Nobrikšķēja meldri, un klajumiņā parādījās milzīgs mežakuilis. Draudzenes sastinga, pieplakušas akmenim. Dzīvnieks ošņāja gaisu, grozīdamies šurp un turp. Nekustīgais kakls mežakuilim neļāva grozīt galvu, un šī zvēriem piemītošā īpatnība izglābusi dzīvību dažam labam tnedniekam.
Aiz meldriem apauguša ciņa lēni izslējās Menedēms. Nolaidis kreiso roku tā, ka vairogs aizsedza vēdera lejas daļu un gurnus, viņš paklusi iesvilpās. Kuilis acumirklī pagriezās un saņēma dziļu šķēpa dūrienu labajos sānos; ar skaļu brīkšķi lūstot šķēpa kātam, dzīvnieks metās atlētam virsū. Ilkņi dobji noklaudzēja pret vairogu, un Menedēms nenoturējās kājās. Paklupis spartietis kūleniski iegāzās paseklā bedrē. Izgrūzdams kaujas saucienu, zvēram virsū metās Eositejs. Kuilis pagrieza pret viņu kreisos sānus un viss bija galā. Samulsušais Menedēms sāka savam priekšniekam pārmest šo iejaukšanos. Daudz interesantāk būtu bijis zvēru nobeigt pašam!
Taču pēc neilga laika, tikko dzinēji sāka celt troksni, no meldriem piepeši izlēkšoja vismazdesmit prāvas mežacūkas uzreiz. Zvēri notrieca ao kājām divus karavīrus, kas stāvēja klajuma labajā stūri, aizdrāzās uz upi, pagriežas un bruka virsū Eositejam ar Menedēmu. Menedēms cīnījās ar satracinātu cūku, bet Eositeju uzreiz nogāza pie zemēs sevišķi liels kuilis. Sirmie sari uz varenā kumbra izslējās stāvus, pār klabošajiem vai pēdu garajiem ilkņiem šķīda siekalas un putas. Eositejs, pazaudējis vairogu, ko no rokām bija izsitis zvēra dotais trieciens, nometa šķēpu, cieši piespiedās pie zemes un stingri sažņaudza rokā garu persiešu nazi. Kuilis ar asu snuķa grūdienu centās Eositeju pamest gaisā, lai varētu tikt klāt ar ilkņiem, uzlika spartietim uz muguras savu milzīgo galvu un, saliecis priekškājas, pūlējās aizķert ar ilkņiem. Bet Eositejs pavirzījās nost un saspringti vēroja nezvēru, nekādi nespēdams dot tam nāvējošu dūrienu. Hēgesihora un Taīda, elpu aizturējušas, sekoja šai cīņai, aizmirsušas Menedēmu, kurš atvairīja vecās, daudzus cīniņus pieredzējušās cūkas uzbrukumus. Piepeši Hēgesihora ieķērās Taīdai plecā: kuilis grūda Eositeju uz ciņainās zemes paugura pusi, vēl mazliet, un stratēgam vairs nebūs kur atvirzīties, un tad…
— Aīīīī!—Taīda izgrūda griezīgu «raganas» spiedzienu.
Kuilis spēji metās sānis, lai ieraudzītu jauno pretinieku. Ar šo mirkli Eositejam pietika, lai satvertu kuili aiz pakaļkājas un ietriektu tam sānos nazi. Kuilis izrāvās un metās uz Taīdu — vienīgi Hērakls vai Tēsējs būtu varējuši noturēt tādu milzeni. Slavenajai dejotājai piemita amazones reakcija, viņa paguva atrauties atpakaļ un novelties akmens plāksnes pretējā pusē. Kuilis ar visu savu smagumu uztriecās virsū akmenim, izdzīdams raibajos ķērpjos dziļu, ar asinīm notašķītu vagu. Eositejs, pacēlis šķēpu, pielēca klāt zvēram, kurš no ievainojuma jau bija zaudējis spēku un ļāva, lai larn dod vel vienu dūrienu, kas cīniņu noveda galā. Kreisajā puse atskanēja uzvaras sauciens — tur Eositeja un Menedēma biedri beidzot bija pieveikuši savus zvērus, arī Menedēms bija nogalinājis cūku. Spartieši sapulcējās, slaucīdami sviedrus un dubļus un slavēdami Taīdu, kas, krītot uz akmeņiem, bija ieguvusi divus pamatīgus zilumus. Dzinēji jau bija pagājuši garām meldrājam klajumiņa priekša, un dzīvnieki nu tika dzīti uz ziemeļiem, kur stāvēja jaunākie karaspēka priekšnieki, četri mednieki, kas bija medījuši mežacūkas klajumā, nolēma doties uz Eirotu, lai pec cīniņa nomazgātos un izpeldētos, kamēr kalpi apstrādās medījumus un pagatavos gaļu vakara dzīrēm. Eositejs uzsēdināja Taīdu uz sava platā, pamatīgi saskrambāta pleca un nesa uz upi, pa jokam greizsirdīgās Hēgesihoras un patiešām sadrūmušā Menedēma pavadīts.
— Pieraugi, Eositej, vai esi arī brīdinājis mūsu skaistules par Eirotas bīstamajām īpašībām! — Menedēms no mugurpuses uzsauca priekšniekam, kurš ar savu daiļo nastu plecā spēra platus soļus. Hellēņiem patika nest viņu dievinātās sievietes — tas bija cieņas un tieksmju cēluma apliecinājums. Stratēgs neatbildēja un, likai nolaidis Taīdu zemē pie paša krasta, sacīja:
— Hēgesihora zina, ka Eirota tek no zemes apakšas. Tās augštecē, Arkādijā pie Fenejas, kur atrodas «Deviņas Virsotnes», ir kādas pilsētas drupas, ta bija nosaukta pai godu pelasga Likāona, Kallisto dela, sievai. Zem deviņgalvainā Aroanija kalna ir ārkārtīgi dziļa aiza, kura pat vasaru neizkūst sniegs. No aizas uz klinli nelielā ūdenskritumā krīt Stiksas strauts. Tā ūdens ir nāvējošs visam dzīvajam, tas saēd dzelzi, bronzu, svinu, alvu un sudrabu, pat zeltu. Melnais Stiksas ūdens plūst starp melnām klintīm, bet tur, kur klintīs nāves krāsās — melnā un sarkanā iezīmējas vertikālas joslas, ūdens kļūst spilgti zils. Stiksa ietek Kritā, bet tā mūsu upē un, sajaucoties ar to, kļūst nekaitīga. Bet» ir tādas dienas, tās zina vienīgi gaišreģi, kad Stiksas strauta straume nesajaucas ar Eirotas ūdeņiem. Stāsta, ka to varot redzēt — tā laistoties līdzīgi varavīksnei vecā stiklā. Cilvēku, kurš kādu brīdi atrodas šajā straumē, sagaida aorija — priekšlaicīga nāve. Lūk, kāpēc peldēšanās mūsu upē dažreiz var atnest nelaimi.
— Bet kā tad jūs visi? Vai tiešām baidāties?
— Zvēru pie Argkāvja, mēs par to pat nedomājam, — piesteidzies sacīja Menedēms, — mūs visus gaida agra nāve.
— Kādēļ tad jūs biedējat mūs? — spartiešiem pārmeta Taīda, raisīdama vaļā lentes mezglu zem smagās matu pīnes uz pakauša. Melnie matu viļņi aizvēlās pār pleciem un muguru. Gluži kā par atbildi Hēgesihora palaida vaļā savas zeltainās cirtas, un Eositejs sajūsmā uzsita sev pa gurniem.
— Skaties, Menedēm, cik viņas ir jaukas abas līdzās. Zeltmate un melnmate, viņām vienmēr jābūt kopā.
— Mēs jau arī būsim kopā!—Hēgesihora izsaucās.
Taīda lēni papurināja galvu.
— Nezinu. Neesmu, vēl ar Eositeju sarunājusi maksu par manu braucienu uz Ēģipti. Man nav tik daudz sudraba, kā Atēnās baumo. Mana māja tur maksāja krietni daudz.
— Kāpēc tad tu apmeties Pelargika tuvumā!— Hēgesihora izsaucās. — Es jau sen tev sacīju…
— Kā tu teici? — Taīda neviļus iesmējās.
— Pelargika tuvumā — Stārķu nogāzes tuvumā. Tā lakedaimonieši pa jokam dēvē jūsu Pelasgiku Akropolē. Nu, iesim gar straumi uz augšu. Es tur redzu vītolu birzi.
Hetēras īpaši cienīja vītolus kā kokus, kas veltīti varenām un nāvējošām dievēm — Hekatei, Hērai, Kirkei un Persefonei. Vītoliem bija ievērojama loma Dievietes Mātes mēnesnīcas nakts burvestību rituālos.
Veco koku stumbri, noliekušies zemu pār ūdeni, savus zarus peldināja straujajos, gaišajos viļņos, kas gluži kā ar aizkaru norobežoja dziļo līci. Taīda, cieši sapinusi matus, peldēja uz otru krastu, atstādama aiz muguras draudzeni, kas sliktāk peldēja un uz ūdens bija piesardzīgāka. Baltās ūdensrozes ar savām lapām pilnīgi pārklāja dziļo atvaru pie krasta, pār kuru lija pusdienlaika saule. Taīdai kopš bērnības bija mīļas ūdensrožu vietas: šķita, ka tās tumšajā un dziļajā ūdenī glabā kādu noslēpumu — vai nu daiļo upes nimfu mājokli, vai skaistu, dārgu vāzi, vai varbūt perlamutrā zaigojošu gliemežvāku. Taīda bija ātri iemācījusies nirt. Kā viņai patika laisties dziļumā, zem ūdensrozēm, un tīksmināties par saulstaru kūlīšiem, kas ielauzās krēslainajā ūdenī! Tad piepeši iznirt žilbinošā svelmē starp peldošajām lapām un ziediem, kam pāri lokus met spāres ar varavīksnes krāsās spīgojošajiem spārniem!..