Taīdas acīm piemita spējas labi redzēt tumsā. Viņa ieskatījās ciešāk un saprata, ka u piesieta pie kādas statujas pjedestāla uz ezeru vai upes atteku vedošas pazemes ejas pusapaļā paplašinājuma. Netālu pa labi vīdēja milzīga statuja. Tā bija viena no divām kolosālā jām sēdošajām statujām, kas netālu no piramīdas paceļas trīsdesmit olekšu augstumā virs ūdens. Taīda aptvēra, ka galerija ir vērsta pret ziemeļrietumiem un atrodas netālu no ziemeļpuses ieejas. Viņu iesildījusī cerību uguntiņa iekvēlojās spožāk. Šausmīgo briesmu žņaugs to pieslāpeja, tiklīdz atēniete atcerējās, ka Labirintā ir trīs tūkstoši istabu. Ja arī būtu iespējams atrast ceļu pie viņas, tad tikai krietnu laiku pēc tam, kad drausmīgie krokodili būs viņu saplosījuši gabalos, aprijuši up nozuduši biezokņos.
Taīda sāka raustīties, pūlēdamās atbrīvoties no saitēm, viss viņas jaunais ķermenis protestēja pret gaidāmo nāvi. Cietās siksnas lika viņai pierimt, radīdamas sāpes. Zobus sakodusi, viņa apvaldīja šņukstus un atkal sāka lūkoties apkārt, instinktīvi meklēdama glābiņu. Galerijas paplašinātā gala grīda nolaideni veda lejup uz šauro slapjā krasta joslu. Divi tievi stabi balstīja jumta izvirzījumu, kura dēļ nebija redzamas debesis. Acīmredzot portiks veda pie ūdens. Bet kāpēc bez pakāpieniem? Taīdu atkal sagrāba pirmatnīgas šausmas. Viņa apjēdza, kam domāta šī slīpā grīda, kas veda līdz pašam ūdenim.
— Menedēm, Menedēm! — Taīda sāka saukt, cik skaļi spēdama. — Menedēm! — Un sastinga, atcerējusies, ka, kliedzienus sadzirdējis, atnāks tas, kam viņa paredzēta. Viņa pamira, iekārusies siksnās. Akmens stindzināja muguru, kājas bija gluži stīvas.
Kad uz melnā ūdens nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums, Taīda zaudēja apjēgu par laiku.
Viņai likās, ka necaurredzamajā niedrāju tumsā dzird tikko saklausāmus šļakstus, kaut kur tur, kur apraujas zvaigžņu atspulga blāvais mirdzums. Purvā atskanēja dobja, Zema, īdēšanai līdzīga rēkoņa. Šo tālo un kluso skaņu pretīgu padarīja kādi īpaši — tajā apslēpti draudi, tas, ka šī rēkoņa nebija līdzīga nevienai citai skaņai, kādas rada cilvēkam pierasti dzīvnieki. Drebēdama, dūres sažņaugusi, Taīda sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu tumšajām bailēm sevi uzveikt. Neizmērojama drosme piemita viņas senčiem, kas cīnījās ar vēršiem; amazonēm, kurām nebija bīstami nekādi ievainojumi; atēnietēm, kas bija izturīgas kā Leaina. Bet tie taču visi bija cīnījušies, būdami brīvi, atklātā cīņā!;.. Vienīgi Leaina bija sasieta tāpat kā viņa un nepadevās cilvēkiem, kas melīgi iztulkoja likumu…
Bet šeit, vientulībā un saltajā purva klusumā, Taīda briesmoņa gaidās atkal sāka raustīties savās saitēs, līdz pagurusi, sajēgu zaudēdama, atkal atslējās pret miklo akmeni. Nakts klusēja, šļaksti purvā vairs neskanēja.
Atjēgties Taīdai lika krampji satūkušajās kājās. Cik ilgs laiks vēl bija pagājis? Kaut varētu ieraudzīt debesis virs galvas, zvaigznāju kustību. Mīņādamās un izlocīdamās viņa lika asinīm atkal ritēt. Aiz muguras pazemes galerijā viņa saklausīja tikko dzirdamus gausus, zaglīgus soļus. Asinis iesitās Taīdai galvā, viņu vai apdedzināja priecīga cerība. Menedēms? Bet nē, vai tad Menedēms zagšus zagtos klāt, sastingdams pēc katra soļa, viņš atdrāztos kā satracināts vērsis, satriekdams visu savā ceļā! Un skaļš brēciens atkal noskanēja pār naksnīgo purvu. Kas tur? Itin kā vāra atsaukšanās. Taīda aizturēja elpu. Nē, nekā! Bet soļi aiz muguras? Statujas pakāje apslēpa ieeju galerijā. Taīda ieklausījās un saprata, ka ejā neviena nav: skaņas nāca no purva un atbalsojās pazemē. Ak, varenā Afrodīte un Zev Aizsargātāji Smagu ķepu soļi uz mīkstās, dūņainās zemes, tur, aiz ēzeiam pieveisla portika stabiem. Reti un nevienmērīgi plunk.li ai līgani pauzēm. Pie paša krasta iznira grubuļaina mugura, mi kaulainajiem izciļņiem virs acīm blāvi sarkanas ied i.e. divas acis. Ļoti lēni, tā, ka minūtēm ilgi briesmonis sķiia nekustīgs, uz šaurā krasta svempās lauka bezgala gausais ķermenis, izlocīdamies te uz vienu, te otru pusi vienā ritmā ar plati izvērsto ķepu kustībām. Milzīga aste vel atradās ūdenī.
Sarkanās uguntiņas nozuda: krokodils bija izsleps galvu, un tā acis nebija redzamas. Pavērās milzīgā rīkle, pilna neskaidri balsnījošu zobu. Nezvērs sastinga uz ilgu laiku — it kā ieklausīdamies. Taīda pamira, viņu krati ļa drebuļi, bet galva viņai bija tik. skaidra kā nekad: pārdzīvojusi pirmās nāves bailes, viņa mazliet nomierinājās, vel viņā līpinājās neskaidra cerība. Ak, ja siksnas viņu neturētu ciet, tad gan viņa zinātu, kā aizbēgt no milzīga suhosa! Zobiem noklabot, aizcirtās rīkle, atkal uzliesmoja sarkanie punkti. Taīda juta sev pievērstu saltu, vienaldzīgu skatienu. Krokodils nesteidzas, ielūkodamies galerijas tumsā, viņš it kā pētīja laidu. Sava ilgajā mūžā viņš te daudzkārt bija aprijis piesietus bezpulīdzīgus upurus. Nezvērs izslējās uz ķepām, ai skaļu smakslu atrāva vēderu no dūņām. Sie riebīgie radījumi. Pa zemi skrēja ātri, vai tādam grūti noskriet attālumu, kas tikai nedaudz garāks par paša augumu?! Itin ka sad.iide jis Taīdas domas, krokodils ātri paspēra divus soļus uz viņas pusi. Tad Taīda tik spalgi iespiedzās, ka nezvērs atkal smagi nozvēlās uz vēdera, bet tad pēkšņi pagriezās pa labi. No tumsas atskanēja ašu soļu plakšķi. Skarbs, necilvēcisks kliedziens sašķēla pazemes klusumu: «Taīda, esmu te!»
Ieejas priekšā uz mirkli pazibēja neskaidrs siluets.
— Menedēm! — Taīda sauca kā pa sapņiem.
Jā, tas bija Menedēms. Vienā acumirklī lakedaimonietis nokļuva pie statujas pamatnes, sataustīja siksnas un rāva tās ar negantu spēku. Rāviens — un satrūka siksnas ap kreiso roku; labās puses siksna nepadevās, toties neizturēja vecais bronzas riņķis. Trešo siksnu saniknotais Menedēms sarāva kā diegu. No vaigiem atbrīvotā Taīda aiz vārguma sabruka ceļos un uz mirkli zaudēja samaņu. Menedēms pagriezās pret nezvēru. Viņam nebija nekāda ieroča, un viņš bija kails — drēbes nomestas, lai varētu ātrāk paskriet, — no galvas līdz papēžiem nošķiedies ar dubļiem. Karavīra niknums bija tik briesmīgs, ka viņš paspēra divus soļus uz nezvēra pusi, iepletis neapbruņotās rokas, it kā grasītos krokodilu nožņaugt kā suni.
Atskanēja pa dubļiem skrienošu kāju plakšķi, pa ūdeni gar krastu aizslīdēja tumšsarkanas gaismas celiņš. Gaisma atspīdēja, spožāk, un tad portika priekšā ar lāpu rokā paradījas Hēsione, pusdzīva no pārvarīgā skrējiena un bailēm. Ieraugot drausmīgo krokodilu, meitenei izlauzās šausmu kliedziens. Bet nezvērs, ieurbies ar savu stingo skatienu Menedēmā, Hēsioni, šķiet, neredzēja. Lāpa Hēsionei rokā nodrebēja, un viņa aiz bailēm un nespēka nokrita ceļos — tāpat kā viņas saimniece.
— Rādi gaismu! — Menedēms uzbrēca. Viņš meta acis uz visām pusēm, meklēdams kaut ko, ar ko sagaidīt nezvēra uzbrukumu. Un pēkšņi izšķīrās. Ar vienu lēcienu Menedēms bija pie Hēsiones, izrāva viņai no rokas lāpu, izklupa ar to uz suhosa pusi, un tas parāvās atpakaļ. Menedēms aizmeta lāpu atpakaļ Hēsionei, taču to satvēra Taīda, kas jau bija piecēlusies kājās. Spartietis parāva uz savu pusi portika koka stabu, atskanēja brākšķis. Menedēms spieda no visa spēka. Vecais, sausais koks padevās. Viss turpmākais norisinājās tik ātri, ka Taīdai palika prātā tikai pavisam neskaidri. Krokodils nāca virsū Menedēmam, bet viņš deva tam ar nolauzto staba gabalu varenu triecienu pa purnu. Nezvērs neatkāpās, bet, rīkli atvēris, metās karavīram virsū. Menedēms to vien bija gaidījis. Ar visu sparu viņš ietrieca stabu rāpulim rīklē, bet, protams, nespēja atturēt milzīgi smagā, divdesmit piecas olektis garā suhosa spiedienu un zaudēja līdzsvaru, pagūdams tomēr ar kājas spērienu pavirzīt baļķēna brīvo galu pret pjedestāla sienu. Krokodils ieskrējienā trieca stabu pret nesagraujamo mūri un iedzina baļķēnu sev rīklē vēl dziļāk. Galeriju satricināja neganti astes belzieni. Vienā mirklī skaidās pārvērtās portika otrs stabs, uzkaru jumts nogāzās. Krokodils locīdamies novēlās uz sāniem, bet tūdaļ izslējās un, ar asti uzmezdams gaisā veselu dubļu kaskādi, metās prom uz purvu.