Mūsu lasītājiem ir pazīstama antīkās pasaules sociālā puse — tas, ka seno grieķu valstīs pastāvēja vergturu demokrātija vai despotija.
Mūsdienu lasītājam pārmērīgs var likties milzīgais tempļu un statuju daudzums, pārspīlēta — mākslinieku un dzejnieku nozīme. VJāņem vērā, ka visa tālaika garīgā dzīve vērpās ap mākslu un dzeju, mazākā mērā ap filozofiju. Grieķis nespēja iedomāties dzīvi bez ilgas un daudzkārtējas tīksmināšanās par mākslas darbiem, bez skaistu celtņu vērošanas. Kaut ko līdzīgu redzam mūsdienu Japānā: akmeņu un ziedu vērošana, saplūšana ar dabu, gremdējoties sevī tējas namiņos lotosu dīķu vidū, klausoties ūdens urdzēšanā un bambusa zvaniņu skaņās.
Vēl lielāka nozīme grieķu dzivē bija cilvēka skaistuma, pirmām kārtām dzīvu cilvēku, nevis tikai statuju, gleznu un fresku skaistuma vērošanai. Ļoti daudz laika viņi veltīja saviem atlētiem, hetērām un dejotājām. Mākslinieku kā skaistuma iemiesotāju un viņu dzīvo modeļu loma bija milzīga un vēlākos laikos un valstīs tā nekad tik liela nav bijusi, izņemot Indiju mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.
Grūti iedomāties skulptūru lielo daudzumu tempļos, galerijās, laukumos un dārzos, nemaz nerunājot par bagātnieku mājām. Katrā gadsimta dekādē izvirzījās desmitiem mākslinieku, kas radīja daudzus simtus darbu (piemēram, Līsips izveidoja pusotra tūkstoša skulptūru, Prāksitels — 600, Feidijs — 800). Dažos grieķu mākslas uzplaukuma gadsimtos uzkrāto mākslas darbu, galvenokārt skulptūru, kopskaits ir kolosāls. Niecīga daļa ši gigantiskā mākslas darbu mantojuma līdz mums nonākusi vienīgi Romā saglabājušās marmora kopijās. Vēlākos laikos tumsonīgi iekarotāji metāla skulptūras pārkausēja lielgabalos un lodēs. Piemēram, no tik ražīga skulptora, kāds bija Līsips, līdz mums nav nonākusi neviena oriģināla statuja, jo viņš savus darbus veidoja galvenokārt bronzā. Sīs grieķu mākslas vēstures īpatnības jāņem vērā, lasot manu romānu. Slavenie tempļi bija kādas dievības kulta centri un vienlaikus it kā reliģisko ticējumu skolas ar īpašām mistērijām jaunas priesteru un priesterieņu maiņas audzināšanai.
Lasītājiem, kas labi zina ģeogrāfiju, nevajadzētu būt pārsteigtiem par romāna ģeogrāfisko attēlojumu atšķirību no mūsdienām. IV un III gadsimts pirms mūsu ēraš bija periods, kad klimats kļuva ievērojami mitrāks. Visā Āzijā nebūt nevaldīja tāds sausums kā mūsdienās. Ar to, starp citu, izskaidrojams, ka liels daudzums cilvēku piedalījās kaujās un karagājienos tur, kur tagad ūdens un pārtikas nepietiktu pat vienam kavalērijas pulkam. Lībijas tuksnesis bija bagāts ar medījamiem dzīvniekiem, bet Grieķijas, Feniķijas, Kipras un Mazāzijas piekrastes varenie mūžvecie meži vēl nebija pilnīgi iznīcināti, tos izcērtot un vēlāk tajos pārmērīgi ganot kazas.
Esmu pārliecināts, ka senatnē tirdznieciskie un kultūras sakari bijuši daudz plašāki, nekā mēs nepilnīgo vēsturēs dokumentu dēļ domājam. Mūsu galvenais trūkums ir vājās zināšanas Austrumu vēsturiskajā ģeogrāfijā, kas eiropiešiem nupat tikai sāk atklāties. Katrs nozīmīgs arheoloģisks atklājums rada kultūru negaidītu «padziļināšanos».
Īpašus pārsteigumus sagādā skeletu antropoloģiskās izpētes metode kapu laukos. Mūsu pāragri mirušais antropologs un skulptors M. Gerasimovs aizsāka seno cilvēku tipu portretisku rekonstrukciju, un tas tūliņ sniedza ļoti interesantus atklājumus.
No kādas senas neolīta laika pāra kapavietas, kurā atrada vīrieša un sievietes atliekas, M. Gerasimovs restaurēja divus atšķirīgus portretus: sievietes — ar smalkiem mongoloīdes, jādomā, ķīnietes, vaibstiem un dienvidu tipa eiropeīda — armenoida portretus. Ķīniete un armenolds, kas kopā apbedīti Voroņežas apgabalā, ir lielisks piemērs tam, cik tālu varēja iesniegties tautu sajaukšanās vissenākajā pagātnē. Rakstniekiem atliek tikai uzminēt, kas šie divi bijuši: vergi vai dižciltīgs pāris — vīrs un sieva, kas atvesta no tālienes, — un uzrakstīt interesantu vēsturisku noveli.
M. Gerasimova rekonstrukcijas PSRS dienvidu zonu kapu laukos apliecināja, ka tur atrodami agrā neolīta, bronzas laikmeta un pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigu posma dravīdiem un pat malajiešiem līdzīga izskata cilvēki.
Es uzskatu, ka dravīdu (ļoti seno Dienvidindijas tautu) izplatība ir krietni plašāka, nekā to parasti atzīst, un pieskaitu tiem ļoti senās tautas, kas kādreiz apdzīvoja Krētu, mūsdienu Turcijas centrālo daļu, mūsu Vidusāzijas dienvidu novadus, tātad indiešu sākotnējo civilizāciju. Aizvēsturiskajos laikos arī Austrumāzijā savstarpējas ietekmes, piemēram, starp Ķīnu un rietumu nomalēm, bez šaubām, bija daudz vairāk jūtamas nekā vēlāk, kad notika Ķīnas pašizolēšanās.
Pašlaik pieejamā vēsturiskā dokumentācija romānā ievērota visā pilnībā. Izdomājis esmu vienīgi vēsturisko personu nezināmo likteni un iesaistījis dažas jaunas personas, piemēram, tesāliešu jātnieku priekšnieku Leontisku, Dēlas filozofu, Erīdu, Menedēmu, Eositeju.
Vienīgais hronoloģijas pārkāpums romānā ir tas, ka Mēļas Afrodītes statujas radīšanu esmu datējis ar ceturtā gadsimta beigām pirms mūsu ēras. Pēc tradīcijas tā tiek datēta ar otro vai trešo gadsimtu, tomēr precīzs datējums nav noteikts vēl šodien. Dažus pārsteidzošus atradumus, kas agrākajiem vēsturniekiem nebija zināmi, es uzskatu tikai par senu civilizāciju ļoti lielu vēl neskaidru atklājumu pirmajiem apliecinājumiem. Skaitļojamā mašīna planētu orbītām patiešām eksistē; rūpīgi noslīpētas kristāla lēcas ir atrastas Divupē un pat Trojā; indiešu laika skaitīšana un sasniegumi ārstēšanā, astronomijā un psihofizioloģijā ir pazīstami no vēstures liecībām un senās filozofijas grāmatām.
Paša senākā Varenās Mātes tempļa un tam piederošo objektu — obsidiāna spoguļu, statuešu un fresku aprakstu esmu aizguvis no visjaunākajiem atklājumiem Centrālās Anatolijas neolīta pilsētās: Catalhijikā, Hačilarā, Ališarhijikā, kas radušās no desmitā līdz septītajam gadu tūkstotim pirms musu eras, bet varbūt ari vel senākos laikos. Hierapoles templi daudzkārt piemin senie autori.
Daži romāna notikumi lasītājam var likties neticami, piemēram, Čūskas skūpsta rituāls. Tomēr esmu to aprakstījis dokumentāli. Šis rituāls skatāms filmā, ko musu gadsimta trīsdesmitajos gados Birmas ziemeļos uzvēmis pazīstamais kinocejotājs Armands Deniss.
Ari grieķu un maķedoniešu karavīru izturība un veselība pēc mūsdienu kritērijiem šķiet neticama. Ir vērts aplūkot Dorifora, Apoksiomena, Diskobola statujas, tā saucamo «Diadohu» vai atcerēties attālumus, kādus maķedoniešu kājnieki nosoļoja nepārtrauktos karagājienos. Bieži gadās dzirdēt, ka Maratonas vēstnesis — valdnieka Leonīda spartietis, noskrējis Maratonas distanci, nokritis zemē beigts, bet mūsu sportisti noskrien lielākus attālumus un paliek dzīvi. Sporta lietpratēji tomēr aizmirst, ka jauneklis savu «distanci» skrēja pilnā apbruņojuma pēc veselas tuvcīņā pavadītas dienas, kādu izturēt vien jau ir varoņdarbs. Un iepriekšējā dienā, kā liecina antīkie avoti, viņš «aizskrējis» no Atēnām uz Spartu un atpakaļ, tātad noskrējis tieši divsimt kilometru!
Īsi sakot, nežēlīgā atlase daudzu paaudžu laikā un dzīve, kurā fiziskā attīstība tika uzskatīta par pašu galveno, bija radījušas varbūt ne pārlieku spēcīgus, bet ārkārtīgi izturīgus cilvēkus. Pats Aleksandrs un viņa tuvākie biedri ar savu izturību pret ievainojumiem un grūtībām, ar sīksto dzīvīgumu cīņās un pārgājienos, nemaz nerunājot par vīrišķību, kas neatpalika no spartiešu leģendārās drosmes, uz mūžīgiem laikiem kļuvuši par apbrīnas cienīgu paraugu.
Izskaņas «Ida», «Ids» ir norādījums uz tēva vai senča vārdu: Odisejs Lāertlds (Lāerta dēls), Tēsējs Erehteīds (no Erehteja dzimtas), Helena Tindarīda (Tindareja meita).