— Par aioliešiem esmu lasījusi. Tie pat mūsu Mūnihiona mēnesi sauc par Pornopionu.
— Tomēr visi grieķi apģērbu neuzskata par labas uzvedības pazīmi. Bet spartieši un tesālieši ir pārņēmuši seno krētiešu paražas un likumus. Tiem kailiem ierasties svētkos un dzīrēs bija augstākās aristokrātijas privilēģija.
— Laikam tas ir pamatā leģendai par telhiniem — pavedinātajiem dēmoniem, kas vēl tagad dzīvo Krētā un Jonijas nomaļākajās vietās?
— Var jau būt… Taču iesim mūsu nodalījumā, man pēc peldes gribas atpūsties. Klonarija mani ierīvēs.
— Es, kundze, atļauj to man!
Taīda pamāja ar galvu un, palagā ietinusies, nozuda mazajā nodalījumiņā zem stūres klāja, kas bija ierādīts viņai, Hēgesihorai un viņu verdzenēm.
Ierīvējot Taīdu ar smaržīgu eļļu, Hēsione pavaicāja, atkal atgriezdamās pie temata, kas viņu satrauca:
— Bet kas ir ēģiptieši: gimnofili vai kas cits?
— Gimnofili, vissenākie no visām tautām, bet vai tu esi dzirdējusi par Knidas Afrodīti?
— Par to, kuru atveidojis tavs tautietis Prāksitels?
— Viņš ir radījis divas Afrodītes statujas pēc viena un tā paša modeļa — hetēras Frīnes: vienu tērptu peplā, otru kailu. Viņš abas reizē izstādījis pārdošanai.
Apģērbto nopirkuši stingrie Kosas salas valdītāji, bet pilnīgi kailo par tādu pašu cenu paņēmuši Knidas iedzīvotāji. Tā stāvējusi atklātā altārī, savu iedzelteni sārtā marmorā veidoto augumu spīdinādama, un stāsta, ka pati Afrodīte no Olimpa nolaidusies templī un izsaukusies: «Kad gan Prāksitels mani būtu redzējis kailu?!»
Statujas caurspīdīgā virskārta tai piešķīrusi īpašu mirdzumu, ieskaujot dievieti kā svētuma oreolā. Jau daudzus gadus kuģi, kas dodas uz Knidu, ir pārpilni ar dzejniekiem, māksliniekiem un karavadoņiem, ar amatniekiem un zemkopjiem. Knidas Afrodīte tiek godināta nesalīdzināmi vairāk par to, kas Kosā, tās attēls ir iekalts monētās. Kāds valdnieks esot par statuju piedāvājies atlaist visus salas parādus, tomēr knidieši atteikušies.
Slavā ar Prāksitelu dalījās viņa modelis — hetēra Frīne. Pateicīgie grieķi viņas statuju, darinātu no bronzas un pārklātu ar zeltu, novietoja uz kāpnēm, kas veda uz Apollona svētnīcu Delfos. Tik liels ir dievišķi skaistā kailuma spēks, un tev nav jābaidās no gimrļofiliem. Tieši viņi ir īsti cilvēki!
CETURTA NODAĻA
VARENIE DIEVI ZVĒRU IZSKATĀ
Memfisā, ko ēģiptieši sauca par Abu Zemju Svariem, bija daudz grieķu, kas te dzīvoja jau izsenis. Taīda iemīlēja šo pilsētu, vienu no visvecākajām šīs senās zemes pilsētām, kas atradās uz Deltas un Augšēģiptes robežas un ko neskāra Nīlas lejteces lietainās ziemas un valsts dienvidu daļas vasaras svelme.
Memfisas grieķus, it īpaši jaunatni, satrauca abu Atēnu skaistuļu atbraukšana. Dzejnieki, mākslinieki un mūziķi mēģināja iekarot Taīdas sirdi, veltīdami viņai dzejoļus un dziesmas, lūgdami kļūt par modeli, taču atēniete visur parādījās vai nu kopā ar Hēgesihoru, vai arī kautrīga Sirakūzieša pavadībā, kuru uzskatot vien zuda vēlēšanās ar viņu sacensties. Bet majestātiskā spartiete bija cieši saistījusies ar lākoniešu algotņu priekšnieku un neaizrāvās ne ar ko citu kā vien ar saviem nedzirdēti straujajiem zirgiem. Te nekad nebija redzēta sieviete, kas vada tetripu. Jaunās ēģiptietes Hēgesihoru pielūdza gandrīz kā dievieti, redzēdamas viņā iemiesotu to brīvību, kāda viņām pat visdižciltīgākajās mājās bija liegta.
Taīda reizēm neatteicās simpozijos uzstāties kā dejotāja, taču devās prom, kad viesi no Abīdas saldā vīna kļuva nesavaldīgi. Viņa bieži atstāja Memfisu, lai aizbrauktu uz kādu slavenu pilsētu vai templi, steigdamās iepazīt zemi, par kuru grieķos jau kopš bērnības jūsmu izraisījušas daudzās leģendas un pasakas. Bezrūpībā, kas pārsteidza Hēgesihoru un Hēsioni, kura vēl joprojām sevi uzskatīja par Taīdas verdzeni, hetēra nesteidzās apgādāt sev bagātu mīļāko un tērēja naudu, apceļodama zemi.
Visu mūzu māte Mnēme Taīdai bez visām Afrodītes dotajām spējām bija dāvājusi vēl ar lielisku atmiņu. Atmiņa, kas sevī uzsūca sīkas ziņas pai pasauli, nenovel šami radīja zinātkāri, līdzīgu tai, kada pieniila slavena jiem Grieķijas filozofiem. Daudz jauna un nepaiasla Taīda sastapa uz katra soļa, un tomēr viņas pirmais iespaids par šo zemi palika nemainīgs, un, ka pai biinu mu, tas neatlaidīgi atsauca atmiņā kādu spilgtu tulas bērnības vīziju.
Māte viņu bija aizvedusi uz Korintu, lai uzlīt. iu Afrodītes templim un nodotu hetēru skolā. Pilsēta, kas pletās milzīga kalna pakājē, valdīja briesmīgs karstums. Mazajai Taīdai ļoti gribējās dzert, kamēr viņas ar mali kāpa augšup uz Korintas augšējo daļu. Uz visiem laikiem atmiņā palikusi ļoti gara, šaura galerija — stoja, kas veda uz visā Grieķijā slavenu svētavotu. Mazliet apēnotajā galerijā vējoja viegla pūsma, bet abās pusēs augstā saule pār akmeņaino nogāzi lēja īstu gaismas un svelmes jūru. Priekšā zem apaļa jumta, kas balstījās uz dubultām kolonnām, maigi čalodams, plūda dzidrs un vēss ūdens. Bet tālāk, aiz baseiniem, kur sakas stāva atradze, acis žilbināja gaismas atspulgs. Tveice un nokaltušo klinšu smarža bija spēcīgākas, par avota miklo elpu.
Arī Ēģipte šķita kā ūdens un zaļumu galerija starp diviem kā ugunīs degošiem tuksnešiem, kas sllepas desmitiem tūkstošu stadiju garumā,— mazajam Grieķijas valstiņām tas bija kolosāls attālums. Dārzi un tempļi, tempļi un dārzi, tuvāk pie ūdens tīrumi, bet šīs dzīvības joslas ārējā — rietumu malā nebeidzamas nekropoles mirušo pilsētas — ar neskaitāmiem kapiem. Pieminekļu te nebija, toties aizgājušajiem tika celtas mājas: bagātajiem un dižciltīgajiem parastā cilvēku mājokļa lielumā; nabagajiem un vergiem kā suņu būdas. Un iztēli pilnīgi nomāca trīs valdnieku kapenes — piramīdas un titāniska sfinksa, tās atradās septiņdesmit stadijus lejpus Memfīsas. Taīda bija daudz dzirdējusi par faraonu kapenēm, taču šo celtņu patieso diženumu nebija spējusi iedomāties.
Ģeometriski pareizi kalni, noklāti ar spoguļgludiem pulētiem akmens bluķiem, kas nokrauti tik blīvi, ka saskares vietas starp atsevišķiem bluķiem gandrīz nav manāmas. Rīta stundās katra no lielajām piramīdām meta pelēkajās debesīs vertikālu sārtas gaismas kolonnu. Jo augstāk pacēlās saule, jo spilgtāk iekvēlojās akmens milzeņu spoguļgludie sāni, līdz dienas vidū piramīda pārvērtās par zvaigzni — četru žilbinošu staru kūlu centru —, pāri līdzenumam gaisma staroja uz visām debess pusēm. Bet saulrieta laikā virs faraonu kapenēm pacēlās plati sarkanu liesmu stabi, kas tiecās gaiši violetajās vakara debesīs. Zem tiem kā asi ugunīgi asmeņi kvēloja Melnās Zemes, kā ēģiptieši sauca savu dzimteni, dieviem līdzīgo valdnieku kapeņu šķautnes. Sīs ne ar ko nesalīdzināmās celtnes šķita ar titānu rokām radītas, kaut gan zinīgi cilvēki Taīdai apgalvoja, ka piramīdas būvējuši pavisam parasti vergi.
— Ja cilvēku stipri sit, — ciniski smīkņādams, stāstīja saules pilsētas priesteris, vēstures lietpratējs, — viņš izdarīs pat to, kas viņa pēcnācējiem liksies neiespējams.
— Šīs ir vislielākās celtnes Ēģiptē — tātad te cilvēki sisti visstiprāk, — Taīda spīvi sacīja.
Priesteris asi paraudzījās viņā un saknieba lūpas.
— Vai tad grieķi savus vergus nesit?
— Sit, protams. Bet tas, kurš daudz sit, iemanto nelāgu slavu.
— Sieviete, tu gribi teikt… — priesteris iesāka.
— Neko es negribu! — Taīda aši iebilda. — Katrā zemē ir savi paradumi, un tajā ilgi jānodzīvo, lai tos saprastu.