Menedēms un Taīda stāvēja, nervozu drebuļu kratīti. Atjēgusies Taīda steidzās pie Hēsiones. Meitene, viscauri lipīgo dubļu klāta, gulēja uz mutes pie pašas ieejas pazemē, ar rokām aizklājusi seju.un ausis. Tiklīdz Taīda viņai pieskārās, Hēsione iebrēkdamās pielēca kājās, taču, ieraudzījusi saimnieci sveiku un veselu, metās pie tās.
Menedēms abas saņēma aiz rokām.
— Bēgam! Ši ir ļauna vieta. Suhoss vel atgriezīsies, vai atnāks kāds cits. Vai ari priesteri…
— Uz kurieni?
— Tā, kā atnācu es: gar krastu, apejot templi.
Visi trīs sāka ātri brist pa dubļiem gar Labirinta ārsienu. Drīz vien krasta josla kļuva platāka, zeme tur bija sausa, iet kļuva vieglāk, bet tad Taīdai izsīka spēki. Daudz labāk neklājās ari Hēsionei. Saprazdams, ka te palikt ir bīstami, Menedēms satvēra abas sievietes zem gurniem, veikli uzsēdināja tās sev plecos un, lāpu nodzēsis, lēnā riksi skrēja prom no drūmā Labirinta kolosa, turp, kur iztālēm vāri iespldējās uguntiņa Svētceļnieku Mājā, kas jau sen bija pārvērtusies par ksenonu — viesnīcu.
…Lai nepiesaistītu uzmanību, Taīda, kurai kājās bija sandales, bet vienīgais ietērps — kuplie mati, noslēpās aiz palmām. Menedēms uņ Hēsione, uz ātru roku nomazgājušies pie apūdeņošanas akas, atnesa viņai drebes no mantām, ko pavadoņi jau bija aizgādājuši uz ksenonu. Grieķu tulks, Taīdas nozušanas un Menedema dusmu nobiedēts, bija kaut kur nozudis.
Hēsione, ieziezdama Taīdas brūces ar dziedinošu ziedi, stāstīja viņai, ka spartietis pēc veltīgiem meklējumiem Labirinta augšējās istabās sagrābis kādu priesteri un, piesizdams ar roku pie kolonnas, zvērējis Ereba vārdā, ka padarīs viņu par kropli, ja viņš nepaskaidros, kā grieķiete varēja pazust un kur tā meklējama. Menedēmam izdevies izspiest pa pusei atzīšanos, pa pusei minējumu, ka Taīdu nolaupījuši tie, kas kalpo Sebekām. Šie cilvēki upurējot pazemē, tur, kur galerijas iziet pie ezera, svētnīcas rietumu daļā. Ja Labirintu apejot no ezera puses un dodoties pa kreisi no galvenās ieejas, tad varot nonākt pie apakšstāva galeriju izejām. Nekavēdamies ne mirkli, Menedems norāvis sev drēbes, lai būtu vieglāk skriet pa ūdeni, un aizdrazies gar tempļa masivajām sienam. Ieroci nebijis kur ņemt — savējo viņš bija atstājis pārcēlājiem, lai nebutu pārkāpti tempļa likumi. Kāds viņam saucis nopakaļ, ka līdzi katrā ziņā jāņem gaismeklis, taču Menedēms jau bijis gabalā. Tad Hēsione paķērusi divas lāpas, kas atradušās bronzas statņos, vienu aizdedzinājusi pie nišā iekārtota gaismekļa liesmas un traukusies pakaļ Menedēmam — viegla un ātra kā antilope. Tā viņa, krēslai sabiezējot, skrējusi, orientēdamās pēc drūmās sienas kreisajā pusē, kas no rietumiem nemitīgi liekusies uz dienvidiem. Pārējais kundzei esot zināms…
Taīda cieši noskūpstīja uzticamo Hēsioni. Vēl maigāku apbalvojumu saņēma Menedēms, kuram pie asiņojošām plaukstām bija piesieti dziedinošu zāļu kumšķīši, kālab viņa rokas izskatījās līdzīgas tā paša suhosa ķepām, kurš tik tikko nebija pazudinājis Taīdu.
Spartiešu karavīrs ilgi nolūkojās uz Labirintu, kas netālu iezīmējās pirmajos rītausmas staros. Uzminējusi viņa domas, Taīda sacīja:
— Nevajag neko darīt, mīļais. Kurš gan spēs atrast neliešus trīstūkstoš istabās, pārejās un pazemē?
— Bet ja atnāktu visa Eositeja vienība? Mēs viņus izkvēpināsim no turienes kā tuksneša lapsas no alām.
— Kāpēc? Jau tāpat mēs, svešzemnieki, kas ēdam govs gaļu, esam nešķīsti Ēģiptes īsto iedzīvotāju acīs. Mēs tikai apgānīsim viņu svētumu. Vainīgie aizbēgs, ja nav jau aizbēguši, bet sodu, kā allaž, saņems tie, kas nekā nezina un ne pie kā nav vainīgi. Pirmām kārtām vainīga esmu es pati. Nedrīkstēja strīdēties ar priesteriem, izrādot grieķisko nicinājumu svešzemniekiem un viņu reliģijai. Un turklāt — piesardzīgāk jāstaigā pa tempļiem, kas ir pilni lamatu, ļaunu cilvēku, briesmīgu dievību, kurām slepus vēl aizvien upurē cilvēkus.
— Beidzot es dzirdu pareizus vārdus. Jau sen bija laiks, mana mīļotā! Ar dejām tu mūs neesi iepriecinājusi jau ilgāk par mēnesi, bet jāšanu esi aizmirsusi kopš pašas atbraukšanas uz šejieni.
— Tev taisnība, Menedēm! Tiklab dejas, kā jāšana prasa pastavīgu vingrināšanos, citādi varu kļūt lempīga ka Tuerīda.
— Tuerīda!
Iedomājies šo ēģiptiešu dievieti, kas tup uz resnām pakaļkājām, ar nejēdzīgi atkārušos vēderu un ķēmīgu behemota galvu, Menedēms ilgi smējās, slaucīdams asaras ar apsaitētās plaukstas virspusi.
Memfisā Taīdu gaidīja jaunas vēstis no austrumiem. Bija notikusi kauja starp Aleksandru un Dāriju pie īsas upes, Feniķijas piekrastē. Maķedonieši guvuši uzvaru! Dižais persiešu valdnieks izrādījies gļēvulis. Viņš aizbēdzis uz valsts iekšieni, pametis visu mantu, savas teltis un sievas. Aleksandrs pa Feniķiju virzoties uz dienvidiem, ieņemdams pilsētu pēc pilsētas. Visi. liecot galvas uzvarošā varoņa — dievu dēla priekšā. Neparastas baumas apsteidz maķedoniešus. Lejasēģiptē esot uzradušies bagāti tirgotāji, kas aizbēguši no piejūras pilsētām. Viņi izveidojuši savienību un iepērkot kuģus, lai dotos uz tālo Kartāgu. Ēģiptes satraps Mazahess pārbaidīts, un viltus faraons Hababašs pavēlējis spartiešu algotņiem būt kaujas gatavībā. Vienība nosūtīta uz Būbastiju, kur sīriešu karavīru vidū bija sākušies nemieri.
Jaunā maķedoniešu valdnieka piekritēji ar viņu saista cerības atbrīvoties no persiešu varas. Viņš ar savu vareno roku atbalstīs vājo, Dārija varas priekšā saliekto īstenā faraona Nektaneba dēlu.
Hēgesihora, satraukumā kvēlodama, Taīdai slepus pavēstīja, ka Aleksandra floti komandējot Nearhs un viņa kuģi esot pie Tiras. Senā Bibla ar slaveno Libānas Afrodītes jeb Anaitīdas templi padevusies gandrīz bez vilcināšanās tāpat kā Sīdona. Visi runājot, ka Aleksandrs noteikti nākšot uz Ēģipti. Eositejs esot drūms, ilgi apspriedies ar saviem padomdevējiem un nosūtījis ziņnesi uz Spartu…
Taīda vērīgi palūkojās draudzenē.
— Jā, es viņu mīlu, — Hēgesihora atbildēja uz neizteikto jautājumu, — viņš ir neparasts cilvēks, vienīgais tāds starp visiem.
— Bet Eositejs?
Hēgesihora salika pirkstus žestā, kas hetērām nozīmēja vienaldzību pret pielūdzēju: «Ja ne šis, tad kāds cits.»
— Un tu viņu gaidi?
— Gaidu! — Hēgesihora atzinās.
Taīda iegrima domās. Kopā ar Aleksandru ieradīsies Ptolemajs — baumas vēsta, ka viņš tagad ir viens no maķedoniešu valdnieka labākajiem karavadoņiem, valdniekam gandrīz pats tuvākais cilvēks, izņemot vienīgi Hēfaistionu. Ptolemajs!.. Taīdai sirds sāka sisties spēcīgāk, draudzene bija tikpat vērīga un nevilcinoties noprasīja:
— Bet Menedēms?
Taīda neatbildēja, pūlēdamās izprast savas jūtas — atmiņas par bijušo — jūtu mulsumu pēdējā Atēnu gadā, to jauno, kas atnāca kopā ar lakoniešu atlēta bezgalīgo mīlestību — viņš bija uzticīgs kā bērns un vīrišķīgs kā mītu varonis.