no dzīves profesionālām karavīram nelikās nekas šausmīgs — katram grieķim bija ieaudzināta saprātīga un mierīga attieksme pret nāvi. Kapu pieminekļi Atikā, Lakonijā un Boiotijā pauda pārdomu pilnas atvadas, gaišas un skumīgas atmiņas par aizgājušajiem, bez protesta, izmisuma vai bailēm. Toties spartiešu karavīram daudz ļaunāks par nāvi bija sakropļojums, kas tam atņēma iespēju cīnīties savu ciltsbrāļu rindās, bet brīvs lakedaimonietis neko vairāk nevēlējās.