Aleksandra pirmā mīlestība sešpadsmit gadu vecumā, kad viņā bija pamodies vīrietis, bija nevienam nezināma verdzene no Melnās jūras krastiem. Fantāziju pārņemtais jauneklis, kurš sapņoja par Ahilleja piedzīvojumiem, argonautu un Tēsēja varoņdarbiem, iedomājās, ka ir sastapis vienu no leģendārajam amazonēm. Gaišmataina meitene, kuras augumu tikko sedza isa eksomīda, lepni nesa savus grozus. Likās, ka Pellas valdnieka pils plašajos dārzos soļo nevis verdzene, bet kareiviga princese.
Aleksandra gaitas nepalika noslēpums — pēc Olimpiādas rīkojuma viņu izsekoja spiegi, kas ziņoja par katru jaunekļa soli. Valdonīgā māte, kas sapņoja par vēl lielāku varenību, nevarēja pieļaut, ka viņas vienīgais dēls pats izraugās sev mīļoto, turklāt vēl no nepakļāvīgajam Ponta barbaru tautām, kas neprata grieķu valodu. Nē! Viņai jāpagādā Aleksandram tāda meitene, kas paklausīgi izpildītu viņas gribu, lai māte arī ar mīlestības palīdzību spētu ietekmēt dēlu, turot viņu savā varā. Viņa pavēlēja notvert meiteni, nogriezt tai garās bizes, kādas verdzenēm nemēdza būt, un pašu pārdot vergu tirgū tālajā Tesālijas pilsētā Melibojā.
«Ponts — jūra. Te ir runa par Melno jūru.
Māte savu dēlu pietiekami nepazina. Smagais trieciens sagrāva sapņainā jaunekļa pirmās mīlestības templi, bet jūtas bija bijušas daudz nopietnākas nekā parastie dižciltīga zēna pirmie sakari ar padevīgu verdzeni. Aleksandrs bez liekas izvaicāšanas visu saprata, un māte uz visiem laikiem zaudēja spēju ietekmēt, kuras dēļ bija pazudinājusi mīlestību un meiteni. Dēls neteica mātei ne vārda, taču kopš tā laika nekas — ne skaistas verdzenes, ne hetēras, ne dižciltīgas meitenes valdnieka dēlu nevaldzināja. Olimpiādai nebija zināma neviena dēla aizraušanās.
Ptolemajs, nebaidīdamies no Aleksandra sāncensības, nolēma, ka ieradīsies pie Taīdas kopā ar draugiem, viņu skaitā būs arī dīkdienis Hēfaistions, kurš pazīst visas Atēnu hetēras un kuram spēle uz naudu un krietna iedzeršana nozīmē vairāk nekā Erota izpriecas, kas viņā vairs neizraisīja agrāko izjūtu asumu.
Ar Ptolemaju tas bija citādi. Katra satikšanās ar nepazīstamu skaistu sievieti arvien modināja viņā alkas pēc tuvības, solīja līdz šim nepazītas kaisles nokrāsas, ķermeņa skaistuma noslēpumus — veselu spilgtu un jaunu izjūtu pasauli. Cerības parasti neattaisnojās, taču nenogurdināmais Erots atkal un atkal vilināja viņu līksmu draudzeņu apkampienos.
Nevis talants sudrāba, ko pasolījis Filopators, bet gan viņš, Ptolemajs, izrādīsies uzvarētājs cīņā par slavenās hetēras sirdi. Un lai Filopators sola kaut desmit talantu!.. Nožēlojamais gļēvulis!
Maķedonietis noglaudīja pātagas cirtiena švīku, kas bija satūkusi šķērsām pāri plecam, un atskatījās.
Krasta kreisajā pusē nemierīgajā bangainajā jūrā ieliecās strups, sēkļa apņemts zemesrags — turp bija peldējuši visi četri maķedonieši… Nē, trīs — Ptolemajs bija no sacensības izstājies, taču atnācis pirmais. Labs gājējs pa sauszemi vienmēr sasniegs mērķi ātrāk nekā peldētājs pa jūru, it īpaši tad, ja viļņi un vējš kavē to, kurš atrodas jūras varā.
Vergi ar drēbēm gaidīja peldētājus un nobrīnījās, redzēdami Ptolemaju noskrienam no kraujas. Viņš nomazgāja smiltis un putekļus, apģērbās un rūpīgi saritināja zēna, Taīdas kalpa, iedoto sieviešu apmetni.
Divi ļoti veci olīvkoki sudraboja uzkalna piekājē, apēnodami nelielu māju ar žilbinoši baltām sienām. Zem milzum augstajām cipresēm māja šķita pavisam zema. Pa īsām kāpnēm maķedonieši uzkāpa miniatūrā dārziņā, kur ziedēja tikai rozes, un uz gaišzila durvju pār juma ieraudzīja parastos trīs ar purpura krāsu rūpīgi uzrakstītos burtus: «omegu», «ksi» un «epsilonu» un zomak vārdu «kohlion» (spirālveida gliemežnīca). Tomēr atšķirība no citu heteru mājām virs ieejas nebija Taīdas varda, tāpat arī priekšistabā nevaldīja parastā smaržpilna krēsla. Plaši atdarītie aizvirtņi pavēra skatu uz Kerameika neskaitāmajām baltajām mājām, bet tālumā aiz Akropoles slējās sievietes krūtij līdzīgais Likabēta kalns, ko klāja tumšs, biezs mežs — vēl nesen tur bija mājojusi vilki. Kā dzeltena straume tumšā ciprešu aizā, liekdamies ap pakalnu, lejup uz Atēnu ostu aizvijās Pīrejas ceļš.
Taīda laipni sagaidīja četrus draugus. Ļoti staltais Nearhs, kura augums grieķim un krētietim šķita vidējs, likās neliels un trausls līdzās abiem liela auguma maķedoniešiem un milzīgajam Hēfaistionam.
Viesi piesardzīgi apsēdās vieglajos atzveltņos, kuru kājas atgādināja Krētas vēršu garos ragus. Milzīgais Hēfaistions deva priekšroku masīvai taburetei, bet mazrunīgais Nearhs solam ar pagalvi.
Taīda sēdēja līdzās draudzenei Nannijai, kas bija tieva un melnīgsnēja kā ēģiptiete. Ļoti smalkajam joniešu hitonam Nannija bija pārsegusi zilu, ar zeltu izšūtu himatiju, kam gar apakšmalu stiepās parasta stilizēti līkumotā viļņu josla. Hetēras himatijs pēc austrumu paražas bija uzmests uz labā pleca, stiepās pari mugurai un ar sprādzi bija saņemts kopā kreisajos sānos.
Taīda bija ģērbusies sārtā, caurspīdīgā, no Persijas vai Indijas atvesta auduma hitonā, kas krita mīkstās krokas un uz pleciem bija sasprausts ar piecām sudraba spraudēm. Pelēks himatijs ar tumšzilu narcišu apmali apņēma viņu no jostasvietas līdz mazo, sandalēs ar šaurām, sudrabotām siksniņām auto kājiņu potītēm. Atšķirībā no Nannijas — Taīdai ne lūpas, ne skropstas nebija krāsotas. Uz sejas, kas netika sargāta no iedeguma, nebija arī ne miņas no pūdera.
Viņa ar interesi klausījās Aleksandrā, laiku pa laikam iebilzdama vai piekrizdama. Ptolemajs, juzdamies mazliet greizsirdīgs, pirmoreiz redzēja savu draugu, valdnieka dēlu, tik aizrautīgu.
Hēfaistions bija ieguvis savā varā Nannijas smalkās rokas, mācīdams viņai Halkidikes pirkstu spēli — trīs un pieci. Ptolemajs, noraudzīdamies Taīdā, nespēja iedziļināties sarunā. Viņš pāris reižu nepacietīgi noraustīja plecus. To pamanījusi, Taīda pasmaidīja, pievērsdama viņam piemiegtas, smejošas acis.
— Viņa tūliņ atnāks, neskumsti, jūras cilvēk.
— Kura? — Ptolemajs nomurmināja.
— Dieviete, gaišiem matiem un gaišām acīm, tāda, par kādu tu sapņoji Halipedas krastā.
Ptolemajs grasījās iebilst, bet istabā iebrāzās gara auguma jaunava sarkani zeltotā himatijā, atnesdama sev līdzi saulaina vēja un magnoliju smaržu. Viņa kustējās ar tādu īpašu straujumu, ko izspialcināti cienītāji varētu nosaukt par pārlieku trauksmainu salīdzinājumā ar ēģiptiešu un aziātu arfistu lokanajām čūskveida kustībām. Vīrieši viņu draudzīgi apsveica. Visiem par brīnumu, nesatricināmi mierīgais Nearhs piecēlās no sava sola istabas ēnainākajā kaktā.
— Spartiete Hēgesihora, mana labākā draudzene, — Taīda īsi pavēstīja, uzmetusi šķelmīgu skatienu Ptolemajam.
— Hēgesihora, ceļa dziesma, — Aleksandrs domīgi noteica. — Lūk, gadījums, kad lakoniešu izruna ir skaistāka nekā atiskā.
— Mēs gan atisko izrunu neuzskatām par visai skaistu, — spartiete sacīja, — tajā vārda sākumu izdveš kā aziāti, bet mēs runājam brīvi.
— Un pašas esat brīvas un jaukas, — Nearhs izsaucās.
Aleksandrs, Ptolemajs un Hēfaistions saskatījās.
— Es draudzenes vārdu saprotu kā «Dejas vadītāja», — Taīda ieminējās, — tas labāk atbilst lakedaimonietei.
— Man dziesma patīk labāk nekā deja! — Aleksandrs teica.
— Tad tu nebūsi laimīgs ar mums, sievietēm, — Taīda atbildēja, un Maķedonijas valdnieka dēls sadrūma.