Centos šeit izklāstīt dažas īpatnības savos uzskatos par aprakstāmo laikmetu nebūt ne tādēļ, lai apgalvotu, ka Doritors — šķēpnesis; Apoksiomens — atlēts, kas pēc sacīkstēm ar kasīkli tīra smiltis no sava auguma; Diskobols— diska metējs; Diadohs — pēctecis (tā dēvēja Maķedonijas Aleksandra augstākos karavadoņus, kuri pēc valdnieka nāves savā starpā sadalīja viņa valsti) — slavenas dažādu sengrieķu tēlnieku skulptūras.
romāns ir zinātnisks pētījums. Tas ir literārs darbs ar savām materiāla izmantošanas iespējām.
Tekstā tieši nepaskaidroto vārdu izlasīšanai lin terminu izprašanai domāti tālāk sekojošie norādījumi lasītajiem
I. Jaunais gads grieķiem sākās pirmajā jauna mēness dienā pēc vasaras saulgriežiem, tātad jūlija pirmajā dekādē.
Laika skaitīšana pa olimpiādēm sākās no pirmās olimpiādes 776. gadā pirms mūsu ēras, četri gadi katrai olimpiādei. Gadi tika saukti pēc olimpiādēm no pirmā līdz ceturtajam, piem.: 75. olimpiādes pirmais gads 480. gads pirms mūsu ēras. Lai gadu skaitīšanu pēc olimpiādēm pārvērstu mūsējā, jāatceras, ka katrs grieķu gads atbilst attiecīgā mūsu gada otrajai pusei un nākošā gada pirmajai pusei. Pagājušo olimpiāžu skaits jāpareizina ar četri, jāpieskaita par vienu samazināts pašreizējās olimpiādes gadu skaits, un dabūtā summa jāatskaita no 776, ja notikums bijis rudenī vai ziemā, vai no 775 — ja pavasarī vai vasarā.
Atikas gada mēnešu uzskaitījums:
Vasara.
1. Hekatombaions (jūlija vidus — augusta vidus).
2. Metageitnions (augusts — septembra pirmā puse).
3. Boēdromions (septembris — oktobra pirmā puse)
Rudens.
4. Pianepsions (oktobris — novembra pirmā puse).
5. Maimaktērions (novembris — decembra pirmā puse).
6. Poseideons (decembris — janvāra pirmā puse).
Ziema.
7. Gamēlions (janvāris — februāra pirmā puse).
8. Antestērions (februāris — marta pirmā puse).
9. Elafēbolions (marts — aprīļa pirmā puse).
Pavasaris.
10. Mūnihions (aprīlis — maija pirmā puse).
11. Targēlions (maijs — jūnija pirmā puse).
12. Skiroforions (jūnijs — jūlija pirmā puse).
II. Daži mēri un naudas vienības.
Delfu stadijs—178 m; olimpiskais stadijs 185 m; ēģiptiešu shēns, vienāda garuma ar persiešu parasangu — 30 stadiji, apmēram 5 km; pletrs — 30,83 m; orģija — 185 cm; pēhejs (olekts) —0,46 m; pūs (peda) — 0,3 m; palaista (plaukstas platums)— apmēram 7,71 cm; spitama, vienlīdzīga 3 palaistām, — 23 cm; kondils, vienlīdzīgs 2 daktiliem (pirksta platums), — apmēram 4 cm.
Talants — 26 kg, mina — 437 g, naudas vienības: talants — 100 minas, mina —60 drahmas.
Atikā izplatītās monētas: sudraba didrahma (2 drahmas), kas vienlīdzīga persiešu zglta dareikam. Tetradrahma (4 drahmas) ar Atēnas pūceš attēlu — visbiežāk lietojamā naudas vienība Atikā (sudraba monēta, zelts nāca apgrozībā Aleksandra laikmetā, kad talanta un drahmas vērtība stipri kritās).
III. Grieķu sveiciens «Haire!» («Priecājies!») atbilst mūsu «Esi sveicināts!». Atvadoties sacīja vai nu «Haire!», vai, ja bija gaidāma ilgstoša šķiršanās, «higiaine!» — «Paliec sveiks!».
PIRMĀ NODAĻA
ZEME UN ZVAIGZNES
Rietumu vējš pieņēmās spēkā. Smagie, zem vakarojošām debesim eļļaini vizošie viļņi dārdēja, sašķīzdami pret krastu. Nearhs, Aleksandrs un Hēfaistions bija aizpeldējuši tālu uz priekšu, bet Ptolemajs, kurš sliktāk peldēja un bija smagnējāks, sāka zaudēt spēkus, it īpaši, kad Koliāda zemesrags viņu vairs nesargāja no vēja. Neuzdrīkstēdamies attālināties no krasta un bīdamies tuvoties baltajām šļakatu šaltīm pie drūmi melnējošajām klintīm, Ptolemajs dusmojās uz draugiem, kas bija viņu pametuši. Klusais un nepiekāpīgais krētietis Nearhs, būdams nepārspējams peldētājs, nepavisam nebaidījās no vētras un varēja gluži vienkārši nesaprast, ka maķedoniešiem, kas nav tik lielos draugos ar jūru, tādā laikā ir bīstami peldēt pāri Falēras līcim no viena zemesraga uz otru. Taču Aleksandrs un viņa uzticamais atēnietis Hēfaistions, abi neganti stūrgalvīgi, cenzdamies turēties līdzi Nearham, bija aizmirsuši savu viļņos noklīdušo biedru.
Milzīgs vilnis — īsts «Poseidona vērsis» pacēla Ptolemaju uz saviem «ragiem». No viļņa augstumiem maķedonietis ieraudzīja mazītiņu līcīti, ko norobežoja asšķautņaini klinšu bluķi. Ptolemajs pārstāja cīnīties un, nolaidis plecus, kas bija kļuvuši smagi, ar rokām nosedza galvu. Viņš ienira ūdeni, lūgdamies aizstāvi Zevu, lai tas virza viņu spraugā starp klintīm un neļauj nosisties.
Varenā banga ar apdullinošu troksni sašķīda un izmeta viņu smiltīs, tālāk, nekā aizsniedz parasts vilnis. Neko neredzošais un nedzirdošais Ptolemajs locīdamies norāpoja vairākas olektis, tad piesardzīgi paslējās uz ceļiem un beidzot, grīļodamies un braucīdams dūcošo galvu, piecēlās. Likās — ari uz zemes viņu vēl aizvien kulsta viļņi.
Cauri krasta bangu troksnim Ptolemajs saklausīja aprautus smieklus. Viņš tik spēji pagriezās, ka nenoturējās kājās un atkal novēlās uz ceļiem. Smiekli ieskanējās pavisam tuvu.
Viņa priekšā stāvēja neliela auguma jaunava, acīmredzot tikko iznākusi krastā. Ūdens vēl lasoja pār viņas gludo, tumši iedegušo augumu, strūkloja no slapjo, zilganmelno matu gūzmas — galvu peldētāja bija pieliekusi uz sāniem, ar roku izspaidīdama cirtainās šķipsnas.
Ptolemajs izslējās visā savā milzīgajā augumā, stingri nostādamies uz zemes. Viņš ielūkojās meitenei sejā un sastapa jautru un drošu skatienu — acis bija pelēkas, bet jūra un debesis tās vērta tumšzilas. Melnās nekrāsotas skropstas — visu mākslīgo būtu noskalojuši Egejas jūras nevaldāmie viļņi — nenoslīga lejup un neietrīsējās Lāga dēla kvēlā, valdonīgā skatiena priekšā, kaut arī divdesmit četrus gadus vecais jauneklis jau bija pazīstams Maķedonijas galvaspilsētas Pellas sieviešu siržu lauzējs.
Ptolemajs nespēja atraut acis no nepazīstamās, kas līdzīgi dievietei bija radusies no jūras putām un šalkoņas. Ptolemaju pārsteidza kaparkrāsas seja, pelēkās acis un zilganmelnie mati — atēnietei gluži neparasta āriene. Vēlāk viņš saprata: kaparkrāsas iedegums deva jaunavai iespēju nebaidīties no saules, kas tik ļoti biedēja Atēnu daiļavas. Tās iedega pārāk tumšas, kļūdamas līdzīgas violeti bronzīgajām etiopietēm, tālab vispār vairījās uzturēties ārā bez apģērba. Bet šī — kaparbrūna, gluži kā Kirke vai viena no leģendārajām Mīnoja meitām ar saulainajām asinīm, un stāv viņa priekšā cēla kā priesteriene. Nē, šī nelielā, gluži jauniņā meiča, protams, nav ne dieviete, ne arī priesteriene. Atikā, tāpat kā visā Grieķijā, priesterienes izraugās no visgarākajām gaišmatainajām skaistulēm. No kā gan tad ceļas viņas mierīgā pašpaļāvība un graciozās kustības, it kā viņa atrastos templī, nevis klajā jūras krastā, kaila Ptolemaja priekšā, it kā arī viņa būtu atstājusi visas savas drēbes tālajā Toonta zemesragā? Haritas, kas sievietēm piešķir maģisku pievilcību, iemiesojās neliela auguma jaunavās, taču tās veidoja mūžam nešķiramu trijotni, kamēr viņa te bija viena pati!
Ptolemajs nepaguva izdomāt savu domu līdz galam, kad gar klinti iznāca verdzene sarkanā hitonā, veikli apņēma jaunavas augumu ar rupja auduma gabalu un sāka susināt viņas ķermeni un matus.
Ptolemajs salīgi nodrebinājās. Sasilis cīnoties ar viļņiem, viņš tagad sāka atdzist— vējš šodien bija pārljeku skaudrs ari skarbās audzināšanas norūdītajam maķedonietim.